Eirozona, kurai tagad pievienosies Latvija, dzima 1999. gadā. To vispirms izveidoja 11 dalībvalstis, kuras atbilda noteiktajiem kritērijiem, bet pirmās, reālās eiromonētas un papīra zīmes apritē nonāca 2002. gada 1. janvārī, nomainot dalībvalstu nacionālās valūtas.
Tolaik valstīs valdīja entuziasms un pacēlums.
Eiropu vēl nebija skārusi krīze un tādēļ uz eiro ideju cilvēki raudzījās daudz optimistiskāk.
Īru laikraksta „Irish Examiner" žurnāliste Anna Keihila atceras, ka Īrija jau iepriekš bija mainījusi naudu no britu uz īru mārciņām, un tie, kuri ceļoja, bija sapratuši, ka naudas maiņa nebūt nav pats ērtākais process, tāpēc kopumā eiro ieviešana Īrijā lielu pretestību neizraisīja.
„Protams, bija cilvēki, kuriem bija grūtības. Vecākiem ļaudīm nebija viegli pierast pie naudas maiņas, taču diezgan ilgu laiku pirms tam cenas jau bija norādītas gan eiro, gan mārciņās, jo pārrēķināt pašam bija ļoti grūti. Bija arī kritika par to, ka, piemēram, veikalu īpašnieki un ārsti izmantoja šo situāciju, lai celtu cenas precēm un pakalpojumiem. Pēc tam gan bija dažādi pētījumi, kas apgalvoja, ka pie vainas ir bijusi inflācija, lai gan tam es nepiekrītu. Valstis, kuras pievienojušās vēlāk, varēja mācīties no šīm kļūdām," stāsta Anna Keihila.
Viņa piebilst, ka arī Īrijā cilvēki diskutējuši, kādu nacionālo seju jaunajai īru eiro monētai piešķirt, un vienojušies, ka paturēs arfu, kas savulaik bijusi arī uz īru nacionālajām monētām, lai gan cilvēkiem bijis žēl šķirties no citiem simboliem.
Kad es biju bērns, es dievināju īru monētas, jo uz tām bija nacionālo dzīvnieku attēli, piemēram, cālis un trusis. Taču mēs ļāvām visam tam aiziet vēsturē un paturējām vienīgi arfu," atceras Anna.
Itāliešu dienas laikraksta „La Stampa" žurnālists Marko Zaterins stāsta, ka gluži kā Īrijā, arī Itālijā eiro ieviešanas sākumā cilvēki izjuta pacēlumu, bet tagad Itālijā, kas vairs neatbilst eirozonas valsts nosacījumiem, jo pārsniedz budžeta deficītu, parādus un inflāciju, eiro uztver kā visu vainu iemeslu.
„Kad eiro nokļuva Itālijā, visi bija diezgan laimīgi un pārliecināti par veiksmi. No sākuma gan bija problēmas, jo valūtas maiņas kurss itāliešiem bija sarežģīts. Viena eiro vērtība bija gandrīz 2000 itāliešu liru. Līdz ar to bija diezgan grūti rēķināt cenas, taču galu galā viss atrisinājās diezgan viegli un bija jauki 1. janvārī doties pie bankomāta un izņemt no tā naudu, kādu iepriekš mēs nebijām redzējuši," atceras Marko Zaterins.
Kā vienu no mīnusiem Marko Zaterins min faktu, ka valdība nepietiekami uzmanījusi cenu politiku:
„Ļoti slikti bija tas, ka Itālijas valdība nepietiekami uzraudzīja cenu maiņu. Cilvēki, kuri, piemēram, kioskos tirgo avīzes vai dažādas preces veikalos, vienmēr drusku krāpjas, un pacelt cenas ir cilvēku dabā. Itālijā cenas uzleca ļoti strauji, un tūkstoš deviņsimt liru acu mirklī pārauga par divtūkstoš lirām. Taču valdībai to vajadzētu kontrolēt, ļoti, ļoti, ļoti stingri."
Marko Zaterins atceras, ka eiro ieviešanas nakts bijis arī drudžains laiks Itālijas medijiem, īpaši biznesa laikrakstiem, kam rūpīgi bijis jāseko līdzi izmaiņām skaitļos biržu ziņās.
Savukārt kāds vācu kolēģis atceras stāstu, ka tūlīt pēc eiro ieviešanas nokļuvis darba darīšanās Afganistānā, piemirsis samainīt naudu mājās, un radījis milzu izbrīnu cilvēkos, ierodoties ar eiro banknotēm Kabulas naudas maiņas punktā.
