Par enerģētisko nabadzību var saukt situāciju, kad mājsaimniecība par energopakalpojumiem, kas nodrošina adekvātu komfortu telpās – apgaismojumu, apkuri, karsto ūdeni un enerģiju ēdienu pagatavošanai, tērē vairāk nekā 10% no saviem kopējiem ienākumiem.
Šī gada sākumā tika publiskots jaunākais Žaka Delora institūta ziņojums par enerģētisko nabadzību ES dalībvalstīs. Pētījumā norādīts, ka ēku apsildes jomā vislielākās problēmas vērojamas Dienvideiropas valstīs, proti, Bulgārijā, Grieķijā, Portugālē un Kiprā. Savukārt vasarā daudziem eiropiešiem problēmas sagādā nespēja pienācīgi atvēsināt savus mājokļus.
Pēc pētnieku domām, šī ir pieaugoša problēma, jo klimata pārmaiņu rezultātā arvien biežāki un spēcīgāki ir karstuma viļņi. Vismazāk enerģētisko nabadzību pienācīgas apkures un gaisa kondicionēšanas pieejamības ziņā 2019. gadā izjuta Ziemeļvalstīs – Somijā, Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā. Mazāk to izjuta arī Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē un Austrijā.
Skaidrs, ka problēmas skar arī Centrāleiropu un Austrumeiropu. Saskaņā ar "Eurostat" datiem, ES kopumā 6,6% mājsaimniecību ir parādi par komunālajiem maksājumiem, savukārt Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs to mājsaimniecību īpatsvars, kuras nevar atļauties laikus samaksāt rēķinus, ir daudz lielāks.
Žaka Delora institūta ziņojumā secināts, ka 2019. gadā Baltijā pienācīgas mājokļu apsildes problēma visasāk bija izjūtama Lietuvā, kur vairāk nekā 20% iedzīvotāju nevar atļauties pienācīgi apkurināt savus mājokļus.
Savukārt Latvijā un Igaunijā situācija bijusi krietni labāka, proti, Latvijā adekvātu mājokļa apsildi nevar atļauties 5%–10%, bet Igaunijā – mazāk nekā 5% iedzīvotāju.
Latvijas Ekonomikas ministrijas sponsorētā pētījumā, ko veikusi Rīgas Tehniskā universitāte, secināts, ka vairākos enerģētiskās nabadzības faktoros Latvija 2019. gadā bijusi tuvu ES vidējiem rādītājiem. Saskaņā ar statistiku visvairāk skartās grupas Latvijā ir vecāka gadagājuma cilvēki, vientuļi cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem, bezdarbnieki un no sociālajiem pabalstiem atkarīgi cilvēki.
Kā norādījuši Žaka Delora institūta pētījuma autori, ES enerģētiskās nabadzības riskam tradicionāli visvairāk pakļauti cilvēki ar zemiem ienākumiem un tie, kas mitinās sociālajos mājokļos. Sievietes divreiz biežāk nekā vīrieši nonāk ekonomiski grūtos apstākļos, un arī enerģijas rēķinu apmaksa kļūst par nopietnu problēmu. Tomēr eksperti brīdinājuši, ka pandēmijas dēļ enerģētiskās nabadzības riska grupā jau nonāk jaunas kategorijas, piemēram, mazo uzņēmumu īpašnieki un darbinieki, kā arī studenti un pašnodarbinātās personas.
Eiropas Parlamenta deputāts no Dānijas Nīls Fulsans portāla "euractiv.com" diskusijā kā risinājumu uzsvēra ES enerģētisko neatkarību.
"Es domāju, ka tas, kas mums ir jādara pašreizējā situācijā, ir jākļūst enerģētiski neatkarīgiem, proti, ka neesam atkarīgi no gāzes un naftas importa no citām pasaules daļām.
Enerģijas cenu kāpums ir ļoti lielā mērā atkarīgs no augošajām gāzes cenām, un gāzi importējam no Krievijas un citviet. Ja spēsim kļūt enerģētiski neatkarīgi, palielinot pašu atjaunojamās enerģijas apjomu un tajā pašā laikā būsim energoefektīvāki, lai patērētu mazāk enerģijas, tad varēsim ietaupīt naudu un samazināt enerģijas rēķinus," klāstīja Fulsans.
Tomēr enerģētiskās neatkarības īstenošana nav ātri izdarāma, tādēļ nepieciešami arī citi risinājumi.
Eiropas Komisija ir noteikusi, ka enerģētiskā nabadzība ir daudzdimensionāla parādība, kas, ja to pareizi risina, var sniegt vairākus ieguvumus, tostarp samazināt izdevumus veselībai, samazināt gaisa piesārņojumu, uzlabot komfortu un labklājību, kā arī uzlabot mājsaimniecību budžetu.
Žaka Delora institūta ziņojumā skaidrots, ka dalībvalstīm ir dažādas pieejas enerģētiskajai nabadzībai. Proti, dažas jau ierasti koncentrējas uz tādiem pasākumiem kā sociālajiem pabalstiem, lai atbalstītu neaizsargātās mājsaimniecības. Savukārt citas dalībvalstis pieņem vairāk preventīvus un, ja tā varētu teikt, "ārstējošus" pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot mājokļu energoefektivitāti un tādējādi samazināt vajadzību pēc enerģijas patēriņa. Ziņojuma autori uzsvēruši, ka enerģētiskās nabadzības mazināšanai ir nepieciešami abu veidu pasākumi.
