„Zero-waste” kafejnīca
Kafejnīca „Café M” Barona ielā Rīgā pirms 10 mēnešiem sevi pieteica kā pirmo bezatkritumu jeb „zero-waste” kafejnīcu Baltijā. Tās īpašniece Ulla Milbreta ir neirozinātņu doktore, un šī kafejnīca ir viņas sirds un principa lieta.
„Kas ir cilvēkiem svarīgāk – dabūt tūlīt lētāku cenu vai tomēr padomāt, ka katrs atkritums gadiem eksistēs un ka biopārtika vairs fiziski nevar būt „bio”, jo notiek visu vielu aprite dabā. (..) Ja tā tetrapaka eksistēs gadsimtiem, nebūs pārstrādājama, nonāks augsnē un manā ķermenī, tad es labāk mazliet piemaksāju un lietoju kaut ko, kur es šos traukus varu apmainīt,” saka Milbreta.
Viņas piemērs ar tetrapakām ir gluži praktisks – uz viņas kafejnīcu piens ceļo spaiņos. Viņasprāt, to nebūtu grūti darīt arī citām kafejnīcām un restorāniem, ja tie patiesi vēlētos samazināt atkritumus.
„Pagaidām to spaini nesu es. Vai kāds gribētu iet cauri šādai ķēpai, lai neradītu atkritumus – nu, tā ir tā lieta. Mēs esam tā pieraduši pie komforta! To tetrapaku paņem, saspied, un viss ir labi. Bet varētu arī darīt tā, ka viens pasūta to pienu, pārējie paņem no viņa tos spaiņus un sadala „uz galviņām”, un problēmu nav. Nav jau mums no pašas Straupes ar to pienu jābrauc… Tāpat, ja mēs pirktu, piemēram, dārzeņus no vietējiem zemniekiem, nevis iepirktu poļu produkciju. Tad varētu notikt apmaiņa kā citās valstīs, kur ir bezatkritumu tehnoloģijas. Zemnieks atved dārzeņus daudzkārt lietojamā iepakojumā un pretī paņem kompostu,” stāsta kafejnīcas īpašniece.
Ieviest kompostu – tas ir Ullas Milbretas pirmais ieteikums ikvienam restorānam, kas vēlas samazināt atkritumus.
Taču viss atduras jautājumā – kur to pēc tam likt?
„Latvijā kompostēšana nav tik attīstīta. Zinu, ka citās valstīs ir tādas [mobilās] aplikācijas, kurās var ievadīt informāciju, ka tev ir ēdiena atlikumi vai komposts, un tad cilvēki apmainās savā starpā. Latvijā nekā tāda nav, un mums nav iespējas šo kompostu oficiāli atdot. Es labprāt atdotu, piemēram, „Rīgas dārziem un parkiem” vietām, kur nomīda zālīti, bet viņi nevar paņemt. Ļoti gribētos, lai šādā līmenī lietas tiktu darītas. Lai nevis tikai Lucavsalas mazdārziņi vai tantes puķītēm paņemtu, jo ar to nepietiek. Jo mums komposta ir vairāk, nekā cilvēki ņem,” stāsta Milbreta.
Otri lielākie pārtikas atkritumu radītāji
Iespējams, šis ir viens no jautājumiem, ko varētu palīdzēt risināt Latvijas Restorānu biedrība, kas nesen sākusi bezatkritumu jeb „zero waste” tēmai veltītu pasākumu ciklu. Biedrības vadītājs ir bijušais restorānu īpašnieks Jānis Jenzis.
„Pētījumi liecina, ka restorāni ir otri lielākie pārtikas atkritumu ģenerētāji pasaulē tūlīt aiz mājsaimniecībām.
Sapratām, ka mums vajadzētu kaut ko darīt, aicināt savus biedrus būt atbildīgākiem, sabiedrību par to domāt un runāt,” stāsta Jenzis.
Viens no virzieniem būtu cītīgāk šķirot atkritumus, otrs – vispār tos mazāk ražot un izlietot visu līdz pēdējam. Arī ēdiena pārpalikumus.
„Piemēram, šorīt mēs bijām brīnišķīgās brokastīs ar zivju ādas čipsiem, vistu ādas čipsiem, vecās rupjmaizes čipsiem… Tehnoloģijas ļauj ļoti labi izmantot visu no produktiem, ne tikai to, ko esam pieraduši baudīt,” stāsta Jenzis.
Viņš tic, ka vairumam ēdinātāju vienkārši trūkst zināšanu, kā samazināt atkritumus, un nerīkošanās nav tikai biznesa apsvērums.
Dāņu pieredze: mainās pircēju un piegādātāju attieksme
Tādēļ Jenzis uz Latviju uzaicinājis dāņu projekta „RUB&STUB” radītājus.
Marija Abrahamsena ar kolēģi savulaik Kopenhāgenā radīja bezatkritumu restorānu, izmantojot tikai ražotājiem pāri palikušo pārtiku. Tagad viņu sociālais uzņēmums izglīto citus, kā samazināt pārtikas atkritumus.
„Savu restorānu dibinājām pirms sešarpus gadiem. Sapratām, ka ēdiena pārpalikumi var būt faktiski jebkas! Sākumā mums likās, ka varbūt atkritumos nonāk zemākas kvalitātes ēdiens, bet mēs sapratām, ka patiesībā tur var nonākt jebkāda pārtika. Taču cilvēki pret to izturas skeptiski. Viņiem šķiet, ka pāri palikušais ēdiens noteikti ir sabojājies. Nebija zināšanu, ka ēdiens nonāk atkritumos arī daudzu citu iemeslu dēļ – tā var būt pārprodukcija, nepietiekami glīts dārzeņa ārējais izskats vai kļūda produktu izplatīšanā,” stāsta Abrahamsena.
Taču ar laiku esot mainījusies gan pircēju, gan pašu piegādātāju attieksme. Marija uzsver – ar likumu nevienu nepiespiedīsi, ir jāvairo izpratne, kādēļ nav labi izniekot ēdienu un kā to mainīt.
„Tas ir kā ar jebkurām pārmaiņām – lai tās panāktu, sākumā ir jāiegulda. Ir jātic, ka ilgtermiņā tas būs izdevīgāk.
Varbūt tagad būs vairāk jāiegulda darbinieku izglītošanā, jāpārveido ēdienkarte vai jāievieš jaunas darba metodes virtuvē. Bet mēs ieguldām lietās, kam ticam,” saka Abrahamsena.
Sava Kopenhāgenas restorāna nedaudzos pārtikas atlikumus īpašnieces atdeva vai nu zemniekiem vistu barībai, vai arī iniciatīvai, kas ļauj pārstrādāt bioloģiskos atkritumus biogāzē.
Tikmēr vienīgās Latvijas bezatkritumu kafejnīcas īpašniece Ulla Milbreta atzīst – viegli šajā biznesā pagaidām nav: „Kā man teica – skudras nepadodas. Tā arī izdzīvojam. Man šeit algas nav, un man šis ir principa jautājums. Es cīnīšos līdz brīdim, kamēr vēršu durvis ciet. Jo ilgāk esmu vaļā, jo vairāk pierādu, ka tāds koncepts var darboties. Es to daru tāpēc, ka man ir bērns un man ir pienākums viņam nodrošināt nākotni. Ne jau ar naudu, bet ar tīru gaisu un ēdienu. Šis ir veids, kā es mēģinu to parādīt. Ja arī Latvijā nav līdzīgu restorānu vai kafejnīcu, ir daudz cilvēku, kas te meklē un atrod idejas un sāk mainīt savus paradumus. Nevajag jau aiziet 100%, var mainīt mazas lietas, un tas sasummējas.”
Latvijas Restorānu biedrības rosinātais pasākumu cikls ēdinātāju atkritumu samazināšanai turpināsies otrdien, 4. februārī, ar radošo darbnīcu, kā gatavot ēdienu bez atlikumiem.
