Eiroparlamentārieši cīņu ar naudas atmazgāšanu gribētu uzticēt ECB

Pēdējos desmit gadus – kopš globālās finanšu krīzes – banku uzraugu uzmanības fokusā galvenokārt bijuši jautājumi, kas saistīti ar banku finansiālo stabilitāti. Tomēr prioritātes mainās. Arvien biežāk un skaļāk izskan dažādi ar naudas atmazgāšanu saistīti skandāli.

Pēdējos desmit gadus – kopš globālās finanšu krīzes – banku uzraugu uzmanības fokusā galvenokārt bijuši jautājumi, kas saistīti ar banku finansiālo stabilitāti. Tomēr prioritātes mainās. Arvien biežāk un skaļāk izskan dažādi ar naudas atmazgāšanu saistīti skandāli.

Latvijas trešās lielākās bankas „ABLV Bank” liktenis kļuvis par apliecinājumu tam, ka arī šādu skandālu ietekme uz banku spēju ievērot likviditātes prasības var būt graujoša. Vairāku konkrētu naudas atmazgāšanas gadījumu izskatīšanai un netīrās naudas ietekmei uz banku sistēmu aprīļa nogalē pievērsās arī Eiropas Parlamenta īpašā komiteja, kuras redzeslokā ir izvairīšanās no nodokļiem un naudas atmazgāšana.  

Irānai un Ziemeļkorejai noteiktā starptautiskā sankciju režīma pārkāpšana, aizdomas par piesegšanu politiskā līmenī un ilgstoši ignorēti „caurumi” uzraudzībā, žurnālistes slepkavība, esošā banku uzraudzības modeļa trūkumi – šie ir daži no iemesliem, kuru dēļ starptautiskās biznesa preses uzmanības lokā pēdējo mēnešu laikā nonākuši naudas atmazgāšanas gadījumi divu nelielu Eiropas valstu, proti, Latvijas un Maltas bankās.

Banku biznesa modeļiem līdz šim maza uzmanība

„ABLV Bank” gadījums īpašu Eiropas Parlamenta uzmanību izpelnījies arī tādēļ, ka šo banku tieši uzraudzīja Eiropas Centrālā banka (ECB). Arī Vienotā noregulējuma valde, tas ir, institūcija, kam jāveicina Eiropas finanšu sistēmas stabilitāte, no šī gadījuma ir guvusi vairākas mācības.

„Galvenais, ko mēs esam iemācījušies no šīs pieredzes, ir tas, ka situācijā, kad banku ir skāruši reputācijas riski, kas šajā gadījumā bija saistīti ar naudas atmazgāšanu, kas attiecīgas tirgus reakcijas dēļ ir izraisījuši likviditātes problēmas, banka var „sabrukt” ļoti ātri. Proti, banka ļoti ātri var nonākt situācijā, kad tā „sabrūk” vai, visticamāk, „sabruks”. Tas nozīmē, ka noregulējuma iestādei ir ļoti maz laika, lai pieņemtu kompetentu lēmumu. Tas ir mūsu galvenais secinājums,” Eiropas Parlamenta īpašās komitejas rīkotajā uzklausīšanā atzina par stratēģiju un politikas koordināciju atbildīgais Vienotā noregulējuma valdes loceklis Mauro Grande.

“Atgādināšu, ka „ABLV Bank” gadījumā no dienas, kad mēs saņēmām brīdinājumus par potenciālu naudas atmazgāšanu, līdz dienai, kad bijām spiesti secināt, ka banka „sabrūk” vai, visticamāk, „sabruks”, pagāja tikai desmit dienas,” sacīja Grande.

Līdz šim par banku sistēmas stabilitāti atbildīgās institūcijas neesot pievērsušas pietiekami lielu vērību uzraugāmo banku biznesa modeļu iespējamai ietekmei uz konkrētu banku stabilitāti.

„Acīmredzot ir noteikti biznesa modeļi, kas ir vairāk pakļauti reputācijas riskiem vai naudas atmazgāšanas riskiem. Šo biznesa modeļu ietekmēšana nav mūsu, tas ir, noregulējuma iestādes, varā. Taču mums ir jābūt brīdinātiem par šo biznesa modeli. Iespējams, mūsu dialogā ar uzraugošajām iestādēm nāksies vairāk fokusēties uz šo biznesa modeļu ietekmēm uz reputācijas riskiem,” atzina Grande.

“Jo, ja mēs esam brīdināti par šādu risku iespējamību, mēs varam labāk sagatavoties gadījumiem, kad šie riski materializējas. Zinot, ka būs jārīkojas ļoti ātri, mēs varam labāk tam sagatavoties,” skaidroja Grande.

Krišjānis Kariņš (“Vienotība”), viens no diviem Latviju pārstāvošajiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kas darbojas īpašajā komitejā, kas fokusējas tieši uz dažādu finanšu noziegumu un nodokļu apiešanas problemātiku, saka: „Es pats esmu strādājis pie pret naudas atmazgāšanas direktīvām, kur ir ļoti skaidras prasības, jo īpaši bankām: pazīt savu klientu, pārliecināties, ka naudas izcelsmei ir ticams, legāls pamats, ja ir aizdomas, ziņot attiecīgām uzraudzības iestādēm. Tas viss ir darīts, bet, šķiet, absolūti nestrādā.”

Pēdējos gados naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, prasības šajā jomā ir kļuvušas daudz bargākas, tomēr banku nozare un tās uzraugi arvien biežāk izpelnās kritiku par nespēju apturēt „netīrās naudas” plūsmas.

Īpaši asu kritiku izpelnījās Malta

Īpaši asu kritiku izpelnījusies Malta. Nelielajā Vidusjūras salu valstī, kur dzīvo vien mazliet vairāk nekā 430 000 iedzīvotāju, darbojas 22 bankas. Viena no tām – „Pilatus bank” – starptautisku atpazīstamību iemantoja pēc tam, kad pērnā gada oktobrī tika nogalināta žurnāliste Dafne Karuana Galicija, kas vairākkārt bija norādījusi uz „Pilatus bank” vadības saistību ar Maltas politiķiem.

Šā gada martā, vairākus mēnešus pēc Galicijas nāves, kļuva zināms, ka 2015. gadā Maltas premjerministrs Josefs Muskats apmeklējis „Pilatus bank” valdes priekšsēdētāja, irāņu izcelsmes biznesmeņa Saijeda Ali Sādra kāzas Itālijā.

Tas radījis aizdomas, ka naudas atmazgāšanā iesaistītā „Pilatus bank” piesegta visaugstākajā politiskajā līmenī, taču Maltas banku uzraugi to noliedz, apgalvojot, ka bankas licencēšanas procesā irāņu izcelsmes īpašnieks rūpīgi pārbaudīts un neesot bijis nekādu iemeslu bankai licenci neizsniegt.

„Eiropas Savienības dotais ietvars nenodrošina precīzus kritērijus, kā atpazīt no naudas atmazgāšanas viedokļa potenciāli riskantus banku biznesa modeļus. Tas pats attiecas uz banku īpašnieku struktūras novērtējumu. Trūkst kritēriju, kurus licences izsniedzošās iestādes varētu izmantot, vērtējot ar kredītiestāžu īpašniekiem vai banku īpašnieku struktūrām saistītos naudas atmazgāšanas riskus,” tā pauda Maltas banku uzraudzības iestādes ģenerāldirektore Marianne Šikluna.

Tomēr pēdējo mēnešu notikumi ap „Pilatus bank” liek nopietni apšaubīt to, vai maltiešu banku uzraugi patiešām nopietni uzraudzījuši šīs bankas darbību. Un, proti, pirms nepilniem diviem mēnešiem „Pilatus bank” valdes priekšsēdētājs Saijeds Ali Sādrs tika arestēts ASV, kur viņam par līdzdalību Irānai noteikto sankciju apiešanā draud 125 gadus ilgs cietumsods.

Tikai pēc tam Maltas banku uzraugi atcēluši irāņu izcelsmes biznesmeni no „Pilatus bank” valdes priekšsēdētāja amata un iesaldējuši viņa aktīvus.

Jautāta, kāpēc tas nav noticis ātrāk, Šikluna taisnojas, ka maltiešu rīcībā nav bijis informācijas par ASV notiekošo izmeklēšanu.

Pētot „Pilatus bank” darījumus, žurnālisti atklājuši, ka nauda – vairāk nekā miljons ASV dolāru – uz šo banku pārskaitīta arī no kādai čaulas kompānijai piederoša konta Latvijas „ABLV Bank”.

Maltas naudas atmazgāšanas apkarotāja: Galvenā problēma ir ziņu apmaiņas trūkums

Maltā, līdzīgi kā Latvijā un vairākās citās Eiropas valstīs, ar naudas atmazgāšanu saistīto noziegumu izmeklēšana ir nodalīta no banku uzraudzības. Latvijā šādus noziegumus izmeklē Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests.

„Maltas Finanšu izmeklēšanas vienībai ir divas nodalītas galvenās funkcijas, proti, analītiskā un uzraudzības funkcija. Analītiskā nodaļa apstrādā un analīzē ziņojumus par aizdomīgām naudas transakcijām. Šī Finanšu izmeklēšanas vienības nodaļa ir atbildīga arī par informācijas apmaiņu ar citām finanšu noziegumu izmeklēšanas institūcijām, tiesībsargājošajām un uzraudzības iestādēm gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī. Savukārt uzraudzības nodaļa uzrauga to, kā uzraugāmie subjekti, piemēram, bankas pilda savus pienākumus naudas atmazgāšanas novēršanā,” skaidro Maltas finanšu noziegumu izmeklēšanas dienesta direktors Kenets Farudžia.

Viņš par naudas atmazgāšanas apkarotāju galveno problēmu sauc informācijas apmaiņu. Tā stipri pieklibojot, kas daļēji esot skaidrojams ar to, ka Eiropas Savienības dalībvalstis dažādus ar naudas atmazgāšanas apkarošanu saistītus normatīvos aktus neievieš vienlīdz raiti.

„Tas ir novedis pie fragmentētas sistēmas, kurā dalībvalstu apmaiņa ar informāciju, bažām un labāko pieredzi ir ļoti ierobežota,” uzskata Farudžia.

Sadarbība informācijas apmaiņas jomā gan esot uzlabojusies – pērn Maltas finanšu noziegumu izmeklēšanas dienests kolēģiem citās valstīs nosūtījis 270 informācijas pieprasījumus, kas esot par 139% vairāk nekā 2016. gadā.

Taču esot jāņem vērā, ka teju puse no šiem pieprasījumiem sūtīta valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis. Tas nozīmē, ka uz šīm valstīm neattiecas Eiropas Savienības prasības par informācijas apmaiņu.

„Mēs uzskatām, ka Eiropas Savienībai ir jābūt proaktīvai, jāpiedāvā tehniskais atbalsts un vadlīnijas šo likumu ieviešanai,” sacīja Farudžia, piebilstot, ka stingrākas prasības par informācijas sniegšanu būtu jāattiecina arī uz nebanku sektoru.

Tomēr, ņemot vērā, ka naudas atmazgāšana arvien biežāk ir pārrobežu noziegums, pats galvenais esot vienoti standarti.

„Noziedznieki, kas iesaistīti šāda veida pretlikumīgās darbībās, labi zina, ka ne visas valstis vienlīdz sekmīgi spēj apkarot šādus noziegumus. Un viņi ņem to vērā,” uzsvēra Farudžia.

Eiropas Banku iestādes pārstāvis Pīrs Habens gan uzsver, ka centieni ieviest vienlīdz stingrus standartus naudas atmazgāšanas novēršanā notiek jau kādu laiku.

„Mēs esam izdevuši vadlīnijas par riska faktoriem. Iespējams, tas izklausās nedaudz garlaicīgi, taču, manuprāt, tas ir svarīgi. Tās ir 72 lappuses, kurās aprakstītas detaļas, kas finanšu institūcijām, tostarp bankām, jāņem vērā, novērtējot naudas atmazgāšanas riskus,” stāstīja Habens.

“Šis rīks ļauj arī banku uzraugiem novērtēt, cik labi viņu bankas tiek galā ar risku vadību,” skaidroja Habens.

“Tas ir ļoti bagātīgs informācijas avots, kas palīdzēs visiem banku uzraugiem rast kopīgu nostāju par risku novērtējumu. Mēs esam sagatavojuši arī uz riskiem balstītas uzraudzības vadlīnijas. Tā ir nedaudz plānāka vadlīniju versija – 17 lappuses, kas tapušas, lai palīdzētu atbildīgajām iestādēm pieņemt izsvērtus lēmumus par ar finanšu institūcijām saistītu risku novērtēšanu. Protams, uz risku analīzi balstīta pieeja nozīmē, ka jūs prioritāri pievēršat uzmanību lielākajiem riskiem,” sacīja Habens.

Naudas atmazgāšanas apkarošanu grib uzticēt ECB

Tomēr, kā izriet no Eiropas Parlamenta īpašās komitejas sēdē izskanējušajiem banku uzraugu izteikumiem, par efektīvāko risinājumu naudas atmazgāšanas apkarošanai Eiropas Savienības bankās tiek uzskatīta šī uzdevuma uzticēšana Eiropas Centrālajai bankai, kas jau tagad uzrauga eirozonas valstu nozīmīgākās bankas.

Eiroparlamentāriešu secinājumi būs pietiekams pamats sākt diskusijas ar Eiropas Komisiju, sprieda Eiropas Parlamenta īpašās komitejas viceprezidents Roberts Zīle (Nacionālā apvienība).

„Šīs komitejas un Eiropas Parlamenta mērķis ir izdarīt politisku spiedienu uz Eiropas Komisiju kaut ko mainīt šajā situācijā,” pauda Zīle.

Atrast visām Eiropas Savienības dalībvalstīm pieņemamu risinājumu gan nebūšot viegli. Tas, ka atsevišķas valstis naudas atmazgāšanas kontroli paturētu savā ziņā, neesot noslēpums jau tagad.

„Nav noslēpums te aizkulisēs, ka ir lielas eirozonas valstis, kas negrib šo funkciju centralizēt. Viņi aizbildinās, ka to, ko sauc par „law enforcement” jeb likuma īstenošanu, piespiedu kārtā nacionālajā līmenī var īstenot labāk. Bet mums ir jāsaprot, ka eirozona ir viena monetāra savienība,” uzsvēra Zīle.

Atšķirībā no lielajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuru nostāja attiecībā uz naudas atmazgāšanas kontroles funkcijas uzticēšanu Eiropas Centrālajai bankai ir piesardzīga, mazās valstis drīzāk ir noskaņotas atbalstoši.

Visticamāk, tas tādēļ, ka arī Latvijas un Maltas piemēri apliecina, ka mazo valstu iespējas sekmīgi kontrolēt bankās notiekošo ir ļoti ierobežotas, pieļauj Zīle.

Diskusijas par Eiropas Centrālās bankas pilnvaru paplašināšanu, uzticot tai arī naudas atmazgāšanas apkarošanu, visticamāk, būs ilgas.

Tās varētu aizņemt pat vairākus gadus. Tāpēc nāksies meklēt kompromisus.

„Eiropas līgumi nepiespiež šo funkciju nodot centralizētā veidā, taču varētu atļaut valstu ciešāku brīvprātīgas sadarbības modeli. Tas likumīgi ir iespējams. Tas ļautu sākt sadarboties Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un daudzām citām valstīm, kas vēlas šo funkciju centralizēt,” norādīja Zīle.

Naudas atmazgāšanas kontroles centralizēšanai varētu būt vairāki plusi. Piemēram, tas mazinātu aizdomas par finanšu noziegumu piesegšanu politiskā līmenī, kā arī ļautu piesaistīt lielākus naudas un cilvēku resursus šāda veida noziegumu atklāšanā.

Taču šādam modelim ir arī trūkumi. Piemēram, Eiropas Centrālā banka uzrauga tikai eirozonas dalībvalstu bankās notiekošo, taču nebūt ne visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir pievienojušās eirozonai. Tas nozīmē, ka naudas atmazgāšanas novēršanas prasību ievērošana būtu centralizēta tikai daļēji un arī cerētais rezultāts, visticamāk, tiktu sasniegts vien daļēji.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt