Norvēģijā darba spēka izmaksas ir pat 11 reižu augstākas, bet tas neliedz Norvēģijai vienlaikus uzrādīt gan arī krietni augstāku darba ražīgumu, gan arī būt konkurētspējīgai - tam Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības organizētajā diskusijā par darba ražīgumu pievērš ekonomiste Raita Karnīte. Viņa atzīst, ka ir jāizvairās no nesamērīgi strauja un nepamatota darba samaksas kāpuma ekonomikā, bet tas nenozīmē, ka tāpēc Latvijai būtu jāturpina būt lēta darbaspēka valstij, jo tas nav Latvijas interesēs.
„Vienmēr ir jāsaprot, kam šis ieteikums ir izdevīgs - vai tas ir izdevīgs Latvijai, vai tas ir izdevīgs kādam citam. Kam ir izdevīgi izmantot situāciju, lai samazinātu darba izmaksas, kas jau tāpat ir ceturtās zemākās Eiropā? Tātad, kam tas ir izdevīgi - tas ir izdevīgi īslaicīgajiem biznesiem. Kas ir īslaicīgais bizness Latvijā - īslaicīgais bizness ir tur, kur īslaicīgas, ātri aizvācamas investīcijas. Un kam ir šāda prakse galvenokārt - tās ir ārzemju investīcijas,” skaidro Karnīte.
Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta vadītājs Oļegs Barānovs uzsver, ka pēdējo gadu laikā Latvijas ekonomikas produktivitāte ir būtiski augusi, tomēr tas ir noticis uz darbaspēka rēķina, tāpēc nākotnē ir jārēķinās, ka augs arī darba spēka izmaksas:
„Pēckrīzes situācijā mums ir ļoti pieaugusi produktivitāte, tātad līmeni mēs esam no 26 līdz 42 procentiem uzlabojuši apstrādes rūpniecībā. Bet problēma ir, ka šis galvenokārt ir noticis uz nodarbināto samazināšanas rēķina - tas nozīmē, ka turpmāk mums būs daudz grūtāk palielināt savu produktivitāti. Kas attiecas uz darba spēka izmaksām, redzams, ka šeit atšķirība samazinās daudz mazāk, bet ir vairāki apstākļi, kas liek domāt, ka darbaspēka izmaksas, ko pamatā nosaka algas, augs.”
Savukārt Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš uzsver, ka Latvija nedrīkst nonākt arī pretējā galējībā un pieļaut pārāk strauju darbaspēku izmaksu kāpumu, jo pretējā gadījumā vietējie uzņēmēji neizturēs globālo konkurenci.
„Nedrīkst šī darba alga augt ātrāk, nekā produktivitāte, jo man ir jānopelna, un ir jānopelna tā, lai es varētu iegūt līdzekļus arī modernizācijai. Pasaulē ir ļoti asa konkurence - it sevišķi pēc krīzes,” pauž Rantiņš.
Eksperti norāda, ka līdzšinējā prakse darba ražīgumu celt uz darbinieku atalgojuma rēķina jau ir novedusi pie apjomīgas iedzīvotāju emigrācijas. Viņi brīdina - atkārtojot šo kļūdu, Latvija var zaudēt vēl vairāk darba spēka un atkal atgriezties situācijā, kad darba spēka izmaksas kļūst nekontrolējamas, jo ir pārāk maz darba roku.
