Ekonomists Andrejs Movčans: Lai Krievija nekarotu, atņemiet tai intelektuālo potenciālu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pašreizējo rubļa kursu, kas ir tuvs pirmskara kursam, Krievija var noturēt ilgi, ja Rietumi nenoteiks stingru embargo tās naftai un gāzei. Lai vājinātu Krievijas militāro potenciālu, vajadzīgas ne tikai ekonomiskās sankcijas, vēl svarīgāk ir atņemt Krievijai intelektuālo potenciālu, arī cilvēkus, kuri izstrādā tankus un raķetes. Rus.lsm.lv sarunājās ar Lielbritānijā dzīvojošo pazīstamo Krievijas ekonomistu Andreju Movčanu.

Andrejs Movčans

Krievijas finansists un investīciju speciālists. Ieguldījumu pārvaldes uzņēmumu grupas “Movchan’s Group” dibinātājs, Maskavas Kārnegi centra eksperts (Maskavas Kārnegi centrs tika slēgts atbilstoši Krievijas Tieslietu ministrijas 8. aprīļa lēmumam). 2020. gadā kopā ar ģimeni emigrējis no Krievijas, dzīvo Londonā.

Sergejs Pavlovs: Pēc tam, kad rubļa kurss aprīlī atgriezās pirmskara līmenī, daudzi to salīdzināja ar rubļa kursu PSRS: dolārs maksāja apmēram 60 kapeiku, taču nopirkt dolārus nevarēja. Cik šis salīdzinājums ir pareizs pēc būtības?

Andrejs Movčans: Man šķiet, ka salīdzināt ir bezjēdzīgi. No valūtas tirgus viedokļa Krievijā tagad ir izveidota absolūti “netirgus” situācija. Tas ir – tirgus nav, jo netiek brīvi izteikts piedāvājums un pieprasījums pēc valūtas. Šajā ziņā ir līdzība ar situāciju Padomju Savienībā. Taču ir kardinālas atšķirības. PSRS nebija ekonomikas tirgus privāto aģentu, bet tagad tādi ir. Padomju Savienībā šāda darbība bija aizliegta, bet Krievijā tā ir ierobežota. Ļoti daudzām lietām tagad ir tīri tehniska ietekme, savukārt Padomju Savienībā bija ar likumu noteikts aizliegums.

Tagad no tirgus aizvākti nerezidenti, ieviesta valūtas ieņēmumu lielākās daļas obligāta pārdošana (kopš 28. februāra eksportētājiem Krievijā jāsamaina rubļos 80% valūtas ieņēmumu – S.P.), un valūtas ieņēmumi tagad ir lieli, ņemot vērā augstās ogļūdeņražu cenas (pēc Krievijas Centrālās bankas vērtējuma, eksporta apmērs 2022. gada 1. ceturksnī bija 156,7 miljardi ASV dolāru, bet importa apmērs – 90,4 miljardi dolāru; nesen Krievijas Federālais muitas dienests pārtrauca publicēt statistiku par eksporta un importa apmēriem – S.P.). Turklāt saistībā ar stingrajām sankcijām un ne visai labo ekonomikas stāvokli Krievijā strauji sarucis pieprasījums pēc importa, mazāk tiek iepirktas preces ārzemēs. Tādēļ izveidojies mākslīgs disbalanss starp pieprasījumu pēc valūtas un tās piedāvājumu. Tas varētu tikt kompensēts ar kapitāla aizplūšanu no valsts saistībā ar karu, taču arī tā ir liegta – pārskaitīt no bankām valūtu uz ārzemēm praktiski nav iespējams. Izņemt – arī ne (ar dažiem izņēmumiem – S.P.).

Ļoti būtiski samazināts pieprasījums pēc valūtas, bet strauji paaugstināts piedāvājums.

Tāpēc [dolāra un eiro] kurss [pret rubli] pazeminājās, turklāt līdz līmenim, kāds bija pirms kara, lai gan tas varēja nokristies vēl zemāk. Acīmredzot centrālā banka to precīzi regulē un attur rubli no tālāka kāpuma, lai stipri neciestu valsts budžets.

Tā ir absolūti vadāma situācija, kas ir līdzvērtīga valūtas tirgus nacionalizācijai.

Pēc būtības – centrālās bankas regulēšana ir tāda, ka rublis nevar kļūt pārāk dārgs, jo tas ir slikti budžetam, bet arī nevar kļūt pārāk lēts, jo tad sados pa galvu prezidents. Un cilvēki arī sados pa galvu, jo kļūs dārgāks imports. Šis diapazons ir starp “dot iespēju cilvēkiem paēst” un “dot iespēju budžetam tērēt”. Šajos ietvaros centrālā banka darbosies, jo tagad tā ir ņēmusi visas sviras savās rokās un varēs noteikt tādu kursu, kādu grib.

Bija komentāri, ka tāda valūtas tirgus regulēšana nevar būt ilglaicīga, jo uzņēmumi nevarēs ilgi strādāt ar rubļu kredītiem, kuru likmi centrālā banka vienubrīd paaugstināja gandrīz līdz 20%. 

Procentlikmei ir saistība ar nacionālās valūtas kursu, kad šo kursu nosaka tirgus. Tad augsta likme noved pie tā, ka cilvēki pērk valūtu un tās kurss kāpj. Bet tagad likmei vairs nav saistības ar kursu.

Tā kā šī nav tirgus situācija, ir pilnīgi vienalga, kāda ir likme.

To var turēt zemu vai augstu atsevišķi – un kursu zemu vai augstu atsevišķi.

Centrālā banka ne pārāk grib samazināt procentlikmi cita iemesla dēļ – tas ekonomikai draud ar kredītu pārkaršanu. Turklāt nevis ražošanas, bet patēriņa jomā – cilvēki ņems vairāk kredītu, tērēs savām vajadzībām un tas diezgan ātri novedīs pie kredītu krīzes, jo ražošanu šajā valstī tagad neviens neattīstīs. Tāpēc centrālā banka turēs pietiekami augstu likmi, kas būtībā ir pārmērīgi augsta, – 17%, kā tagad, vai varbūt 15%.

Taču, ja valdībai vajadzēs tērēt kredītresursus kādam, pēc tās domām, svarīgam projektam, tā to izdarīs pēc atvieglotas likmes. Un viss. Tāpēc šie jautājumi ir jānošķir – centrālās bankas valūtas politika un centrālās bankas kredītpolitika pastāvēs pilnīgi neatkarīgi. 

Un rubļa pirmskara kurss var saglabāties ilgi?

Jā, pašreizējos apstākļos tas ir pilnīgi iespējams. Šajā gadījumā ir svarīgi, ka vajadzīgs pietiekams valūtas pieplūdums, lai šo ierobežojumu apstākļos varētu noturēt kursu. Tātad ir svarīga ogļūdeņražu pārdošana [eksportam]. Un, ja nebūs stingra embargo, valūta nāks [uz Krieviju].

Pagaidām kursu var turēt arī 60 rubļu par dolāru līmenī, turklāt arī diezgan ilgu laiku – mēnešiem vai pat gadiem. Taču mēs nezinām, kas būs ar ogļūdeņražu pārdošanu.

Mēs redzam, ka jau ir embargo oglēm, lai gan tās, protams, Krievijai ir otršķirīgs ienākumu avots. Taču, ja Eiropa izšķirsies un pēc kāda laika atteiksies no naftas pirkšanas… Vai arī Eiropa un Amerika pieņems lēmumu par otrreizējām sankcijām, kad naftas iegāde no Krievijas draudēs ar sankcijām jau visā pasaulē, tad Krievijas valūtas ieņēmumi būtiski kritīsies un kurss būs jāpazemina.

Intervijā Ksenijai Sobčakai kara sākumā jūs sacījāt, ka neuzņematies izteikt prognozes par Krievijas ekonomiku, jo prognozēt riskus var, bet prognozēt nenoteiktību ir nereāli. Vai tagad jums radies vairāk skaidrības, kas gaidāms vismaz šogad?

Ja godīgi jāsaka, tad nav. Jo ir vairāki būtiski svarīgi jautājumi, uz kuriem neviens nav devis atbildes. Viens no tiem ir – vai būs embargo Krievijas naftai un gāzei. Vai arī tikai naftai, vai arī tikai gāzei. Vai daļējs, vai pilnīgs embargo. Otrs ļoti svarīgs jautājums, uz kuru nav atbildes, – cik ilgi turpināsies karš. Un kāds tas būs.

Kādus zaudējumus karā cietīs Krievijas ekonomika. Tā zaudē apmēram miljardu dolāru dienā, taču lielākā daļa šo zaudējumu ir nosacīti, piemēram, tiek izmantoti tanki, kuri tika saražoti jau agrāk, taču no ietekmes uz ekonomiku viedokļa ir vienalga, vai tie stāv un rūsē vai uzsprāgst.

No šiem miljarda zaudējumiem katru dienu varbūt tikai 250–300 miljoni ir “dzīvie” izdevumi, tātad nedēļā – apmēram pusotrs divi miljardi. Apmēram seši līdz astoņi miljardi mēnesī. Ja pareizina ar 12 mēnešiem, tas jau ir ļoti pieklājīgs skaitlis – zaudēsim vairāk nekā 5% iekšzemes kopprodukta (IKP), ja šis karš turpināsies visu gadu. 

Vēl viens liels jautājums – cik stingri tiks īstenotas sankcijas no Krievijas importa viedokļa. Ja būs daudz apiešanas ceļu un Rietumi uz to skatīsies caur pirkstiem… Kā tas, starp citu, tagad notiek ar elektroniku. Mēs jau redzam, ka lielās kompānijas elektroniku uz Krieviju it kā nepārdod, taču tās pārdod saviem izplatītājiem, tie – ķīniešu “pārmijniekiem”, savukārt tie – uz Krieviju. Ja būs tāda “mīksta” situācija, tā ir viena lieta. Bet ja Rietumi rīkosies stingri, piemēram, nosakot otrreizējās sankcijas visiem, kuri pārdod uz Krieviju, arī Ķīnas kompānijām… Tad būs cita situācija.

Tālāk – mēs vēl līdz galam nesaprotam, kādas ekonomikai ir iespējas aizstāt Rietumu piegādātāju detaļas, nomainot tās pret ķīniešu un citām. Mēs, piemēram, redzam, ka “AvtoVAZ” un “KamAZ” ir praktiski apstājušies, bet, kā tie pratīs pārkārtoties, vai, piemēram, ražos vecos modeļus, kurus var izgatavot patstāvīgi… Pagaidām nav skaidrs. Pagaidām nesaprotam, cik liela ir reālā pamatfondu nolietošanās, teiksim, vagonu parkā. Tur taču aktualizējies jautājums par gultņiem, kuru nebūs (no Krievijas aiziet Rietumu uzņēmumi, kuri ražoja kasešu gultņus vagoniem ar paaugstinātu slodzi asij – tādus galvenokārt izmanto ogļu pārvadāšanai. Savi šādu gultņu analogi Krievijā netiek ražoti – S.P.). Attiecīgi – kāds būs vagonu deficīts. Mēs pagaidām neredzam, kas notiek ar lidmašīnām, to mēs sāksim saprast tuvākajos trīs līdz četros mēnešos. Pagaidām tās lido, bet tehniskajai apkopei un remontiem pa īstam jāsākas pēc diviem līdz trīs  mēnešiem. Kādas ir detaļu rezerves, mēs nezinām, kādas ir jaudas pašiem veikt apkopi – nezinām. Tātad jāpagaida, jāpaskatās.

Tādu jautājumu man vēl ir vairāk nekā desmit, bet atbildes uz tiem nāks visu gadu. Manuprāt, šis maģiskais skaitlis – mīnus 10–11% IKP – ir nedaudz izdomāts, un es to atkārtoju, jo tas izskatās līdzīgi patiesībai, ja visas tendences turpināsies kā pašlaik (Krievijas IKP samazināšanos par apmēram 10% prognozē Krievijas amatpersonas, līdzīgus skaitļus nosaukušas arī starptautiskās organizācijas, konkrēti, Pasaules Banka runājusi par mīnus 11,4% – S.P.). Bet tendences taču gada gaitā mainīsies, un mēs pat nesaprotam kā, tas var būt pilnīgi neprognozējamā veidā.

Bet pagaidām – pagaidām! – šī bultiņa rāda uz mīnus 10–11% IKP, mīnus 20% iedzīvotāju ienākumu un uz apmēram 20% inflāciju. Bet jūs taču saprotat, ka rīt šī bildīte var mainīties, bet aizparīt – vēl vairāk mainīties.

Dzirdami komentāri, ka Krieviju vajag norobežot no pasaules kā Ziemeļkoreju. Cik reālistiski ir izolēt no pasaules ekonomikas Krieviju, kuras lielums acīmredzami nav kā Ziemeļkorejai?

Nav īpaši skaidra šīs norobežošanas jēga – ko mēs vēlamies panākt?

Lai valstij nebūtu naudas karam.

Ko nozīmē “nebūtu naudas karam”? Vai senajiem mongoļiem-tatāriem bija nauda karam? Vai vikingiem? Kongo – vai tad tur bija nauda? Tomēr tur bijuši ļoti asiņaini kari, pēdējā Kongo karā gāja bojā daudz vairāk cilvēku (Kongo Demokrātiskajā Republikā kara laikā no 1998. līdz 2002. gadam zaudēja dzīvību vairāk nekā pieci miljoni cilvēku, lielākā daļa no bada un slimībām; pēc 2000. gada datiem, valstī bija apmēram 50 miljoni iedzīvotāju – S.P.)

Lai karotu, nauda īpaši nav vajadzīga. Taču nauda ir vajadzīga, lai karā gūtu panākumus

– lai radītu sarežģītu tehniku, lai būtu iespējas to ražot un varētu labi pabarot armiju. Taču, lai to Krievijai atņemtu, vispirms jādomā par to, kā tai atņemt intelektuālo potenciālu.

Izvest cilvēkus, dot iespēju zinātniekiem, speciālistiem, inženieriem pamest valsti. Dot viņiem vīzas, uzturēšanās atļaujas, darbu.

Nu labi, mēs nepirksim no Krievijas naftu. Tā nesaņems valūtu. Bet kam tai šī valūta vajadzīga? [Krievija] vienalga sankciju dēļ to ārzemēs lāgā nevar iztērēt. Ja Krievijā tiks pietiekami daudz saražota dzelzs, iegūta nafta… Mikroshēmas tā kaut kā nopirks par spīti jebkādām sankcijām – varbūt uzņēmuma direktors no Ķīnas kabatā atvedīs simt mikroshēmu, kas vajadzīgas simt ballistiskajām raķetēm. Un Krievija vienalga tās ražos. Ja atceramies Padomju Savienību, tad tur, esot spēkā stingriem ierobežojumiem [Rietumu tehnoloģiju iegādē], dzīvoja un ražoja gan tankus, gan lidmašīnas, gan raķetes.

Tātad droši vien ir pareizi visi šie embargo, ir pareizi nedot valstij valūtu, lai tā nevarētu iepirkt visu to, kas tai vajadzīgs, droši vien pareizi ir likt valstij domāt par to, ko tā dara, droši vien pareizi ir radīt iedzīvotājos neapmierinātību ar ekonomisko situāciju. Tomēr –

ja negribat, lai Krievija karotu, droši vien galvenais ir atņemt tai intelektuālo potenciālu.

Arī tos cilvēkus, kuri izstrādās jaunas raķetes, lidmašīnas un tā tālāk.

Interviju krievu valodā lasiet RUS.lsm.lv!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti