Gados vecāki cilvēki eiro skaita kā latus, piemēram, ja agrāk iepērkoties mēģināja iekļauties piecos latos, tad šobrīd piecu eiro robežās. Veikalniekiem tie ir zaudējumi, jo pircēju jau tā ir maz, un tie paši cenšas iepirkties par mazāku summu.
„Es jau 35 gadus šeit strādāju un, ja salīdzina - kādreiz ej uz darbu, tu satiec tik cilvēkus, tagad nāc - tu nesatiec nevienu. Nav...,”- pārdevējai Broņislavai Gāgai šis rīts pavisam bēdīgs. Vien retu reizi veikalā ienāk pircēji. Taču par to nav jābrīnās – Preiļu novada Aizkalnes ciemā skola pirms vairākiem gadiem slēgta, daudzdzīvokļu mājas stāv tukšas.
„Ļoti maz palicis, vecie aiziet uz vienu pusi, jaunie aizbrauc uz citu pusi,” secina pensionāre Vija.
Aizkalnē pagaidām viens otram pretī pastāv divi veikali. Tiem gan šobrīd sanāk vairāk eksistēt - cilvēku ir maz, ienākumi nelieli, un, pārejot uz eiro, pircēji kļuvuši taupīgāki.
„Cilvēks pērk apmēram tikpat, cik viņš pirka latos, cenšas, ja viņš pirka uz pieci lati, tad tagad uz pieci eiro. - Tad jums, veikalniekiem, mīnusi? - Mums it kā jā,” saka pārdevēja.
Aizkalnieši jauno valūtu pat paguvuši nodēvēt par eirolatu, tā ir valūta, kas viņu galvās ieviesusi jucekli.
„Žēl, ļoti žēl latiņa, šitā nauda ļoti dārga, nevar neko nopirkt,” bēdīgi saka pensionārs Viktors. „Es vēl latos skaitu, eiro dodu un saku lats.”
Jāzeps arī piekrīt: ‘Tomēr lats labāk bija. Turējās ilgāk, šie ātri aiziet. - Kā Jums šķiet, kāpēc tā ir? - Varbūt nepierasts, varbūt cenas citādākas.”
Vai kāda negodprātīga rīcība vai nejaušība, tomēr cilvēku maciņos starp eiro pamanījušās iejukt arī krievu kapeikas.
Jautājot pašiem aizkalniešiem, kas, viņuprāt, būtu vajadzīgs, lai Aizkalnē dzīve sāktu iet uz augšu, cilvēkiem grūti atbildēt.
Pensionāre Vija: „Man liekas, ja būtu, kur strādāt, nāktu tie, kas strādā, viņiem būtu bērni, varbūt tad atvērtu skolu… varbūt, bet tas ir tāds sapnis…”