ĪSUMĀ:
- Strādnieki nevēlas slēgt darba līgumus kredītu un alimentu dēļ. Saimnieki neuzticas darbinieku spējām.
- Darba inspekcijā iesaka darbiniekiem noteikt pārbaudes laiku.
- Strādniekus grūti atrast, jo viņiem pietiek ar pabalstu un nav motivācijas strādāt, lēš saimnieki.
- Darbinieki vēlas normālu algu un darba apstākļus.
- Saimnieku attieksme pret darbiniekiem nav kā pret darba ņēmējiem, bet kā pret sevi pašu, problēmu ieskicē saimniecībā, kur darbinieku netrūkst.
- Problēma ir arī sabiedrības noraidošā attieksme pret lauku darbu darītājiem.
Problēma - darba līgumu slēgšana
Pagājušā gada nogalē Brenguļu pagastā zemnieku saimniecības "Rozītes" saimniece Valentīna Roziņa saņēma 700 eiro sodu par nenoslēgtu darba līgumu. Viņa stāsta, ka pašlaik atrast strādniekus, kuri vēlētos strādāt fermā, ir teju neiespējami. Strādnieks, kura dēļ viņa nonāca Valsts darba inspekcijas redzes lokā, bija kategoriski atteicies slēgt darba līgumu.
""Es nekādu līgumu nerakstīšu! Kas [ir], jūs jocīgi esat, man tur visas sociālās garantijas, visi ārstu pakalpojumi par brīvu." Viņiem visiem ir parādi, alimenti," stāsta Roziņa.
Ar to, ka strādnieki nereti nevēlas slēgt darba līgumus, saskārusies arī Vaives pagasta zemnieku saimniecības "Atpūtas" saimniece Iveta Āboliņa. "Problēma ir, cilvēki nāk, piesakās darbā, bet es nevaru paņemt oficiāli, jo viņiem ir tie mazie kredīti, spiestā kārtā man viņš ir jādzen projām un jāņem atkal jauns," skaidro Āboliņa. Saimnieces atzīst, ka laikā, kad arī citās sfērās trūkst darbaroku, strādāšanai fermā lielākoties piesakās ne jau tie čaklākie.
"Mums tie tūristi, ko mēs zemnieki tagad saucam par tūristiem, kas ceļo ar somām apkārt, ja viņš atbrauc, augstākais bija nedēļu.
Slaukt visādi atnāk, viens tur pamēģina. Tagad ir tik stingras kvalitātes prasības, ka es nezinu, es no zāles nevaru prom aiziet, jo nevar jau uzticēt. Atbildības sajūtas nav vairs nevienam, tāpēc es saku, ka pirmās trīs dienas gribas pārbaudīt, kaut vai pirmo mēnesi, kad viņš aprod ar situāciju. Kā es varu ātrāk pieņemt darbā, ja es nezinu?" stāsta saimniece.
Gan "Rozīšu", gan arī "Atpūtu" saimnieces vērtē, ka savā ziņā neloģiska ir prasība, darba līgumu slēgt uzreiz ar cilvēku, par kuru nav zināms, ko viņš prot: ''Jāraksta, kā ir ceļgalā, tā jāraksta līgums, vēl nav ienācis te iekšā un vēl neesi parādījis, kas jādara, jau jābūt līgumam.''
"Atnāk cilvēks, piesakās par traktoristu. Viss kārtībā, jā, jā, man ir tiesības. Mēs pārbaudām tajā CSDD datu bāzē, bet viņam noņemtas. Ko man darīt tajā mirklī, ja es viņu jau esmu paņēmusi darbā? Agrāk bija pagaidu darba līgums, kur varēja uz papīra uzrakstīt, tu viņu izmēģini, nepatīk. Tagad man ir jāskrien no kūts ārā, datu bāzē jāievada tas cilvēks. Viņš pasaka, ka negrib, tad es viņu atkal sūtīšu mājās…" stāsta saimniece.
Vidzemes reģionālās darba inspekcijas vadītāja Ineta Kļaviņa uzsver, ka darba līgumā var paredzēt pārbaudes laiku, kas ir arī garantija darba devējam. "Rakstveida līgumā vajag iekļaut šo nosacījumu, noteikt pārbaudes laiku, pārbaudes laiku darba likums atļauj noteikt līdz trīs mēnešiem - proti, triju mēnešu laikā mums ir jāgūst šī pārliecība, ka šis darbinieks būs īstais, un šajā laika periodā gan darba dēvējam, gan darbiniekam ir atvieglota uzteikuma kārtība," skaidro Kļaviņa.
Viedoklis: Strādniekus nevar atrast, jo viņi dzīvo uz pabalstiem
Zemnieki vērtē, ka valsts pabalsti degradē laukos vēl esošo darbaspēku. "Vēl ir problēma tāda, dēļ visas šīs valdības politikas, kad deva 100-latniekus, deva paciņas, cilvēkiem vairs nav interese iet strādāt, priekš kam man iet kūtī rauties. Tad, kad nebija šī pabalstu sistēma, bija cilvēki, nebija problēmas," vērtē biedrības "Lauksaimnieku apvienība" valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka.
"Tas cilvēku vienkārši mudina nestrādāt, bet saņemt viegli šos dažādos pabalstus, kas ir viegli saņemt, likumdošana aizstāv darba ņēmēju, nevis darba devēju, un mūsu visa likumdošana ir pakārtota šim sociālajam pabalstam," savu viedokli pauž Stricka.
Par to, ka viegli saņemamie pabalsti nākotnē rūgti atmaksāsies, jau pirms desmit gadiem esot brīdinājuši Vaives pagasta sociālie darbinieki. Toreiz, sākoties krīzei, pagasta pašvaldība izšķīrās par soli trūcīgajiem vispirms palīdzēt, dodot zemi un mudinot pašiem stādīt kartupeļus. Šajā pasākumā gan tikai viena no sešām ģimenēm arī novākusi ražu, kaut arī kartupeļu sēkla tikusi saziedota un zemi apstrādājusi pašvaldība.
Vaives pagasta pārvaldes vadītāja Valda Zaļaiskalna vērtē, ka ir piepildījies viņas pagasta sociālo darbinieku paredzētais scenārijs, dodot pabalstus un pretim neprasot darbu.
"Nu viņi ir pieradināti, un nākošā paaudze pierod pie tā, un pats trakākais ir - par neko, par nekā nedarīšanu saņem pabalstu, un viņi arī dzīvi pieņem, pietiek ar tiem pabalstiem, tā viņi arī dzīvo. Nu, tad, kad mēs par to kartupeļu lauku teicām - nākat, kopjat, tad viena ministrija pat aizrādīja manai sociālajai darbiniecei, jūs verdzinat, paverdzinat cilvēkus. Nu, tad gan mēs brēcām, mēs jau nepaverdzinām cilvēkus savā laukā, viņi priekš sevis strādā, pat tādā līmenī aizgāja. Tā, manuprāt, [bija] laba ideja," stāsta Zaļaiskalna.
Potenciālie darbinieki vēlas normālu algu un brīvdienas
Pārskatot darba piedāvājumu portālus, Latvijas Radio secināja, ka nav tik daudz to sludinājumu, kuros cilvēki meklētu darbu lopkopībā. Toties saimnieku, kuri meklē slaucējus, ir vismaz trīs reizes vairāk.
Latvijas Radio, zvanot pāris potenciālajiem darbiniekiem un stādoties priekšā kā nelielas saimniecības saimniece, kura meklē slaucēju, ieskicētas aptuvenās prasības. Darba meklētājs vēlas ap 600 - 700 eiro uz rokas, normālus darba apstākļus, brīvdienas un saimnieka godīgu attieksmi.
To, ka ne vienmēr arī paši saimnieki ir godprātīgi, apliecina telefonsarunā dzirdētais ar kādu darba meklētāju: "Vienu mēnesi vispār par brīvu jānostrādā, un tu ne kapeiku neredzi pa mēnesi, un otrā mēnesī kaut kādus 30 eiro iedod. Bez brīvdienām strādāt es arī neesmu ar mieru. To viņš zina. Vienkārši viņam nav, kas slauc, un man vairāk tā dzīvnieka žēl. Man ir tāds princips ar savu vīrieti, ka lops nav vainīgs, ja saimnieki stulbi."
Darba meklētāji apstiprina, ka mēdz būt grūtības ar iespēju slēgt līgumu, ja ir kredīti vai citi maksājumi, kuri tiek atvilkti, ja cilvēks oficiāli pelna naudu. Pat darbinieks, kuram saistību nav, ir ar mieru strādāt bez darba līguma.
Kāds ir risinājums darbinieku trūkumam lopkopībā?
Vaives pagasta pārvaldes vadītāja Valda Zaļaiskalna, kurai arī pašai ir ferma, vērtē - šis laiks pierāda, ka saimniekiem ir jādomā par modernizāciju, jo diezin vai vērts gaidīt, ka pēkšņi atradīsies labs strādnieks.
"Svešu cilvēku paņemt savā zemnieku saimniecībā, tas ir milzīgs risks, tas nozīmē, ka govi sabojā tas cilvēks. Uzticēt ir riskanti, tāpēc arī cilvēki iet uz ražīguma kāpināšanu, un tagad arī ir jau iesniegti projekti Vaives pagastā uz robotu ieviešanu, jo tā ir dzīves nepieciešamība," stāsta Zaļaiskalna.
Taujāta, kā iztiek savā fermā, Zaļaiskalna atzīst - ar ģimenes spēkiem, jo "ģimenes uzņēmums ir visstabilākais".
Latvijas Radio tomēr izdodas atrast arī pozitīvu piemēru - Salacgrīvas novada zemnieku saimniecību "Robežnieki", kur strādnieku netrūkst. Saimniece Ieva Alpa-Eizenberga ir arī bijusī Latvijas Piena ražotāju asociācijas vadītāja. Viņa stāsta, ka jau desmit gadus slaucēju meklējumi viņai nav aktuāli.
"Kā redziet, viņas smaida, un tas darba režīms, ko mēs viņām nodrošinām, lai nav tie agrie rīti.
Tomēr mēs sākam slaukt tikai plkst.8 no rīta, jo meitenēm ir mazi bērni, kas jāpalaiž uz skolu, bērnudārzu. Tam visam ir laiks.
Man liekas, ka svarīgi ir tas, ka mums fermā nav jānodrošina diennakts režīms. Mēs visu esam tā sakārtojuši, jā, varbūt tas kādreiz atsaucas uz kādas govs veselību, bet, lai piedod man dzīvnieku aizstāvji, bet es tomēr vairāk rūpējos par cilvēka veselību, un, ja arī kāda govs atnesas naktī, tad viņa nesas naktī, un ja ir kādas problēmas, tad mēs tās risinām no rīta. Kaut gan man ir zootehniķe, kurai miegs vairs nenāk, un viņa nāk gan naktī divos vai trijos. Tepat no Svētciema atskrien, ja zina, ka ir kāda problēmas govs. Pirms diviem gadiem iegādājāmies darba mašīnu meitenēm. Ja citi sūdzas vai ko, tad man gandrīz Dievam jāpasakās, ka mums ir tāds kolektīvs sanācis," stāsta Alpa-Eizenberga.
Taujāta par slaucēju atalgojumu, saimniece stāsta, ka katra darbiniece mēnesī strādā 15 dienas un saņem vidēju algu: "Viņas ir uz maiņām - divas dienas nāk viena, divas nāk otra. Nu, uz rokas ir pāri par 500, nu, 600 eiro uz rokas ir."
Kā atzīst abas darbinieces Baiba Grūbe un Ina Šmite, ļoti būtisks faktors, lai strādātu un nemeklētu citu darbu, ir saimnieka attieksme.
"Droši, stabila alga, atvaļinājums, sociālās garantijas, visi nodokļi nomaksāti, nekādas problēmas ar slimības lapām. Darbs nav viegls, bet svarīgi ir attieksme no saimniekiem, kā mūs pieņem, kā pret mums izturas un darba apstākļi. Pa tiem deviņiem gadiem te daudz kas ir mainījies, kā mēs sākām, kā saimniecība aug, un, protams, arī alga aug, visas krīzes esam pārcietuši bez algu samazināšanām, līdz ar to mēs jūtam, ka par mums domā, un tad var arī strādāt," stāsta strādnieces.
Alpa-Eizenberga spriež - problēma ar darbinieku atrašanu laukos ir tas, ka cilvēku vienkārši paliek mazāk, ir arī iepriekš pieminētie "staigātāji", tomēr daļa problēmas slēpjas arī saimnieku neprasmē veidot darba devēja un darba ņēmēja attiecības.
"Saimnieks visu mūžu strādā savā fermā un strādā nenormālas stundas, un viņam liekas, ka darbiniekam, kad viņš atnāk , ir jādara tāpat.
Viņš nesaprot, kā viņš var nedarīt tāpat kā viņš, kas strādā tur nepārtraukti. Tā ir iespējams, tā konflikta būtība daudzās fermās, līdz galam neizrunātas lietas, neizstrādāta sistēma, jo loģiski, ja tu esi saimnieks, tev, ja vajag, ir jāstrādā diennakti, bet tu nevari to pašu prasīt no darbinieka, un daudziem zemniekiem ir grūti to saprast," skaidro Alpa-Eizenberga.
Pēc viņas domām, Latvijā arī sabiedrības attieksme pret strādniekiem fermās nav pozitīva. "Ja cilvēks brauc projām uz ārzemēm un strādā tur fermā, kāpēc viņš to nevar darīt Latvijā. Pa lielam tā ir, jā, no vienas puses varbūt algas jautājums, bet no otras, tā sabiedrības attieksme vēl Latvijā ir ļoti, ļoti dīvaina pret to, ka tu pasaki - es strādāju fermā, es slaucu govis, es kopju govis, un tad tā attieksme no sabiedrības puses ir arī viens no diezgan lieliem iemesliem, kāpēc cilvēki nenāk uz laukiem strādāt," spriež saimniece.
