Sadaļas Sadaļas

Ekonomikas profesors: zviedru bankas Latvijā rīkojās kā spāņu konkistadori

Amerikāņu profesors Džefrijs Sommerss jau kopš 90. gadu vidus seko līdzi Latvijas ekonomikas attīstībai, darbojies arī kā Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs. Viņš sniedzis plašu interviju Lietuvas sabiedrisko mediju portālam LRT.lt, kur izvērtē arī Latvijas pieļautās kļūdas un neoliberālisma politikas sekas.

ĪSUMĀ:

  • ASV profesors uzskata, ka Baltijas valstis kopš 90. gadu sākuma pārāk dedzīgi īstenojušas neoliberālisma ideoloģiju.
  • 2008. gada krīze vēl atspēlēsies ilgtermiņā, jo emigrācijas un zemās dzimstības dēļ zaudēta nodokļu maksātāju paaudze.
  • Profesors uzskata, ka Latvijas valdība varēja darīt vairāk, lai saglabātu padomju rūpniecības mantojuma konkurētspējīgo daļu.
  • Pēc viņa domām, nepieciešams pārliecināt nacionālo eliti, ka jāiegulda vairāk resursu sabiedrības attīstībā.

Viskonsinas–Milvoki Universitātes politekonomijas profesors Sommerss norāda, ka rietumvalstu kapitāla ietekme uz Baltijas valstu attīstību ne vienmēr bijusi vērtējama tikai pozitīvi.

Latvieši pirka īpašumus par zviedru naudu

Piemēram, viņš atgādina par “trekno gadu” pārmērībām pirms 2008. gada krīzes, kad zviedru bankas iepludināja Latvijā milzīgas naudas summas, ko pašas ar niecīgām procentu likmēm bija aizņēmušās no amerikāņiem.

Viskonsinas–Milvoki universitātes politekonomijas profesors Džefrijs Sommerss

“Zviedru bankas varēja dabūt naudu gandrīz par velti un izsniegt aizdevumus Baltijas valstīs. “Swedbank” vai “SEB” tolaik Rīgā varēja justies kā spāņu konkistadori 16. gadsimta sākumā. Visapkārt bija milzu bagātība, visas šīs skaistās ēkas, bet neviena no tām nebija apkrauta ar kredītiem. Un bankas sāka izsniegt kredītus. Ekonomikā tika iepludināta nauda; tolaik gandrīz katram bija iespēja saņemt aizdevumu.”

Sommerss norāda, ka 70% naudas tika ieguldīti nekustamo īpašumu nozarē, mākslīgi paaugstinot īpašumu vērtību. “Latvieši iegādājās īpašumus par zviedru naudu, kas savukārt bija aizlienēta no amerikāņiem un mazākā mērā arī no japāņiem.”

Sommerss atceras, ka ap 2006. gadu bijis ļoti satraukts par šo tendenci.

“Es nevarēju saprast: kāpēc bankas aizdod visu šo naudu? Es zināju, ka pašas bankas saņem naudu pa lēto, bet Latvija neko daudz neražo. Kā gan bankas atgūs visu aizdoto naudu?”

Sommerss stāsta, ka 2006. gada vasarā aizgājis uz pieņemšanu Japānas vēstniecībā Rīgā, kur aprunājies ar “SEB bankas” nekustamo īpašumu kreditēšanas nodaļas vadītāju, gados jaunu latvieti. Sommerss pastāstījis par savām bažām, bet saņēmis atbildi: “Jūs nesaprotat, viss ir daudz vienkāršāk! Tas notiek tā: zviedri nesaprot šo tirgu, tādēļ mums ir uzticēts kārtot visas lietas. Bet atalgojuma sistēma darbojas šādi: jo vairāk kredītu tu izsniedz, jo lielākus bonusus saņem. Mums nav jālauza galvu par to, vai šos kredītus varēs atmaksāt.”

Tirgus pats visu nokārtos

Kredītu dzīres beidzās ar smagām paģirām, jo 2008.–2009. gada finanšu krīze sevišķi smagi skāra tieši Baltijas valstis.

Sommerss gan uzskata, ka viss aptuveni 20 gadu ilgais laika posms no Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas līdz 2010. gadam ekonomikas jomā bija “absolūta traģēdija”, no kuras varēja izvairīties.

Sommerss tajā vaino neoliberālisma ideoloģiju, kas piedzīvoja uzplaukumu tieši 90. gadu sākumā. Neoliberālisma ideoloģijas piekritēji uzskatīja, ka valsts uzdevums ir pēc iespējas mazāk iejaukties tirgus ekonomikā, jo viņi ticēja, ka tirgus pats visu nokārtos.

Sommerss uzskata, ka Latvijas ekonomikas kursu lielā mērā noteica Džordžtaunas Universitātes ekonomikas profesors Juris Vīksniņš, kurš 90. gadu sākumā uzaicinājis uz ASV virkni topošo Latvijas valsts līderu: Ivaru Godmani, Einaru Repši, Ilmāru Rimšēviču.

“Vīksniņš sapulcināja kopā visus šos cilvēkus un redzēja, ka viņi varēs īstenot noteiktu politiku, kas būs stabila, neraugoties uz to, kurš tobrīd ir pie varas.”

Daļu padomju rūpniecības mantojuma varēja glābt

Šīs politikas mērķis pēc neilgas “šoka terapijas” bija veidot ekonomiku, kas būtu balstīta uz ārvalstu tiešo investīciju piesaistīšanu. Pēc autoru domām, tas veicinātu noturīgu Latvijas ekonomikas izaugsmi.

Sommerss uzskata, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ Latvijas lata kurss tika uzturēts ļoti augsts, lai ārzemnieki jebkurā brīdī varētu atgūt savas investīcijas. Taču dārgais lats kaitēja Latvijas eksportam, jo Latvijā ražotās preces kļuva mazāk konkurētspējīgas pasaules tirgū.

Sommerss arīdzan kritizē Latvijas valdības nepietiekamos centienus glābt kaut vai daļu no padomju laika rūpniecības mantojuma, ko varētu pielāgot darbam brīvā tirgus apstākļos. Profesors atzīst, ka liela daļa nebija glābjama, tomēr latvieši rīkojušies pārāk pasīvi.

“1995. gadā, kad es pirmoreiz ierados Latvijā, biju šokēts, ka neviens nav mēģinājis veikt Latvijas rūpniecības iekārtu inventarizāciju. Tolaik biju jauns zinātnieks, un mani tas interesēja. Daudz braukāju pa rūpnīcām un redzēju diezgan daudz modernu iekārtu, kas bija ražotas 80. gados Rietumeiropā, tiešām augstas klases iekārtas.”

"Mēs esam tuvāk nekā Šveice"

Sommerss uzskata, ka Latvijai vajadzēja darīt vairāk, lai attīstītu konkurētspējīgās nozares, piemēram, stikla šķiedras ražošanu. Taču viņam radies iespaids, ka latvieši nav gribējuši nopietni ķerties pie rūpniecības politikas veidošanas, vismaz ne līdz 2008. gada krīzei.

“Baltijas valstīs tik ļoti bija iesakņojušās brīvā tirgus idejas, ka politikas veidotāji uzskatīja: nedrīkst iejaukties tirgus darbībā.”

Sommerss spriež, ka Latvijā toties attīstījās nozares, kas solīja lielāku peļņu, bet arī lielāku risku, piemēram, tranzīts un banku pakalpojumi. “Nerezidentu noguldījumu sektors Latvijā ieguva ļoti lielu ietekmi, tajā apgrozījās ļoti daudz naudas.”

Sommerss atgādina par dažiem kolorītiem 90. gadu personāžiem, piemēram, bijušo Latvijas Universitātes prorektoru Grigoriju Lučanski, kurš juku laikos pamanījās kļūt par miljardieri, vai bankas “Parex” dibinātājiem, bijušajiem komjaunatnes aktīvistiem Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki, kas dižojās ar saukli “Mēs esam tuvāk nekā Šveice”.

Fanātiskā taupības politika

2008. gadā par to nācās samaksāt visiem Latvijas nodokļu maksātājiem, kad Godmaņa valdība nolēma tērēt milzīgas summas “Parex” bankas glābšanai. “Savu naudu “Parex” bankā glabāja bīstami cilvēki, un Latvijas politiķi negribēja viņus nokaitināt. Otrkārt, pat ja viņi zaudēja “Parex”, latvieši gribēja saglabāt nerezidentu banku nozari. Vienīgais veids, kā to izdarīt, bija nodrošināt, lai neciestu kreditori.”

Toties smagi ciest nācās vairumam Latvijas iedzīvotāju, jo pēc 2008. gada krīzes tika īstenota dzelžaina taupības programma ar ievērojamu valsts budžeta apcirpšanu.

Sommerss uzskata, ka tolaik pie varas bija taupības ideoloģijas sekotāji, pat fanātiķi, piemēram, toreizējais Latvijas finanšu ministrs Einars Repše. “Wikileaks vēlāk nopludināja viņa sarunas ar amerikāņiem un zviedriem. Viņi centās pārliecināt Repši, ka nevajag īstenot tik stingrus taupības pasākumus, kas būs pārāk smags trieciens sabiedrībai.” Taču Repše nav gribējis mainīt nosprausto kursu.

Zaudējām nākotnes nodokļu maksātājus

Sommerss spriež, ka par baltiešiem ir mīts kā par savaldīgām tautām, kas neies ielās un nerīkos nekārtības, kā to dara grieķi vai argentīnieši. Taču gan latvieši, gan lietuvieši “nobalsoja ar kājām” un krīzes rezultātā daudzi emigrēja uz Rietumeiropu.

“Valdības nevēlēšanās aizņemties un tērēt vairāk izraisīja tik daudz ciešanu. Baltijas valstis emigrācijas un dzimstības krišanās rezultātā zaudēja daudzus nākotnes nodokļu maksātājus.

Tam būs ilgtermiņa ietekme uz ekonomiku. Ir zaudēta paaudze, kas pēc ekonomikas atveseļošanās būtu iesaistījusies kopprodukta ražošanā. Manuprāt, toreizējā politika bija tuvredzīga. Neticu, ka tā bija vienīgā iespēja.”

Sommerss gan spriež, ka kopš 2014. gada Baltijas valstis piedzīvo ekonomikas uzplaukumu. Pēc viņa domām, tas kļuvis iespējams, jo Baltijas valstis kļuvušas par globālo piegādes tīklu sastāvdaļu, investori labprāt izmanto salīdzinoši lēto darbaspēku.

Sommerss uzskata, ka baltiešiem bijis pārāk maz panākumu, attīstot pašiem savus uzņēmumus un zīmolus. Pēc viņa domām, šajā jomā visvairāk panākumu guvusi Lietuva, kas spēja saglabāt lielāku daļu savas rūpniecības.

Sommerss norāda, ka iekšzemes kopprodukta ziņā (pēc pirktspējas partitātes) tieši Lietuva ir Baltijas līdere.

“Visiem patīk Igaunija, tā ir ļoti moderna, bet man šis stāsts atgādina fabulu par zaķi un bruņurupuci, un lietuvieši ir tas bruņurupucis.”

Jāiegulda vairāk resursu attīstībā

“Visvairāk darāmā ir latviešiem, jo viņiem nav to priekšrocību, kas ir Igaunijai vai Lietuvai. Latvijai ir spēcīga IT nozare; Latvija saražo daudz kokmateriālu, ko labāk būtu apstrādāt pašiem savā zemē.

Nerezidentu noguldījumu nozare noteikti nepiedzīvos izaugsmi, jo amerikāņi ir likuši saprast, ka tā darbojusies pārāk bezatbildīgi. 90. gados amerikāņiem tas patika, jo nauda no NVS valstīm caur Baltijas bankām nonāca Ņujorkas akciju tirgū. Taču tad to sāka izmantot Osama bin Ladens, Ziemeļkoreja, Putina sabiedrotie, un amerikāņiem tas bija par daudz.”

Politekonomijas profesors Sommerss norāda, ka daudzas valstis ir piedzīvojušas strauju ekonomikas attīstību, reaģējot uz ārējiem draudiem.

“Piemēram, Somija pirms Otrā pasaules kara bija salīdzinoši nabadzīga valsts, bet Padomju Savienības draudi palīdzēja somiem kļūt par bagātu valsti. Tie nodrošināja valdībai argumentus cīņā ar nacionālo eliti.

Valdībai ir jāsaka: mums jāiegulda vairāk resursu valsts attīstībā. Galu galā tas nāks par labu arī elitei, bet īstermiņā tas nozīmē, ka jāierobežo elites patēriņš, lai vairāk līdzekļu varētu ieguldīt infrastruktūras un cilvēku attīstībā. Un valdībai ir jāpamato, kāpēc tas ir visas sabiedrības interesēs.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt