Šobrīd ģimenes ārstu un medmāsu Latvijā ir pārāk maz. Algas, salīdzinot ar kaimiņiem ir niecīgas, bet augsto līdzmaksājumu dēļ daudzi pacienti izvēlas ārstu neapmeklēt līdz pēdējam brīdim. Igaunijā pārdomāti ieguldījumi primārajā aprūpē ļauj lepoties ar labākiem iedzīvotāju veselības rādītājiem.
Tā, piemēram, šobrīd Igaunija ģimenes ārstam par vienu reģistrētu pacientu maksā vidēji 3 eiro, bet Latvija – 0,63 Ls (0,89 eiro). Pacientam vizīte pie ģimenes ārsta ir bez maksas, bet Latvijā jāmaksā viens lats. Atsevišķi vēl jāmaksā arī par virkni procedūru. Savukārt gulēšana slimnīcā Igaunijā ir piecreiz lētāka nekā Latvijā. Par slimnīcas gultas dienu Igaunijā prasa divarpus eiro, bet Latvijā – deviņarpus latus (13,5 eiro).
Milzīgas atšķirības ir arī ārstu un medmāsu atalgojumā un faktiski Latvijas ārstu vidējais atalgojums ir līdzvērtīgs medmāsas algai Igaunijā. Ja Igaunijā ārsta minimālā likme ir 8 eiro stundā, tad Latvijā vidējais ārstu atalgojums ir līdzvērtīgs ~ 4,6 eiro stundā. Līdzīgi ar medmāsām. Igaunijā māsas algas minimālā likme ir 4,5 eiro stundā, bet Latvijā vidējais atalgojums ir vien 2,6 eiro stundā.
"De facto" salīdzinājis divas ģimenes ārstu prakses Latvijā un Igaunijā.
Igaunijā. Trīnu Mari Otsa ir ģimenes ārste ar vairāk nekā desmit gadu pieredzi. Praksē, kas atrodas Tallinas pievārtē, reģistrēti 1700 pacientu. Par katru no tiem Igaunija maksā aptuveni trīs eiro mēnesī. Bet kopumā prakse no valsts ik mēnesi saņem ap 5500 eiro. Medmāsas alga ir aptuveni septiņsimt eiro, bet ģimenes ārstes - aptuveni pusotru tūkstoti. Izpildot kvalitātes kritērijus, gada beigās praksei piemaksā divus tūkstošus eiro.
Latvijā. Alise Nicmane-Aišpure ir ģimenes ārste ar astoņu gadu pieredzi. Praksē, kas atrodas Rīgas centrā, reģistrēti 1500 pacienti. Par katru no tiem Latvija maksā vidēji vien 63 santīmus (0,89 eiro), turklāt vēl daļa no tā tiek ieturēta, lai izmaksātu nākamā gada sākumā, novērtējot prakses darbu. Tie ir astoņsimt latu gadā. Bet ik mēnesi prakses ieņēmumi ir ap divtūkstoš latiem (2845 eiro). Medmāsas alga – ap 300 latiem (426 eiro), ārstes – ap piecsimt (~700 eiro).
Daktere Otsa savu praksi izveidojusi kopā ar vēl diviem ārstiem un tas viņiem ļauj efektīvāk pārvaldīt gan naudas, gan cilvēku resursus. Līdztekus trim ārstiem šeit strādā sešas medmāsas – uz katra ārsta praksi divas, bet viņu pienākumi ir savstarpēji ir sadalīti. Otsa priecājas par to, ka valsts katram ģimenes ārstam apmaksā otrās medmāsas darbu, jo tas ļauj vairāk laika veltīt arī slimību profilaksei. Bet ārsts pagūst pieņemt vairāk pacientu.
"Mūsu praksē ir tā – , kad ir patiešām akūtu saslimšanu laiks, piemēram, gripa vai tamlīdzīgi, ārsta grafiks ir pilns. Bet jāpalīdz nekavējoties. Un tad katru dienu man ir viena medmāsa, kas veic neatliekamo darbu – palīdz katram, kas atnācis no ielas ar akūtu saslimšanu. Otra māsa astoņas stundas atbild telefoniski uzdotiem jautājumiem. Tad ir māsa, kas visu dienu veic visas procedūras. Vēl cita strādā ar bērniem, tostarp – profilaktiski. Un ir viena māsa, kura visu laiku veic preventīvo darbu ar visu grupu pacientiem. Piemēram, sniedzot padomus diabēta slimniekiem," stāsta Otsa.
Igaunijā tieši profilaksei pievērš lielu uzmanību. Šajā praksē tas ir tiešais pienākums vienai no medmāsām. Piemēram, septembra vidū viņa ņem pacientu sarakstu un apzvana tos, kuri vēl nav nodevuši analīzes, bet kuriem ir hroniskas slimības, piemēram, diabēts vai paaugstināts asinsspiediens. Regulāras pārbaudes ļauj izmaiņas veselībā pamanīt laikus un ātrāk sākt ārstēšanu. Ārste uzskata, ka divus gadus aicinot, trešajā pacients uz profilaktisko apskati atnāks pats. Turklāt potenciālie riski tiek apspriesti teju katras vizītes laikā.
Aktīva profilakse nenozīmē izmeklējumiem atvēlēto kvotu ātrāku beigšanos, bet gan to apjoma palielināšanu par astoņiem procentiem. Šīs kvotas Igaunijā attiecas uz visa veida izmeklējumiem, sākot no analīzēm un beidzot ar ultrasonogrāfiju. Tiesa gan, papildu kvotas gada beigās nav paredzētas. Ja līdzekļu pietrūkst, kādu izmeklējumu var veikt jau uz nākamā gada rēķina.
Lai arī ļoti gribētu un valsts apmaksā otrās medmāsas algu, dakteres Nicmanes-Aišpures praksē to šobrīd nevar atļauties. Ar esošajiem ieņēmumiem ir nepietiekami, lai iekārtotu normatīviem atbilstošu vēl vienu darbavietu otrajai māsai. Tāpēc profilakses darbs gulst uz dakteres un medmāsas pleciem. Ja iepriekš ar visu tikts galā, tad tagad viņu māc šaubas. Kvalitātes kritēriju tagad ir divreiz vairāk. Būtībā darāmais darbs paliek ierastais, tikai aizpildāmo papīru stipri vairāk.
Tas nozīmē, ka Latvijā vairāk koncentrējas uz stingrāku kontroli un papildu sloga uzlikšanu ārstiem, ne meklē iespējas, kā pastiprināt ģimenes ārsta institūcijas kapacitāti. "Ir jauna sistēma, kas ir sākusies šogad, un pat ne jauna. Kritēriju ir vairāk, tie ir sadrumstalotāki, un līdzšinējā izvērtēšana norāda, ka ārstu skaits, kas to izpilda ir krietni zemāks. līdz ar to, tas ir legāls veids, kā naudu ieturēt," saka Nicmane-Aišpure.
Atšķirībā no igauņu kolēģiem, Latvijas ārstiem profilakses darbs neļauj palielināt izmeklējumiem pieejamos resursus. Tiesa gan, ja kvotas pietrūkst, var lūgt papildus un teorētiski arī saņemt. Bet praktiski limitu pārsniegšana nozīmē rēķināšanos ar Veselības inspekcijas vizīti. Kas var kļūdas atrast būtībā jebkur. Savukārt sodi, samērojot ar Latvijas ģimenes ārsta atalgojumu, ir visai iespaidīgi.
Cik garš, tik plats. No vienas puses jāpilda kvalitātes kritēriji, no otras puses – jāievēro kvotas. Uz kuru pusi pagriezīšos, uz to pusi, prasti runājot – sitīs. Jautājums ir tikai – par ko tu gribi," norāda Nicmane-Aišpure.
Latvijā otro medmāsu šobrīd izdevies piesaistīt tikai trešdaļai ģimenes ārstu. Igaunijas primārajā aprūpē, uzticot vairāk atbildības medmāsām, viņu konsultāciju skaits audzis pat par 15 procentiem, bet pacientu rindas pie ģimenes ārstiem sarukušas.
Tādi rādītāji kā prognozējamais dzīves ilgums vai mirstība no sirds un asinsvadu slimībām kaimiņvalstī ir par vairākām pozīcijām labāki. Piemēram, Igaunijā 2011.gadā sirds, asinsvadu slimības bija iemesls 609 cilvēku nāvei, bet Latvijā – 761 cilvēka nāvei, rēķinot uz simttūkstoš iedzīvotājiem. Turklāt Igaunijā šis rādītājs uzlabojies stabilāk.
Iespējams, tieši profilakses efektivitāte ļauj gan mazāk slimot, gan tērēt mazāk līdzekļu, ārstējot laikus atklātas slimības. Ļoti ticams, ka kaimiņvalsts spēj savus līdzekļus saplānot lietderīgāk. Jo Latvijā un Igaunijā veselības aprūpei tērē samērā līdzvērtīgu naudas daudzumu. Tikai Latvijā būtisks izmaksu smagums uzlikts uz pašu pacientu.
