Finanšu un izlūkošanas dienests, sadarbojoties ar vairākām citām valsts institūcijām, paveica apjomīgu darbu un sagatavoja divus ziņojumus – tehniskās atbilstības procesa un efektivitātes novēršanas procesa ziņojumus. Pozitīvās ziņas no Parīzes par to, ka Latvija nav iekļauta „pelēkajā sarakstā”, ziņu virsrakstos pāršalca šī gada 21. februārī. Bet ceļš līdz tam prasīja daudzas darba stundas.
Prieka un gandarījuma vārdus pēc 21. februārī notikušās Finanšu darījuma darba grupas (FATF) plenārsēdes Parīzē, kurā tika nolemts, ka Latvija netiks pakļauta “pastiprinātai uzraudzībai” jeb iekļaušanai tā dēvētajā “pelēkajā sarakstā” Latvijas Radio pauda premjers Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība") un Finanšu un izlūkošanas dienesta vadītāja, “Moneyval” un FATF delegācijas vadītāja Ilze Znotiņa. Kopš kritiskā Eiropas Padomes ekspertu komitejas "Moneyval" vērtējuma bija pagājis vairāk nekā pusotrs gads. Šajā laikā Finanšu un izlūkošanas dienests sagatavoja divus ziņojumus: tehniskās atbilstības ziņojumu un efektivitātes novēršanas procesa ziņojumu.
Viens no dienesta cilvēkiem, kurš būtībā izlasīja teju katru burtu no abiem apjomīgajiem, vairāku simtu lappušu biezajiem ziņojumiem, ir Toms Platacis – Finanšu izlūkošanas dienesta Stratēģiskās analīzes nodaļas vadītājs.
„Finanšu un izlūkošanas dienests bija tā iestāde, kas koordinēja un apkopoja visu pārējo iestāžu padarīto vienā dokumentā – gan tehniskajā, gan arī efektivitātes ziņojumā. Es biju tas, kurš apkopoja kolēģu no citām pārstāvētām iestādēm sniegtās atbildes un sniegtos skaidrojumus. Maksimāli pēc labākajām spējām palīdzēju šiem kolēģiem uzlabot katru nedēļu iesniegtos dokumentus un skaidrojumus. Tad mēs arī bijām tie, kas nospieda „send” pogu gan vienam, gan otram ziņojumam,” pastāstīja Finanšu izlūkošanas dienesta ierēdnis.
Toms Platacis atminas šī gada februāri, kad notika nozīmīgā Finanšu darījuma darba grupas (FATF) plenārsēde Parīzē: „Mēs bijām iekļauti darba kārtībā dienas otrajā pusē. Līdz ar to mēs ar Znotiņas kundzi izvēlējāmies pieeju, ka mēs sagatavosimies viesnīcā, sagatavosim runu. Tiešām neatceros, kāda iemesla dēļ pēdējā brīdī nolēmām doties no paša rīta un sagatavoties tur uz vietas. Un labi, ka tā, jo tajā brīdī, kad mēs aizgājām uz FATF telpām, izrādījās, ka, nevienam nepaziņojot, mūsu ziņojuma izskatīšana ir pārcelta kā pirmais dienas kārtības punkts. Un tikai veiksmīgas sakritības dēļ mēs bijām tur. Tad jau piektdien, 21. februārī, mēs arī saņēmām šo plenārsēdes gala apstiprinājumu, ka Latvija nav iekļauta tā dēvētajā pelēkajā sarakstā.
[Tobrīd bija] smaids līdz ausīm. Tas noteikti bija pirmais. Un noteikti nebija tā, ka uzreiz varēja aptvert to, kas ir noticis.”
Apziņa par paveikto parādījās dažas nedēļas pēc šīs sēdēs Parīzē, kad ziņu virsrakstos parādījās informācija par to, ka Latvija nav iekļauta tā dēvētajā pelēkajā sarakstā. Vai jau ir radusies apziņa, ka ir izdevies būt klāt nozīmīgam, vēsturiskam brīdim?
„Pagaidām vēl noteikti nē. Ir sajūta, ka ir izdarīts kas labs, kas atstāj ietekmi plašākā mērogā nekā citi paveiktie ikdienas darbi. Bet, ņemot vērā, ka darba specifika arī šobrīd nav mainījusies un es strādāju pie ļoti līdzīgiem procesiem, tad varbūt ir tāda turpinājuma sajūta. Bet es esmu pārliecināts, ka pēc vairākiem gadiem, pāris desmitiem gadu, atskatoties atpakaļ, noteikti būs sajūta, ka ir izdarīts kaut kas lielāks,” sacīja Toms Platacis.
Viņš atzina, ka iepriekš, strādājot privātā sektorā, bija paveicies strādāt lielos un starptautiskos projektos, bet…
„Tas darbs, kas bija jāveic šeit kaut vai šķietami vienas valsts mērogā, tas ir nesalīdzināms ar jebko iepriekš piedzīvoto.
Daži tie pēdējie vakari, kad sēdi dienesta telpās un raksti šo ziņojumu, tad sajūta bija nedaudz sirreāla par pozitīvo uztraukumu, ko rada atbildība, kas ir tavās rokās. Protams, es nebiju vienīgais, kas šo ziņojumu lasīja vai izstrādāja,” pastāstīja Platacis.
Toms Platacis atzina, ka šis periods atmiņā paliks ar garām darba stundām un strādāšanu plecu pie pleca ar citiem Finanšu un izlūkošanas dienesta darbiniekiem. Saliedētība, kas radās, kopīgi strādājot pie tik nozīmīgu ziņojumu veidošanas, ir nenovērtējams ieguvums turpmākam darbam.
Toms dalījās atmiņās, kā pagāja šis laiks: „Ēst gatavot nevienam nesanāca, jo domas un darbi bija veltīti šim ziņojumam, un lielākoties mēs ēdienu pasūtījām. Kā jau var iztēloties, ne vienmēr šis pasūtītais ēdiens ir tas veselīgākais. Bet, neskatoties uz to, kolēģi un arī es zaudējām svaru. Manuprāt, tas parāda to, kādu emocionālo noturību prasīja šis process. Bet noteikti šis process ļoti norūdīja un deva spēju vairāk saprast arī citus cilvēkus. Skatīties uz cilvēkiem no viņu skatupunkta.
Pats varbūt atsevišķos brīžos strādā līdz spēku izsīkumam, un tad, kad sēdi vakarā un septīto reizi pārlasi vienu dokumentu un neesi ēdis, tad var parādīties emocijas, kas nav tās patīkamākās.”
Tomēr, ja šāds piedāvājums nāktu atkārtoti, tad Toms Platacis teic, ka noteikti neatteiktos, bet arī uzreiz nepiekristu.
