Pirmo reizi ideja, ka valstij ir jāiesaistās savu vecāko pilsoņu finansiālā atbalstīšanā, tika realizēta Prūsijā – tās līdera Otto fon Bismarka vadībā 19.gadsimta beigās. Uz šādu pensiju varēja pretendēt tie, kam pāri 70 gadiem, bet toreiz tādu nebija daudz.
Tagad cilvēki Eiropā dzīvo ilgāk un tādējādi – ilgāk saņem pensiju, kas rada arvien lielāku finanšu slogu valstīm, jo strādājošo Eiropā kļūst arvien mazāk.
Ja 2010. gadā Eiropā uz katru cilvēku, kas vecāks par 65 gadiem, bija četri strādājošie, tad 2060.gadā – uz katru, kas vecāks par 65 gadiem, – būs tikai divi strādājošie.
Saglabāt esošo pensiju līmeni nebūs viegli – nekur Eiropā. Vai nu jaunajiem jāmaksā vairāk vai nākotnes pensionāri saņems mazāk. Un jau tagad daudzās valstīs redzams, ka esošās pensiju sistēmas nav ilgtspējīgas, jo pensijas veido nesamērīgi lielu daļu no valstu ekonomikas.
Visās grafikā uzskaitītajās valstīs tiek runāts par nepieciešamību reformēt pensiju sistēmu. To Grieķijai pieprasīja arī aizdevēji un pēc ilgas pretošanās, Grieķija tam maijā beidzot arī piekrita. Tas nozīmē arī pensiju samazināšanu, pie tam Grieķijā bija jānostrādā vien 35 gadi, lai tiktu pie pensijas – kamēr citviet tie ir 40 gadi.
Pensiju sistēmas reforma nepieciešama arī Austrijā, bet tā tikusi bloķēta, jo ir politiski jūtīga – būs daudzi neapmierinātie, tāpēc politiķi baidās riskēt.
Nesenā Eiropas vēlēšanu vēsture liecina – daudz labākus rezultātus politiķiem ir atnesuši solījumi pensijas palielināt. Piemēram, kā Maltas premjera partijai šovasar. Lai gan Maltas premjers ticis saistīts ar Panamas skandālu, korupciju un ārzonas kontu izmantošanu – solījums palielināt pensijas un samazināt nodokļus ļāva viņam noturēties premjera krēslā arī pēc vēlēšanām.
Labākās un dāsnāka pensiju sistēmas Eiropā ir Dānijā, tai seko Nīderlande un Zviedrija.
Kopumā Eiropas pensiju ainava ir fragmentēta. Šobrīd gan Eiropas Komisija rīko debates par tā saucamo sociālo pīlāru, daļa no kura ir arī pensiju lietas ar grūti izpildāmu aicinājumu – “ikvienam vecumdienās ir tiesības uz resursiem, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvošanu”.
Skaidrāka vīzija – kā tieši katra valsts un sociālie partneri to redz, iespējams, izskanēs novembrī visas Eiropas konferencē Gēteborgā.
