ĪSUMĀ:
- Sabiedriskajā ēdināšanā strādājošie uzņēmēji atzīst, ka atbalsta mehānismi ir palīdzējuši izdzīvot, tomēr pieteikšanās un tā saņemšana nenorit raiti.
- Vērtējot kopumā visu nozaru uzņēmēju atsaucību atbalsta programmām, tā nebūt nav augsta. Pēc Ekonomikas ministrijas aplēsēm, tām piesakās aptuveni viena trešdaļa uzņēmumu.
- “Aizliegtais paņēmiens” sarunājas ar neoficiāli strādājošu skaistumkopšanas speciālisti: meistari vēlas atgriezties darbā un strādāt oficiāli, lai pārciestu krīzi.
- Arī radošās darbības jomā vairāki cilvēki palikuši dīkstāvē. Saņemtais atbalsts ir nepietiekams, tādēļ darbs jāmeklē citās nozarēs.
Ēdināšanas nozares glābējs – līdzņemšanas režīms un sarežģītie atbalsta mehānismi
Covid-19 ierobežojumu dēļ cietusi arī ēdināšanas nozare, kas šobrīd strādāt drīkst, taču tikai līdzņemšanas režīmā. Kopumā šajā jomā strādā aptuveni 30 000 cilvēku, un iepriekš vairāki šīs nozares uzņēmumi bija iesaistīti aplokšņu algu un melnās grāmatvedības skandālos, piemēram, “Gan Bei” un “Tokyo City”.
Nozare var saņemt nodokļu brīvdienas, algu subsīdijas un dīkstāves pabalstus, valsts finanšu instrumentus aizdevumiem un galvojumiem caur “Altum”, apgrozījuma grantu 30% no visu darbinieku kopējās bruto algas par pērnā gada augustu, septembri un oktobri. Sākotnēji tas bija domāts kā vienreizējs pabalsts, bet tagad uzņēmēji to līdz šī gada maijam var saņemt katru mēnesi.
Viens no redzamākajiem nozares uzņēmumiem ir restorānu tīkls “Lido”. Izņemot “Lido” restorānus lidostā un Vecrīgā, visas pārējās filiāles, kopā aptuveni 20 vietas, šobrīd strādā, bet apgrozījums nav ne tuvu tāds, kāds tas bija pirms krīzes.
Restorānu tīkla “Lido” dibinātājs Gunārs Ķirsons skaidroja: “Situācija nav viegla. Katru mēnesi mēs zaudējam pa 400 000 [eiro]. Ja parēķina no novembra, tad mēs redzam, kā, bet pats galvenais, ko es gribu pateikt, ka vieglāk būtu aiztaisīt ciet un neko nedarīt. Un šodien no 1000 cilvēkiem 300 strādā. (..) Pirmskrīzes gadā, varam pateikt, mums bija 53 miljonu apgrozījums gadā. Tātad dienā mēs ēdinājām 30 000 cilvēku. Šobrīd mums no tiem 100% labākā gadījumā 20%.”
Situācija ir grūta, bet atbalsts ir un to izmanto. Nestrādājošie saņem dīkstāves pabalstu, strādājošie – papildus algai saņem algu subsīdijas. “Lido” izmantojis arī aizdevumu apgrozāmajiem līdzekļiem, kā arī nodokļu brīvdienas, bet Ķirsons atgādina, ka ik gadu nodokļos “Lido” maksājis aptuveni 17 miljonus eiro.
“Gribētu teikt, ka Valsts ieņēmumu dienests ļoti labi ir atlaidis tagad šodien, ir brīvdienas. Bet tās ir brīvdienas, kas būs jāsamaksā. Par to mēs celsim vēlāk jautājumu, kad sāksim strādāt normāli – kā valstī būt. Nevar vieni tikai zaudēt. Un valsts institūcijas, jebkādas institūcijas nevar nākt pretī. Tātad mums ir jārunā un jādiskutē,” sacīja uzņēmējs.
Par līdzšinējo sadarbību ar valsts institūcijām Ķirsons izsakās atzinīgi.
Savukārt kā krīzes mācības uzņēmējs piemin divas. Pirmā, ka šobrīd ēdinātāji peļņā spiesti dalīties ar ēdienu piegādātājiem – “Wolt” un “Bolt”, ko savlaicīgi pati nozare varēja tomēr atrisināt citādi.
“Tad, kad viņi atnāca, mēs sākām sarunāties. Es varbūt nesaukšu vēl kādu nopietnu firmu, pie kuras mēs gājām. Nu, visiem – es nezinu, kāpēc – latviešiem nav tāda: apvienojāmies, darām? Nē, katrs par sevi. Un šobrīd, ja mums jāmaksā 30% “Bolt”, “Wolt”, tad mēs sakām “okei”. Ieraugi, ko tu pats neesi izdarījis. Un es varu pateikt un mana komanda – mēs neesam izdarījuši [savu], viņš varēja atnākt. Un viņš mūs liek uz ceļiem un pelna 30%. Mēs pelnām 12% maksimāli, kaut kur citur vairāk, vidējais. Viņš 30%. Nekā nevar darīt. Nu tad jāatrod sevī kļūdas,” kritisks bija Ķirsons.
Un otra mācība, – nodokļi tomēr ir jāmaksā.
Ķirsos skaidroja: “Es gribētu pateikt visiem, ka šodien cilvēki ļoti daudz ierauga, ka nav maksājuši nodokļus, saņēmuši aploksnēs, ko mēs agrāk arī darījām. (..) Mēs arī darījām pāri sev, bet redzējām, ka šodien daudz izdevīgāk [maksāt]. Un tie, kas nav maksājuši... Tas kovids tā rāda, ka valstij nāks augšā, ekonomika nāks augšā. Viennozīmīgi, jo sāks visi maksāt nodokļus.”
“Lido” ir liels uzņēmums, un ar to rēķinās, savukārt, ar mazākiem uzņēmumiem ir citādāk.
Vairāki uzņēmumi Latvijā ir uz franšīzes pamata, kas nozīmē, ka te situācija ir citādāka. Nodokļi ir maksāti, atbalsta programmas arī ir, bet ne pie visām var tikt, un ne visās vietās šobrīd sanāk bizness.
Kafejnīcu tīklā “Ezītis miglā” kopā visā Latvijā šobrīd ir 15 kafejnīcas. Bet kafejnīcu tīkla viens no līdzīpašniekiem Ernando Gamarra norādīja: “Pašlaik mums strādā aptuveni tikai puse no kafejnīcām. (..) Reālais apgrozījums varētu būt krities aptuveni par kādiem 90% tām kafejnīcām, kas strādā. Un pārējās, kuras ir ciet, kritums par simts procentiem.”
Ar dīkstāves pabalstu lielākoties viss ir labi. Darbinieki, kas nestrādā, saņemot ap 700 eiro, kas ir tikpat, cik strādājot pirms tam saņēma uz rokas. Algu subsīdijas prasa lielu rēķināšanu, taču tās arī var saņemt, tomēr ar nodokļu brīvdienām jau ir grūtības.
“Tur mēs arī kvalificējāmies, bet tikai daļēji, jo ir uzņēmumi, kas kvalificējas bez problēmām katru mēnesi, bet ir uzņēmumi, kas tam īsti nekvalificējas. Varbūt sākumā kvalificējās, pēc tam vasarā bija nedaudz labāks periods, kaut gan tas kritums pret pagājušo vasaru ir diezgan ievērojams, bet ir izaugsme, salīdzinot ar kaut kādu aprīli, kad vispār viss bija ciet. Un tad, teiksim tā, vairāki VID inspektori to traktē kā izaugsmi, un tad tie nodokļu termiņu pagarinājumi nepienākas. (..) Un pēc tam nepienākas, jo varbūt izskatās, ka nevarēs viņus nemaz atdot. Un tāpēc viņus nemaz nepiešķir. Nu tā – interesanti,” sprieda Gamarra.
Līdzīgi ir arī ar grantu apgrozāmajiem līdzekļiem.
Gamarra skaidroja: “Ir franšīzes uzņēmumi, kas arī to ir apguvuši, un ir uzņēmumi, kas to nav apguvuši vai kuriem jau ir atteikts, vai kuriem prasa tagad papildu informāciju, kas jau velkas kādu laiku, jau īstenībā ilgāk par mēnesi, un kas vēl ir tā kā apgūšanas procesā. Un ļoti ceru, ka izdosies to apgūt.”
Atbalsts ir pieejams, tomēr pieteikšanās tam un tā saņemšana nenorit raiti. Līdzīgas tendences uzrāda arī nesen veiktais Vidzemes Augstskolas pētījums, kurā par sniegto atbalstu aptaujāti 170 gan Rīgas, gan pārējās Latvijas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi. Ar dīkstāves pabalstu situācija vislabākā, bet visbēdīgāk ar apgrozāmo līdzekļu grantu – 40% tādu ir saņēmuši, bet 60% nav. Iemesli ir tādi, ka uzņēmumi vai nu neatbilst kritērijiem, vai vēl aizvien gaida atbildi.
Uzņēmēji izsakās dažādi:
“Par dīkstāves pabalstiem viss ir skaidrs un notiek ātri. Ļoti ilgs ir apgrozāmo līdzekļu atbalsta izskatīšanas laiks. Līdzekļi vajadzīgi jau tagad, bet ir jāgaida un vēl nav zināms, vai rezultāts būs pozitīvs.”
“Mūsu firma ir dibināta 2019. gadā, bet reālu saimniecisko darbību sāka 2020. gada janvārī. Līdz ar to ar šo firmu nevaram pieteikties apgrozāmo līdzekļu granta atbalstam. Lai arī 2020. gadā un 2021. gadā strādājam tieši tāpat un arī ciešam tieši tāpat, kā tie restorāni, kuri veica saimniecisko darbību 2019. gadā. Uzskatam, ka tā ir klaja nevienlīdzība.”
Vēl ir arī šādi viedokļi:
“Pagaidām izskatās, ka valsts pārvalde var mainīt savus nosacījumus, kā vēlas, neiedziļinoties uzņēmumos atsevišķi. Tiem, kas strādā, maksājot nodokļus, šī ir nepatīkama pieredze. Tiem, kas nemaksā, ir kārtējais arguments, kāpēc to nedarīt.”
“Grāmatvede teica, ka lauksaimnieks, kuram pērn bija labāks ražas gads, šogad pieteicās Covid atbalsta mehānismiem un saņēma atbalstu, kaut arī ar Covid nekāda sakara. Mums, kam Covid un valdības pieņemtie lēmumi vistiešāk ietekmēja darbību, atsaka apgrozāmos līdzekļus.”
No šī pētījuma par objektīvu ainu spriest grūti. Nereti uzņēmēji mēdz dibināt vienu firmu pēc otras, iepriekšējo atstājot ar parādiem, un VID tas nepatīk. Taču tajā pašā laikā šī pētījuma viena no pētniecēm norāda – uzņēmēji grib, “lai viņi un viņu problēmas tiktu saprastas”.
Pētniece Gaļina Bukovska atzina: “Principā tas, ko viņi redz, kas ir nepieciešams tālāk, tas ir – uzlabot komunikāciju starp VID un uzņēmējiem. Viņi uzskata, ka jāpārskata kritēriji un tie jāpielāgo konkrēti nozares specifikai. Viņi uzskata, ka jāiekļauj 2019. un 2020. gadā dibinātie uzņēmumi atbalstu sarakstā. Tas ir attiecībā uz apgrozījumiem. Viņi arī uzskata, ka katru situāciju ar katru uzņēmumu būtu vērtīgi izskatīt individuāli.”
Problēmas atzīst arī Ekonomikas ministrija (EM), kas izstrādā šīs programmas, jo ne visas tās uzreiz tiek skaidri un precīzi izdomātas, un nereti to sākuma stadijā kāds netiek cauri noteiktajiem kritērijiem.
EM Uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta direktors Kristaps Soms norādīja: “Tur bija vismaz četras reizes mainījies kopējais ietvars, – nevis tāpēc, ka Ekonomikas ministrija kaut ko sliktu piedāvāja, bet tāpēc, ka bija partneri, kas diskutēja. Varbūt piedāvājam kaut ko savādāk, mēs viņos klausījāmies un tā, (..) vismaz četras reizes grozot to, mēs nonācām līdz tam konceptam, kas bija arī novembrī un decembrī. (..) Tāpat arī šobrīd ir divi grozījumi, kas bija jau saskaņots, konceptuāls lēmums par ikmēneša pāreju uz ikmēneša atbalstu.”
Uzņēmēju atsaucība atbalsta programmām ir kūtra
Savukārt, vērtējot kopumā visu nozaru uzņēmēju atsaucību atbalsta programmām, tā nebūt nav augsta. Šobrīd, pēc EM aplēsēm, piesakās aptuveni viena trešdaļa.
“Mēs šo mērķa grupu nu tā diezgan precīzi varam šobrīd noteikt, jā, mums tas neliels pārsteigums – patiešām, šis uzņēmumu skaits, kas piesakās, ir tikai aptuveni trešā daļa no tiem, kas potenciāli, pēc mūsu aplēsēm, kvalificētos. (..) Tā kā tā rūme ir – mēs arī aicinām un popularizējam uzņēmumiem pieteikties nebaidīties. Jā – neticēt tiem dažādos formātos dzirdētajiem mītiem, ka, atbalstam ja pieteiksies, tad nonāks īpašā redzeslokā. Un pēc tam viss kaut kas var gadīties – speciālās pārbaudes... Tā nav taisnība,” uzsvēra Soms.
Latvijas Banka savukārt kūtro pieteikšanos skaidro ar to, ka, iespējams, visām nozarēm nemaz “neiet tik slikti”, kā varētu domāt. Taču otrs iemesls ir sarežģītā pieteikšanās, kas daudziem uzņēmējiem apgrūtina atbalsta saņemšanu.
Latvijas Bankas Pētniecības nodaļas vadītājs Kārlis Vilerts atzīmēja: “Mēs pandēmijā dzīvojam faktiski gadu, un tie pieteikšanās kritēriji ir mainījušies gaužām bieži, un ne vienmēr tā ir bijusi skaidra komunikācija. Varbūt daļa cilvēku vienkārši atmetuši ar roku.”
“Ir atkārtoti vērts uzsvērt, kāpēc valsts atbalsts ir svarīgs un kāpēc iespēju robežās nedrīkst pieļaut arī šos, piemēram, skaistumkopšanas un sabiedriskās ēdināšanas nozares uzņēmumu masveida bankrotus. Manuprāt, ir visai naivi cerēt, ka viesmīlības un citu pakalpojumu sektorā nodarbinātie varētu tagad vienkāršāk atrast darbu citās nozarēs, kur darbaspēka pieprasījums ir relatīvi augsts. Teiksim, diez vai frizieri ātri pārkvalificējusies par IT [informācijas tehnoloģiju] speciālistiem vai uz būvniecības nozari, vai ne? Līdz ar to zināmā mērā šo uzņēmumu likvidācija var atspoguļoties, protams, viens ir augstākā ēnu ekonomikā, otrs, kas pat varbūt ilgtermiņā ir vēl bēdīgāk – emigrācijā,” pauda Vilerts.
Vidzemes Augstskolas aptaujā arī parādās, ka 95% no aptaujātajiem ēdinātājiem par spīti Covid-19 laikam plāno savu biznesu turpināt.
Savukārt saistībā ar ēnu ekonomiku šajā jomā jāatgādina, ka nozare aizvien ir samazinātā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) gaidās – proti, 21% vietā nozare vēlas 12%. Covid-19 pandēmijas dēļ šis jautājums atlikts, jo, ja ir dīkstāve, tad nav arī vajadzības pēc PVN.
Kafejnīcu tīkla "Ezītis miglā" pārstāvis Gamarra akcentēja: “Kad uzņēmējs, mazas kafejnīcas īpašnieks redz to, ka viņam ir klienti, viņam ir apgrozījums, bet viņam nekas nepaliek... Bet viņš maksā budžetā lielus nodokļus – tūkstošus nodokļos. Viņš sāk domāt, kā tad es varētu ietaupīt? Ko un kur? Un, protams, rodas arī kaut kādi negodprātīgie uzņēmēji, kas sāk stāvēt paši pie kases, nest kasē, maksāt aplokšņu algas.”
Tomēr “Lido” dibinātājs Ķirsons norāda, ka jābūt garantijām, ka īpašnieki šo naudu paši neieliks sev kabatā, bet porciju cenas un darbinieku algas paliks nemainīgas.
Skaistumkopšanas speciālisti vēlas atgriezties darbā un strādāt oficiāli
Kāda cita joma, kas šajā krīzes laikā ir piesaukta ne reizi vien, un daudzi, iespējams, tās ierobežojumus ir izjutuši uz sevi, ir skaistumkopšana. Frizieri, manikīres, pedikīres, kosmētiķes un citi speciālisti.
Pēc pagājušās nedēļas valdības lēmuma daļa no šiem meistariem no 1. marta varēs beidzot atgriezties darbā. Lielākoties visi meistari saņēma minimālo dīkstāves pabalstu. Rudenī 330 eiro, bet no šī gada jau 500 eiro. Tas redzams arī VID statistikā.
Janvārī vidējā izmaksātā summa, ja meistars strādājis pie darba devēja, ir 484 eiro; ja meistars bijis pašnodarbinātais, tad 472 eiro; bet, ja strādājis, pirms tam veicot patenta maksājumu, tad saņēmis 460 eiro. Nelielā nobīde zem minimālajiem 500 eiro, pēc VID skaidrojuma, saistīta ar to, ka ne visi meistari piesaka pilna mēneša dīkstāvi.
Vēl no VID datiem var redzēt, ka ne visi šīs jomas speciālisti pretendē uz kādu pabalstu. Kopumā šajā jomā strādā ap 9000 cilvēku, bet, piemēram, janvārī uz dīkstāves pabalstu bija pieteikušies nepilns pusotrs tūkstotis. Decembrī bija gandrīz trīs reizes vairāk. Skaidrot atšķirību VID nevarēja.
Lai saprastu, kas un kā notiek šajā nozarē un vai turpmāk meistari nodokļus maksās vairāk, Latvijas Televīzijas raidījums “Aizliegtais paņēmiens” sarunājās ar kādu manikīra speciālisti, kas arī saņēma dīkstāves pabalstu, bet dīkstāves laikā lielu daļu no saviem klientiem viņa turpināja apkalpot, strādājot neoficiāli.
Manikīra speciāliste atcerējās: “Tajā brīdī, kad notika pirmie ierobežojumi novembrī, tas bija piektdienas vakars, man telefons vienkārši burtiski uzsprāga ar ziņām. Mums taču viss paliek spēkā uz nākamo nedēļu?”
“Tajā darbavietā es nepieņemu klientus šobrīd. Bet nu tā darbība notiek pa mājām. Braucu pie klienta. Varbūt klients atbrauc pie tevis, visi ir ļoti saprotoši, [vismaz] lielākā daļa,” stāstīja speciāliste.
Viņa norādīja, ka cilvēkiem nepazūd bailes inficēties ar Covid-19, tomēr tiek pievērsta liela uzmanība drošības līdzekļu lietošanai: “”Es ļoti cenšos rūpīgi pieiet šiem jautājumiem un nodrošināt to dezinfekcijas līmeni pēc iespējas tuvāk tam, kāds tas man bija salonā. Bet nu skaidrs ir tas, ka to nevar nodrošināt tomēr pilnībā, jo tomēr salonā, kaut vai tās virsmas mums ir tādas speciāli taisītas, lai viņas būtu vieglāk kopjamas, lai viņas būtu mazgājamas – krēsli, galdi un tā tālāk; un mājās mums ir daudzas mīkstās mēbeles, salonā praktiski nav. (..) Man ir arī jāsaka paldies savām klientēm par to, ka viņas patiesībā ir ļoti apzinīgas. Un man ir bijuši vairāki tādi gadījumi, kad man zvana un saka, klausies, atceļam, es nejūtos labi.”
Skaistumkopšanas speciālistiem, kuri strādā nelegāli, ir arī bail, ka viņus pieķers darbībās. Aprindās esot pat cirkulējis stāsts, kā ilggadēja kliente pēkšņi atbrauc kopā ar policiju, un meistarei uzliek 2000 eiro sodu, bet tās izrādījušās tikai pilsētas leģendas.
Tomēr speciāliste gaida, kad atkal varēs strādāt legāli.
“Es gribu atgriezties pie normāla darba režīma, man ļoti nepatīk šī slapstīšanās. Man ļoti nepatīk tas, ka man ir jākrāpj valsts. Nu, es jūtos neērti,” viņa sacīja.
Speciālistei “nekrīzes” apstākļos ienākumi ir aptuveni pusotrs tūkstotis. 500 eiro no tiem viņa samaksā par telpām un iekrāj materiālu iegādei. Paliek tūkstotis, un no šīs naudas viņa noformē sev minimālo algu, proti, aizpildot kvītis, ieņemto naudu legalizē un no tās veic sociālās iemaksas. Tas izdodas, jo pārsvarā klienti maksā skaidrā naudā.
Manikīra speciāliste skaidroja: “Kāpēc izvēlēties oficiāli tikai minimālo? Tāpēc, ka tas lēciens – tikko, tikko kā tev ir vairāk nekā minimālā oficiāli, ļoti pieaug nodokļu slogs. Es apsēdos un parēķināju principā, ja es izvēlētos kaut vai par simts eiro sev oficiāli maksāt vairāk, tad man uzreiz būtu vismaz pusotrs tūkstotis eiro gadā vairāk jāmaksā nodokļos, kas ir liela nauda. Man nav tādu pasīvo ienākumu šajā nozarē, es naudu nopelnu tikai tajā brīdī, kad es apsēžos reāli ar klientu un strādāju.”
“Es saprotu, kāpēc ir jāmaksā nodokļi, es gribu, lai skolotājiem un ārstiem ir augstākas algas, es gribu, lai mums ir labāk aprīkoti ugunsdzēsēju depo. Es gribu, lai mums ir aizsargāta valsts un lai bērniem un senioriem, kuriem ir nepieciešama palīdzība ar ārstēšanu, tas viss būtu. Tas ir koks ar diviem galiem, bet tajā pašā laikā man arī gribas cilvēka cienīgu dzīvi, man negribas knapināties un pirkt lētāko baltmaizi un lētāko cukuru plauktā, un gribas aiziet kādreiz ar draudzenēm kaut kur pasēdēt, ar otru pusīti kaut kur aiziet vakariņās,” viņa klāstīja.
“Un es apzinos, ka nemaksāju sociālās iemaksas, tad es arī nevaru pretendēt uz kaut kādiem labumiem. Ja, piemēram, es izdomātu, ka es gribu palikt stāvoklī un radīt bērniņu, nu tad būtu jādomā kaut kāds variants, kā, piemēram, partneris ņem uz sevi šo bērna kopšanas atvaļinājumu vai kaut ko tādu,” pauda speciāliste.
Pilnu sociālo aizsardzību, kas pie esošām likmēm nozīmē, ka nodokļos jāsamaksā ap 40% no visiem ienākumiem, viņa pašreiz nevar atļauties, tāpēc to neapsver.
Arī Skaistumkopšanas speciālistu asociācijas prezidente Sabīne Ulberte neparedz lielas pārmaiņas. Turklāt līdz ar šo gadu ir likvidēts viens no šajā nozarē populārākajiem nodokļu režīmiem – patenta maksājums, kas, piemēram, Rīgā bija 100 eiro mēnesī
“Es domāju, ka lielākā daļa ir gatava maksāt nevis tos simts eiro mēnesī patentmaksas, 250 vai 300, bet viens skaidrs maksājums, kurš tad sadalās – aiziet mums uz sociālajām garantijām un kur vajag, bet tad to sadala kāds cits, jo jāsaprot šie cilvēki, kas strādā ar rokām, viņi nav matemātiski domājoši cilvēki un viņi neizprot šos režīmus, lai kā viņus skaidro. Tas ir grūti, un tas ir sarežģīti. Un arī šī nodokļu sistēma, ka šobrīd režīms ir piemērots, domāts pašnodarbinātām personām – viņš principā nav izpildāms,” atklāja Ulberte.
Mūziķi paliek bez skatuves un strādā būvniecībā
“Aizliegtais paņēmiens” arī aplūkoja radošās darbības jomu un sarunājās ar kādu mūziķi, kurš Covid-19 dīkstāves laikā palicis bez skatuves. Tagad mūziķis, nesaņemot pienācīgu atbalstu, nelegāli piestrādā būvniecībā.
Radošie cilvēki, kas palikuši bez skatuves, pagaidām nesaskata iespēju, ka drīz varētu atsākties koncertdzīve.
Mūziķis, kurš šobrīd nelegāli strādā būvniecībā, stāsta, ka dīkstāves pabalsts 500 eiro apmērā ir nepietiekams, lai uzturētu ģimeni: “Protams, ka tas nav viegli. Es tomēr vairāk nekā 10 gadus esmu mācījies augstskolās – gan bakalaura, gan maģistratūrā par savu sfēru mākslas jomā. Un, kad visu to kā ar nazi nogrieza, protams, ka veselais saprāts un tieksme izdzīvot vedināja uz to, ka jāmeklē momentā kaut kas vietā, un darbu var atrast, bet ne labi apmaksātu. Un ļoti, teiksim tā, fiziski grūtu. Tiem, kam nav, piemēram, kaut kādas citas izglītības, tiem vienkārši ir jāstrādā ar rokām – fiziski smags darbs.”
Strādājot būvniecībā, mūziķis dienā vidēji nopelna aptuveni 40 eiro. Nopelnīto viņš saņem skaidrā naudā.
Mūziķis skaidroja, kā pelnīja pirms krīzes: “Praktiski ikdienā man ir sadarbības gan ar pašvaldības, gan uzņēmumiem, gan dažādām koncertu organizācijām, un es slēdzu ar viņiem pārsvarā autorlīgumus vai pie lielākiem projektiem uzņēmumlīgumus. (..) Pārsvarā uz izpildījumu – uz dziedāšanu, uz muzikālo nodrošinājumu dažādos pasākumos, valsts svētkos un koncerti, un tā tālāk. (..) Es esmu reģistrējies arī kā saimnieciskās darbības veicējs. (..) Ja ir vajadzība izrakstīt rēķinu, bet pārsvarā – laikam kādos 80%, nu varbūt 70% – tas viss tiek fiksēts kā autorlīgums. (..) Pie autorlīguma pasūtītājs nomaksā nodokļus, un, ja attiecīgos periodos ir uzņēmuma līgums, tad arī viņi nomaksā nodokļus. Un viņi nomaksās visus tādus nodokļus, kas būtu normālas darba attiecībās, sociālās iemaksas un tā tālāk.”
Vienā mēnesī pirms krīzes viņa ienākumi bija vairāk nekā pusotrs tūkstotis uz rokas. Savukārt, kad Latviju skāra pirmais Covid-19 izplatības vilnis un kad tika piedāvāti dīkstāves pabalsti, mūziķi neparedzēja pabalsta griestus.
“Maksimums, ko varēja dabūt, manā statusā esot, mainoties tur ļoti daudziem likumiem – bija 700 eiro, tos varēja mēnesī dabūt. Un to dabūju. Un, ņemot vērā, ka tajā laikā bija iekrājumi un paralēli vēl kaut kādi tiešsaistes projekti notika un kaut ko varēja darīt, tad, nu – ar to varēja izdzīvot,” norādīja mūziķis.
Pēc tam trīs mēnešus viņš saņēmis arī radošo stipendiju 500 eiro no Radošo personu nodarbinātības programmas. Tad sekojusi vasara, bet tādā pašā mērogā kā iepriekš koncertdzīve neatjaunojās. Un, lai arī šobrīd dīkstāves pabalsta griesti ir augstāki, viņš tos nopelnīt nepaguva.
“Rēķina no tiem trīs mēnešiem, kuros it kā darbība varēja notikt. Proti, trešā ceturkšņa augusts, septembris, oktobris. Bet nu, salīdzinot ar laikiem, kad pandēmijas, tā sakot, nebija, protams, ka tie ienākumi bija daudz mazāki. Un tad no tā izriet, ka nu tā dīkstāve tiešām – es saņemu pašu minimumu – tos 500 eiro, kas ir. Un es kā ģimenes cilvēks ar to izdzīvot nevaru,” atzina mūziķis.
Radošā stipendija papildus dīkstāvei šobrīd vairs nav pieejama.
“Protams, ka bija brīži, kad iekšējā sajūta bija drausmīga un depresīva, bet nu es uzskatu, ka ir divu veidu cilvēki. Vieni “feisbukos” liek video, ka viss ir slikti. (..) Un otri, kas vienkārši mēģina kaut ko darīt. Es laikam esmu tas, kurš mēģina darīt,” viņš secināja.
Viņš nav vienīgais ar šādu stāstu. To atzīst arī mūziķis, izdevniecības “MicRec” līdzīpašnieks un tagad arī jaunās Pašnodarbinātu mūziķu biedrības padomes loceklis Guntars Račs. “Tie trīs mēneši, pēc kuriem aprēķina pabalstu, ir iegāzuši daudzus”, un tāpēc šobrīd jau valdībā apstiprināts Kultūras ministrijas (KM) priekšlikums, ka no šī gada janvāra līdz jūlijam atjaunos radošo stipendiju programmu, un tajā varēs ik mēnesi saņemt 650 eiro.
Kopumā Račs uzsver, ka problēma nav tā, ka mūziķi nav maksājuši nodokļus, tas mūsdienās vairāk esot mīts.
“Nu nav vairs 1990. gadi, pasūtītājam nemaz nav, no kurienes izmaksāt kaut ko nelegālu. Tās ir vai nu pašvaldības, legālas kompānijas, kuras maksā. Varbūt ir kaut kāds neliels segments, kas ir nekontrolēts, piemēram, kāzas, bet es saku tikai varbūt,” norādīja Račs.
Viena no problēmām ir, ka ienākumu avoti daudziem bijuši vairāki, un ienākumi veidojas kopā, bet atbalsts paredzēts tikai no viena ienākumu avota.
Račs skaidroja: “Te nu lielā mērā valsts ir iekritusi nedaudz tajā slazdā un arī daudzus mūziķus tur iemetusi – tas ir tas, ka ir tik ļoti daudz saskaldītu nodokļu maksāšanas režīmu, tas bija tas klupšanas akmens daudziem, jo, redziet – tikai retais mūziķis var ar vienu savu darbu nopelnīt sev pilnīgu iztiku un būt apmierināts.”
Mūziķis arī uzskata, ka ar stipendiju šo nevar atrisināt: “Un, lūk, tāpēc mēs arī kā biedrība esam izvēlējušies iet to ceļu – vērsties pie tiesībsarga, noskaidrot patiesībā, kā tīri juridiski, pēc Satversmes ir šī situācija. Pasarg, Dievs, mums nav vēlmes tagad gānīt savu valsti un teikt, ka mēs vienīgie esam apdalīti, nē, mēs ļoti labi redzam pārējās jomas un tamlīdzīgi, bet mēs arī redzam diezgan nesaimniecisku naudas izdalīšanu kaut kur citur. Kaut vai zem vārda “pētījums”, kas jau, manuprāt, ir kļuvis par lamuvārdu.”
Valsts gan ir centusies risināt radošo personu sociālās aizsardzības jautājumu, no šī gada vidus ieviešot jaunu autoratlīdzību ienākuma nodokļa ieturēšanas kārtību.
“Es pieļauju, ka daudziem ne pārāk patiks tas, ko es teikšu, pat manas jomas pārstāvjiem. (..) Kopumā sausais atlikums pie jaunā nodokļu režīma būs godīgs un daudz sabalansētāks ar visām pārējām profesijām, kas tāpat strādā un velta laiku, varbūt viņiem nav šis radošais statuss, taču tas būs sabalansētāks un līdzvērtīgāks. Pats galvenais, ka valsts sociālās iemaksas daudzi sauc par nodokli, patiesībā tas īsti nemaz nav nodoklis, jo tu krāj sev līdzekļus vecumdienām, to apziņu ir baigi grūti tā izstāstīt un pateikt, uzrakstīt uz plakāta – ”tas nav nodoklis”, jo tad rodas jautājumi – “pag, pag, man par to ir jāmaksā, kā tas nav nodoklis? Vai es to dabūšu vispār? Šī neticība ir, protams, ilgstoša dzīves skola, kaut kādās krīzes situācijās pierādās, – tad, kad tev ir nepieciešamība, protams, tad tu saproti, ka esi kaut ko uzkrājis. Nu lūk! Tieši tāpēc tas, ka palielinās un kaut kā sakārtojas šīs iemaksas, es to redzu tikai pozitīvi,” skaidroja Račs.
