Viņš pauda, ka laika gaitā arvien pasliktināsies saņemtās pensijas apmērs attiecībā pret algu. Ja nākotnes pensionāri saņems vien 20% no algas, cilvēki būs neapmierināti un augs sociālā spriedze. Pēc Rutkastes domām, viena universāla risinājuma tam nav, taču ir daudz dažādu virzienu, piemēram, pensionēšanās vecuma celšana.
Pieaugot cilvēku dzīves ilgumam, būtu jārēķinās, ka arī iet pensijā nākotnē varētu nākties vēlāk.
Vienlaikus viņš minēja, ka aizvien darāmā ir daudz arī pašreizējā pensiju 2. līmeņa sistēmas sakārtošanā, tomēr izteicās pret iepriekš izskanējušajām idejām mazināt iemaksu likmi par labu pašreizējām pensijām jeb 1. līmenim.
Rutkaste uzskata, ka pašreizējais modelis nebūtu jāmaina, taču ir jāievieš risinājumi laika gaitā. Piemēram, pakāpeniski ceļot pensionēšanās vecumu un ļaujot cilvēkiem tam sagatavoties, nevis piedāvāt pēkšņus risinājumus, lai iegūtu brīvus līdzekļus kādu pabalstu izmaksai vai nodokļu samazināšanai.
Ekonomists norādīja, ka pensiju 2. līmenis, kas ir katra strādājošā individuālais uzkrājums, ir mehānisms, kā kompensēt demogrāfisko slodzi, proti, strādājošo skaita samazināšanos, kas nodrošina pensijas pašreizējiem senioriem, jo pašlaik strādājošie rēķinās, ka pēc solidaritātes principa nākotnē tieši tāpat maksās viņiem.
Vienlaikus viņš uzsvēra, ka aizvien ir jāseko līdzi, kā strādā pensiju 2. līmeņa pārvaldītāji, kāds ir iemaksu ienesīgums, salīdzinot ar citām valstīm.
Tomēr tad, ja kādu gadu ienesīgums ir zemāks, tāpēc nav jāmaina "sistēmas arhitektūra".
Jāgādā par augstākas pievienotās vērtības darbavietām
Savukārt Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns norādīja – lai mazinātu lejupejošās demogrāfijas līknes spriedzi, būtu jāgādā par augstākas pievienotās vērtības darbavietām, jo pašlaik daudzi Latvijā strādā zemas pievienotās vērtības sektoros. Kā piemēru augstākam pievienotās vērtības darbam viņš minēja desmit cilvēkus ar lāpstām, kas rok, pret diviem cilvēkiem ar ekskavatoriem.
Arī viņš neatbalstīja pašreizējo problēmu risināšanu uz nākotnes rēķina un norādīja, ka tad, ja mēs šodien paņemsim no priekšdienām, pienāks brīdis, kad cilvēki atjēgsies un sāks jautāt, kas pienāksies viņiem.
Leiškalns pauda, ka tad, ja naudas ir daudz, var veikt pārdali, taču ir jautājums, vai mums ir šī nauda. Viņš minēja arī virzienu, mazinot darbaspēka nodokļus, lai pievienotās vērtības ekonomika nonāktu "citos plauktos". Leiškalns uzskata, ka ar darba un nodokļu sistēmas pārveidi jādara tā, lai tā sekmētu vēlmi radīt augstākas pievienotās vērtības darbavietas.
Abi diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka daudz darāmā ir arī ēnu ekonomikas jomā.
Leiškalns arī minēja, ka igauņi un lietuvieši vairāk iegulda nekustamajos īpašumos, kamēr Latvijā populārāks ir pensiju 3. līmeņa uzkrājuma veids. Arī nekustamais īpašums ir viens no virzieniem, kā uzkrāt sev naudu vecumdienām, viņš sacīja, tomēr Rutkaste mudināja ņemt vērā, ka, pasliktinoties demogrāfiskajai situācijai, mazināsies arī pieprasījums pēc nekustamā īpašuma, tāpēc tā cenas nākotnē varētu nekāpt tik strauji.
Vienlaikus Latvijas Bankas ekonomists norādīja, ka daudzi cilvēki Latvijā jaunības gados labprāt iet strādāt fizisku darbu, tāpēc valstij jānodrošina arī iespēja ar izglītības sistēmu laika gaitā palielināt cilvēka iespējas pārkvalificēties citās profesijās.
KONTEKSTS:
Labklājības ministrs Gatis Eglītis (JKP) jūnija sākumā Latvijas Televīzijas raidījumā "Viens pret vienu" izteicās, ka varētu rosināt daļu no iemaksām pensiju 2. līmenī pārdalīt par labu pašlaik izmaksājamo pensiju fondam. Vēlāk viņš norādīja, ka viņa teiktais ticis izrauts no konteksta, bet vienlaikus sacīja, ka ministrijas eksperti arī vērtē Igaunijas pieredzi, un viens no apspriežamajiem virzieniem varētu būt arī pensiju 2. līmeņa obligātuma mazināšana, tādējādi mazinot darbaspēka un sociālo iemaksu izmaksas. Pēc tā aizsākās diskusijas, un jomas eksperti par ideju mazināt pensiju 2. līmeņa iemaksas nav izteikušies atbalstoši.
