Ekonomiste: Covid-19 paātrinās rūpniecības robotizāciju

Pandēmija uzskatāmi parādījusi globālo piegāžu ķēžu apdraudētību. Process, kad ražošana pārvietojas no attīstītajām uz attīstības valstīm, kas sākās 90. gados, apstāsies, bet galvenais uzsvars, ražošanai atjaunojoties pēc krīzes, būs uz robotizāciju, prognozē Minhenes Universitātes starptautiskās ekonomikas katedras profesore Dalija Marina.

Valstis ar attīstītu ekonomiku, šķiet, ir gatavas ražošanas atjaunošanai. Taču lielo uzņēmumu aktivitātes atsākšana šoreiz būs citāda. Pēdējos gados gandrīz visu preču ražošanas galvenā daļa bija koncentrēta valstīs,  kur darbaspēka ir daudz un tas ir lēts. Krīze deva sāpīgu sitienu šī modeļa vājajām vietām.

Tāpēc Rietumu korporācijas aizvien aktīvāk pāriet uz darbiniekiem ar viszemāko darba algu no visām iespējamajām – robotiem, Dalija Marina raksta publikācijā “Project Syndicate” portālā.

Hiperglobalizācija sevi izsmēlusi

Daudzas kompānijas sāka pārvietot ražošanu uz valstīm ar zemu darba algas līmeni 90. gadu sākumā. To veicināja “dzelzs priekškara” krišana, Ķīnas globālā integrācija un šīs valsts iestāšanās Pasaules Tirdzniecības organizācijā, kā arī konteinerpārvadājumu attīstība. Periods starp 1990. gadu un 2008. gada pasaules finanšu un ekonomikas krīzi tika nodēvēts par hiperglobalizācijas laikmetu, kurā globālās ražošanas un realizācijas ķēdes veidoja apmēram 60% pasaules tirdzniecības, atgādina autore.

2008. gada krīze iezīmēja šīs ēras beigas. 2011. gadā globālās ražošanas un realizācijas ķēdes pārstāja attīstīties, un tās nedemonstrē izaugsmi vēl līdz šai dienai.

Šo radikālo pagriezienu izraisīja nenoteiktība. No 2008. līdz 2011. gadam Pasaules nenoteiktības indekss (globālās ekonomiskās neprognozējamības indekss, kuru aprēķina Starptautiskā Valūtas fonda eksperti) palielinājies par 200%. Salīdzinājumam – 2002.-2003. gada SARS epidēmijas laikā šis indekss pieauga par 70%. Pēc tam, kad 2016. gadā referendumā Lielbritānijā vairākums dalībnieku nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, šis indekss palielinājās par 250%.

Pieaugot nenoteiktībai, cieš globālās ražošanas un realizācijas ķēdes. Ņemot vērā iepriekšējos datus, var prognozēt, ka nenoteiktības palielināšanās par 300% (tāds pieaugums pēc Covid-19 pandēmijas izskatās pilnīgi ticams) samazinās aktivitāti globālajās piegāžu ķēdēs par 35,4%. Kompānijas aizvien mazāk sliecas uzskatīt, ka izdevumu samazināšana, organizējot ražošanu ārzemēs, ir tāda riska vērta.

Robotiem nevajag veselības apdrošināšanu un atvaļinājumus

Laikos, kad rūpniecības robotizācija izmaksā lētāk nekā jebkad agrāk, stimuli, lai pārceltu atpakaļ ražošanu no “aizjūras”, kļūst aizvien spēcīgāki. Aritmētika ir vienkārša, uzskata autore. Ražošanai notiekot ASV, kompānijai amerikāņu strādniekam būs jāmaksā daudz vairāk nekā, piemēram, strādniekam Vjetnamā vai Bangladešā. Savukārt amerikāņu robots vispār neprasīs algu, nemaz nerunājot par pabalstiem, veselības apdrošināšanu vai atvaļinājumu.

Investīcijas robotos sākās nepavisam ne šodien. Attīstīto valstu uzņēmumi tos ievieš ražošanas līnijās kopš 90. gadu vidus. Līderpozīcijās ir autorūpniecība, kurā robotizācija sasniedz 50-60%. Pēc Pasaules Ekonomikas foruma  datiem, 2017. gadā Vācijā uz 10 tūkstošiem strādnieku bija 322 roboti. Dienvidkorejā šis rādītājs bija 710, Singapūrā – 658, ASV – 200.

Kad izcēlās 2008. gada krīze, dažās valstīs jau bija pietiekams robotu skaits, lai samazinātu tēriņus darba samaksai ražošanā. Daudzas valstis sāka palielināt robotizāciju un pārcelt lielu daļu rūpnīcu atpakaļ mājās, un to veicināja arī procentlikmju būtiska pazemināšana.

Līdzīgi var notikt tagad. Ņemot vērā finanšu un kredītu politiku, var gaidīt, ka procentlikmes tiks pazeminātas par 30%, jo centrālās bankas cenšas kompensēt pandēmijas nodarīto kaitējumu. Iepriekšējie dati liecina, ka tas var novest pie robotu ieviešanas paātrināšanas par 75,7%. Tiesa, neapturamu robotizācijas bumu gaidīt nevajag, jo augošā ekonomiskā nenoteiktība iegrožo investīcijas, brīdina ekonomiste. 

Pirmie atgriežas ķīmiķi

Šī tendence visspilgtāk izpaudīsies sektoros, kuri ir visapdraudētākie, kad ir traucējumi globālajās piegāžu sistēmās. Vācijā šie sektori ir pirmām kārtām autorūpniecība, transporta aprīkojuma un elektronikas ražošana, kā arī tekstilrūpniecība. Šīs nozares importē apmēram 12% izejresursu no valstīm, kurās ir zemas darba algas.

Pasaules mērogā nozares, kurās notiek ražošanas atgriešanās no attīstības valstīm, ir ķīmiskā rūpniecība, metālapstrāde, elektrotehnikas un elektronikas preču ražošana. Francijā, Vācijā, Itālijā un ASV visvairāk atgriežas ražošana ķīmiskajā rūpniecībā.

Daudzām attīstības valstīm, kuru ekonomika daudzējādā ziņā tiek balstīta uz lētas ražošanas un pusfabrikātu eksportu, šī tendence izskatās draudīga. Centrālajā un Austrumeiropā dažas valstis jau reaģē un pašas investē robotos.

Čehijā, Slovākijā un Slovēnijā, kur darbojas pasaules autogigantu filiāles, pašlaik robotu skaits uz 10 000 iedzīvotāju ir lielāks nekā ASV vai Francijā. Un šī stratēģija, šķiet, dod rezultātus – šīs valstis Rietumu korporācijām ir pievilcīgs virziens, kur izvietot ražošanu.

Savukārt citus ražošanas centrus ar lētu darbaspēku, īpaši Āzijā, pēc pandēmijas var gaidīt grūtības. Ķīna, kas sev nodrošinājusi labu ekonomikas pieaugumu, nostiprinoties daudzu pasaules ražošanas un realizācijas ķēžu centrā, saskarsies ar īpaši nopietnām problēmām, neskatoties uz plāniem pāriet uz aktivitātēm ar lielāku pievienoto vērtību un palielināt iekšzemes patēriņu.

Globalizācija nemirs, bet pārveidosies

ASV domnīcas Ārpolitikas pētījumu institūta analītiķis, politologs un ekonomists Kriss Millers uz pašreizējo situāciju raugās optimistiskāk. “Skatoties ziņas, tagad viegli iedomāties, ka Covid-19 pandēmija nogremdēs globalizāciju. Tomēr zināmā mērā koronavīruss vienkārši paātrināja jau pastāvošu tendenču attīstību,” viņš raksta publikācijā Ārpolitikas pētījumu institūta portālā.

Ķīna jau sen sākusi deglobalizāciju. Attīstības plāns “Ražots Ķīnā 2025” ir viens no tās mehānismiem. Ķīna samazinās preču iepirkšanu no citām valstīm, tādējādi samazinot atkarību no tām. Deglobalizāciju veicina arī ASV prezidenta Donalda Trampa pieteiktais tirdzniecības karš Ķīnai, kas paredz muitas tarifu paaugstināšanu līdz 25% daudzu kategoriju preču importam no Ķīnas. Uz šī fona sākās Covid-19 krīze.

Tomēr politologs ir pārliecināts, ka šokam no pandēmijas būs pagaidu raksturs. Divu gadu laikā vai nu tiks izgudrota vakcīna, vai arī liela daļa pasaules iedzīvotāju izslimos Covid-19. Jebkurā gadījumā koronavīrusa ierobežošanas pasākumi tiks atcelti.

Riski saistībā ar globālajām piegāžu ķēdēm pastāv, un valstis mēģina tos mazināt. Piemēram, Japānas valdība paziņojusi par subsīdijām japāņu firmām, kuras vēlas pārcelt ražošanu no Ķīnas uz dzimteni. Covid-19 var kļūt par pēdējo pilienu, lai pieņemtu lēmumu par atgriešanos.

Bet vai šīs tendences patiešām nogremdēs globalizāciju vai arī vienkārši to mainīs? Jā, daudz mazāk kravas kuģu tagad vago jūras un okeānus, taču to datu, ar kurām apmainās valstis, apmērs un vērtība palielinās. Pieaugums šajā jomā būs arī šogad, it kā nekāda koronavīrusa vispār nebūtu bijis.

Ja rūpniecības preces bija globalizācijas aizejošā laikmeta dzinējspēks, tad dati ir dzinējspēks nākamajam laikmetam. Pandēmija apgrūtinājusi preču piegādi visā pasaulē. Taču neviens nevar noteikt karantīnu bitiem, kas brīvi šķērso robežas, rezumē Ārpolitikas pētījumu institūta analītiķis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti