Eirokomisārs Hāns: Visi ES fondu finansētie projekti jāvirza uz vienotu mērķi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

“Visiem projektiem, kuri turpmāk tiks finansēti no Eiropas Savienības(ES) fondu līdzekļiem, būs jāatbilst kopējiem Eiropas attīstības mērķiem. Neviens projekts nevarēs būt pats par sevi.” Tā intervijā Latvijas Radio uzsver Eiropas Savienības reģionālās politikas komisārs Johanness Hāns. Ceturtdien viņš ierodas Rīgā, lai ar Latvijas amatpersonām vēlreiz apspriestu, kā turpmākajos septiņos gados tiks dalīti Eiropas fondu līdzekļi.

Pirms komisāra vizītes Latvijā trešdien Somijas pilsētā Turku, kur notika Baltijas jūras reģiona attīstības forums, ar Johannesu Hānu tikās Latvijas radio korespondents Artjoms Konohovs.  

Artjoms Konohovs: - Enerģētika ir viens no tematiem, kas daudzkārt ir izskanējis šajā Baltijas attīstības forumā. Tiek runāts, ka ir nepieciešams dažādot piegādes avotus, izbūvēt starpsavienojumus utt. Tajā pašā laikā arī Jūs norādījāt, ka šie projekti virzās ļoti lēni un kādam beidzot ir jāsāk rīkoties. Tādēļ es gribētu zināt, kādi, Jūsuprāt, būtu būtiskākie enerģētikas projekti Baltijas reģionā un kādēļ mēs tik lēni tos realizējam?

Johanness Hāns: - Ir jāņem vērā vairāki aspekti. Ir ražošanas puse un ir piegādes puse. Sāksim ar piegādi. Ir skaidrs, ka Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, ir ārkārtīgi atkarīga no Krievijas gāzes piegādes. Tas nav nekas jauns, un jau pastāv mēģinājumi to mainīt. Sašķidrinātā dabasgāze ir viens no risinājumiem, kas kļuva vēl aktuālāks Ukrainas krīzes dēļ. Lai gan jau pirms tam bija skaidrs, ka kaut kas šajā ziņā ir jādara. Kas, manuprāt, vēl ir diezgan neskaidrs - lēmumu pieņemšana par sašķidrinātās dabasgāzes termināļiem. Jo runa jau nav tikai par termināli, ir jābūt arī savienojumam ar pārējo gāzesvadu sistēmu. Un tam visam ir jābūt ekonomiski pamatotam.

Esmu nedaudz satraukts, ka krīzes dēļ katrs tagad vēlas būvēt savu gāzes termināli. Un pēc pieciem vai desmit gadiem mēs sāksim diskutēt, vai tas bija prātīgi. Par to es joprojām esmu nedaudz satraukts un aicinu to vēlreiz izsvērt, jo runa nav tikai par termināli, bet par kaut ko vairāk. Dažreiz ir tā, ka termināļus uzbūvē, izmantojot publiskās un privātās partnerības modeli vai kredītu no Eiropas Investīciju bankas, bet vēlāk prasa naudu no Eiropas struktūrfondiem, lai izbūvētu savienojumu ar pārējo gāzes sistēmu. Kamēr netiek prasīti struktūrfondi, es neiesaistos šajās diskusijās, bet, kad tas notiek, man ir jāuzdod savi jautājumi.

Un tā notiek ne tikai Baltijā. Tas pats ir arī Adrijas jūrā. Tādēļ arī Adrijas reģiona attīstības stratēģijā mēs mēģināsim noteikt, kur būtu jāatrodas sašķidrinātās dabasgāzes termināļiem. Arī tur valstis, kas atrodas ļoti tuvu viena otrai, uzskata, ka katrai no tām ir nepieciešams savs terminālis.

Ja runājam par enerģijas ražošanu, tad es gribētu redzēt vairāk iniciatīvu atjaunojamās enerģijas ražošanā. Es neesmu eksperts šajā jomā, bet varu pateikt, ka mēs esam mainījuši savu politiku, lai vēl vairāk attīstītu atjaunojamās enerģijas ražošanu. Enerģijas efektivitāte ir viens no būtiskākajiem elementiem jaunajā septiņu gadu budžetā. Un, starp citu, tā ir vienīgā joma, kur valstīm tiek prasīts obligāti novirzīt zināmu naudas daļu no Eiropas fondiem. Šīs prasības rezultātā atjaunojamās enerģijas jomā Eiropā tiks ieguldīti nevis 23 miljardi eiro, bet vismaz 36 miljardi.  Un es ceru, ka Latvija aktīvi piedalīsies šajos procesos. Esmu arī priecīgs, ka aptuveni 10% no Latvijai paredzētajiem fondu līdzekļiem ir atvēlēti pētniecībai un inovācijai. Tas ir ļoti labi.

- Es tomēr gribētu atgriezties pie Igaunijas un Somijas, jo tas ir acīmredzams gadījums, kad divas valstis nespēj vienoties, kur būvēt termināli. Lietuva savukārt nolēma negaidīt un jau gandrīz pabeidza būvēt savu termināli. Jūs sakāt, ka notiek vilcināšanās, bet Igaunija un Somija mēģināja iesaistīt arī Eiropas Komisiju, aicinot tās priekšsēdētāju Barrozu izšķirt viņu strīdu. Barrozu sākumā piekrita, bet beigās tomēr atstāja to jau atkal šo divu valstu ziņā. Un no tā, ko šeit, forumā, sacīja Somijas ekonomikas ministrs, kļuva skaidrs, ka runa nav tikai par enerģētiku un nākotni, bet arī vienkārši par to, kurš iegūs Eiropas naudu būvniecībai.

- Protams, ka šāda stacija un terminālis  rada darbavietas. Par to nav šaubu. Un tas ļauj arī iegūt peļņu. Skaidrs, ka notiek diskusijas, jo tā valsts, kur terminālis atradīsies, noteikti būs labākā pozīcijā. Un ir skaidrs, ka mums nav vajadzīgi divi līdzīgi termināļi Somijas līča dienvidu un ziemeļu krastā. Bet es esmu priecīgs, ka viņi savā starpā drīzumā varēs atrast risinājumu. Jums ir taisnība, ka Lietuva jau ir sākusi būvēt savu termināli. Un tur viss notiek tieši tā, kā es biju gaidījis. To uzbūvēs, izmantojot Eiropas Investīciju bankas aizdevumu. Un pēc tam diezgan droši var paredzēt, ka viņi lūgs Eiropas fondu naudu, lai uzbūvētu cauruļvadus.

Protams, ka valstīm ir tiesības pašām pieņemt savus lēmumus. Bet, ja tas skar Eiropas fondus, tad par tik lieliem projektiem mums ir jādod sava piekrišana. Un mēs raudzīsimies, cik šie projekti ir ekonomiski pamatoti, jo te ir runa par nodokļu maksātāju naudu.

- Runājot par Eiropas fondiem - Latvija ir iesniegusi savu priekšlikumu tam, kā mēs gribētu šo naudu ieguldīt turpmākajos septiņos gados. Kā noprotu, diskusijas ir gandrīz galā. Ko Jūs varat pateikt par šo Latvijas plānu?

- Tas izskatās diezgan labi. Mēs esam jau saņēmuši diezgan pabeigtu priekšlikuma melnrakstu, un informācijas apmaiņa starp Komisiju un Latvijas valdību notiek visu laiku. Manuprāt, tur ir nepieciešamas vien pavisam nelielas izmaiņas, kurām Latvijai nebūs problēmu piekrist. Tādēļ es esmu diezgan drošs, ka jau tuvāko nedēļu laikā mēs varēsim noslēgt gala vienošanos.

Saskaņošanas procesā mums ir bijušas dažādas diskusijas, jo šoreiz mēs gribam, lai fondu izmantošana notiktu saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, cik vien tas ir iespējams. Visai Eiropai ir izvirzīti zināmi kopīgi mērķi, un mēs vēlamies, lai šie mērķi tiktu sasniegti. Un to var izdarīt tikai, ja to dara visās Eiropas valstīs. Piemēram, ja runājam par konkurētspēju, tad tā nav tikai Nīderlandes vai Portugāles konkurētspēja, tā ir arī Latvijas un Igaunijas konkurētspēja. Tas skar visus. Tādēļ mēs gribam, lai katra valsts un reģions skaidri saprastu, kāda ir tā specializācija un izaugsmes potenciāls.  Līdz ar to mēs esam uzstājuši un turpinām uzstāt sarunās ar valstīm, kur diskusijas vēl nav pavirzījušās tik tālu, kā ar Latviju, ka viņiem būtu jāizstrādā Gudras specializācijas stratēģija. Es uz to pastāvu, jo es ticu, ka katram reģionam ir jāsaprot, kāds ir tā potenciāls un iespējas. Visapkārt Eiropā es redzu, ka pat attālākajiem un nabadzīgākajiem reģioniem ir savs potenciāls. Un bieži vien tieši atrašanās vietu var padarīt par plusu, nevis par mīnusu. Mums ir arī eksperti, kas palīdz valstīm šo darbu paveikt.

Turpmākajiem septiņiem gadiem mēs prasām izstrādāt investīciju stratēģiju ne tikai ekonomikas attīstības, bet arī, piemēram, transporta jomā. Salīdzinājumā ar pagātni vairs nebūs iespējams, ka ir kāds projekts, kas ir pats par sevi un neietilpst kopējā stratēģijā. Tā ir visnotaļ būtiska pārmaiņa. Tādēļ mums bija nopietnas diskusijas ar Latviju par transporta stratēģiju. Jūs labi zināt, ka sākotnēji krietni vairāk līdzekļu bija paredzēts ieguldīt autoceļos, salīdzinot ar dzelzceļu. Bet mēs ticam, ka visā Eiropā perspektīvāk būtu ieguldīt dzelzceļa attīstībā. Kopumā runājot, mēs jau esam daudz ieguldījuši autoceļos, bet mēs atpaliekam dzelzceļa investīcijās.

- Pēdējais, ko gribu vaicāt no savas puses, ir par kārtējo skandālu, kas izcēlās pirms dažām dienām. Medijos parādījās informācija, ka Eiropas Komisijai neesot naudas, ko samaksāt par pagājušajā gadā īstenotajiem fondu projektiem. Neapmaksātie rēķini krājas, cilvēki gaida, bet dažas dalībvalstis nav ar mieru piešķirt trūkstošo naudu un ļaut izmantot iekrājumus. Vai pastāv risks, ka par kādu no īstenotajiem projektiem netiks samaksāts?

- Man jāatzīst, ka pastāv nevis riski, bet gan kavējumi rēķinu apmaksā. Iemesli tam slēpjas pagātnē. Mēs nevaram sadalīt septiņu gadu budžetu vienādās daļās, jo sākumā mums ir nepieciešams mazāk naudas nekā beigās. Bet perioda sākumā mums ir jāmaksā iepriekšējie rēķini par pabeigtajiem projektiem, un to skaits šobrīd ir audzis. Tas ir labi zināms. Tomēr ir dažas valstis, kas uzskata, ka mēs prasām vairāk naudas nekā iepriekš. Vai arī viņi to izmanto kā ieganstu, lai netērētu tik daudz, cik iepriekš bija paredzēts. Šī diskusija notiek katru gadu. Problēma ir tikai tajā, ka mums ir daudz neapmaksātu rēķinu no iepriekšējā gada un pirmie četri gada mēneši paiet, lai samaksātu vecos rēķinus. Esmu diezgan drošs, ka beigās mēs atradīsim risinājumu. Uzreiz nepieņemt to, ko Komisija piedāvā, ir daļa no politiskās spēles. Ir cilvēki, kuriem tas viss ir nepieciešamas, lai attaisnotu savu pastāvēšanu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti