Vienā no divām Beļģijas atomelektrostacijām ir četri reaktori, un bija plānots, ka divi vecākie, kas darbojas jau 40 gadus, šogad tiks slēgti uz mūžu. Taču tad, kad šoruden no ierindas bija izgājuši veseli trīs no kopumā septiņiem Beļģijas atomreaktoriem un Beļģijai draudēja reāla iespēja ik pa laikam palikt tumsā, valdība savu lēmumu teikt ardievas atomenerģijai pārskatīja.
Un tā divu visvecāko atomreaktoru slēgšana atlikta uz vēl desmit gadiem. „Enerģijas avotu kombinācija, kādu to vēlamies šobrīd, nozīmē atteikties no kodolenerģijas. Un fundamentāls jautājums ir saprast, vai mēs patiešām to varam izdarīt,” saka Beļģijas enerģētikas un vides ministre Marī - Kristīne Marghema.
Vairāk nekā puse no Beļģijā patērētās elektrības tiek saražots atomreaktoros, tāpēc to slēgšana, pat pakāpeniska, ir ekonomiski sāpīgs process.
Uz to Eiropā sadūšojusies vien Vācija, kas pēc Fukušimas traģēdijas paziņoja, ka līdz 2022.gadam slēgs visus savus atomreaktorus. „Mēs ejam pa ļoti šauru taku starp lieliem panākumiem, lai kļūtu par piemēru citām valstīm un, iespējams, augsti industrializētas valsts izgāšanos. Jā, augstākas enerģijas izmaksas uzliek papildu slogu Vācijas ekonomikai un, iespējams, tas ir viens no izaugsmes palēnināšanās iemesliem,” atzīst izdevuma “Starptautiskā politika” galvenā redaktore Silke Tempela.
Tomēr eksperti norāda, ka šis Vācijas lēmums ekonomiski ir grūti izpildāms un jau tagad Vācijā dzirdamas balsis, kas aicina saglabāt atomreaktorus. Tikmēr Polija, Lietuva, Ungārija, Lielbritānija turpina savus jaunos atomreaktoru projektus. Pat Francija, kas it kā apņēmusies mazināt savu atkarību no kodolenerģijas no 75 uz 50%, ceļ divas jaunas atomeletrostacijas.
„Atomenerģija ir ļoti neelastīgs enerģijas avots, jo, kad atomstacija sāk darboties, tā darbojas mūžīgi, darbojas naktīs, neatkarīgi no tā - ir vai nav pieprasījums. Tāpēc – ja jūs gribat vairāk atjaunojamo energoresursu, tad to papildināšanai jums vajag elastīgākus enerģijas avotus. Un tādi neelastīgie kā atomstacijas, ir jāaizvieto ar ko citu,” skaidro Eiropas politikas pētījuma centra (CEPS) vecākais pētnieks Kristians Egenhofers.
Taču to izdarīt nav viegli, jo vismaz sākumā tas izmaksā dārgi, un tam pretojas arī lieli enerģētikas uzņēmumi, kas grib saglabāt savu jau esošo biznesu.
Eksperti atzīst - visloģiskākais būtu atļaut tirgum pašam izlemt, kurš enerģijas veids būtu visizdevīgākais, nevis censties to politiski regulēt.
„Ir problēma, jo neviena atomelektrostacija, neviena atjaunojamo energoresursu stacija netiks uzcelta, ja tas būs atkarīgs tikai no tirgus spēkiem. Varbūt uzceltu kādu ar gāzi darbināmu turbīnu, ja elektrības cenas būtu pietiekami augstas, jo Eiropas CO2 izmešu tirgus ir joprojām miris. Vajadzētu reformēt Eiropas izmešu tirgu un tad atļaut darboties iekšējam tirgum. No tā, ko es dzirdu, būtu diezgan grūti pamatot atomelektrostacijas būvi,” saka ekonomikas domnīcas “Bruegel” pētnieks Georgs Cahmans.
Tomēr izskatās, ka atomenerģija Eiropā ir uz palikšanu, ņemot vērā šobrīd būvētās stacijas – vismaz līdz 2100.gadam.
