"Pa šo laiku, vispārīgi runājot, attieksme un apetīte pret atgriešanos tradicionālajos birojos ir būtiski samazinājusies.
Visticamāk, jums tagad ir par daudz vietas, un daudzi uzņēmumi domās par to, kā kļūt racionālākiem.
Jo darbs no mājām ir uz palikšanu, džins ir izlaists no pudeles, visi aizbildinājumi par drošību, motivāciju, produktivitāti, par uzņēmumu kultūru ir iznīcināti. Jo mēs to darām jau gadu un, vispārīgi runājot, lielākā daļa uzņēmumu ir piedzīvojuši varbūt nelielu kritumu, palikuši turpat, daži pat sākuši ražot vairāk. Bet pašiem birojiem būs problēmas, būs jāatbild uz jautājumu – kādu vērtību tie var piedāvāt? Ja mēs vienkārši atvērsim birojus tādus, kādi tie bija pirms pandēmijas, un cerēsim, ka cilvēki ar joni, bariem un priecīgi skries uz tiem atpakaļ, būs vilšanās. Mums viņi būs jāpārliecina, ka ir pamatoti un vērtīgi iemesli to darīt, mums ir jādomā, kā šos birojus padarīt labākus, vērtīgākus, jo, godīgi sakot, tās darba vietas birojos līdz šim nav bijušas diez ko labas, maigi sakot, bet šī ir iespēja to mainīt," atzina Moriartijs.
Ja pandēmijas sākumā lielākā daļa darbinieku teica, ka labāk tomēr strādātu birojā un ka gribētu tajos atgriezties, jo pietrūkst skaidra darba dienas ritma, mājās traucē blakus lietas un mājinieki, kļūst vientuļi, tehnika, internets pieviļ, tad, veicot aptauju tagad, redzamas ļoti skaidras izmaiņas: lielākā daļa uz biroju atpakaļ vairs negrib. Aptuveni 30% ir gatavi tajos atgriezties nekavējoties, puse būtu ar mieru birojā pavadīt vienu līdz divas dienas nedēļā, bet tikai 11% vēlas darbu birojā piecas dienas nedēļā no astoņiem līdz pieciem vakarā. Pārējie tomēr vairāk grib strādāt mājās. Tā ir realitāte, kura agri vai vēlu darba devējiem būs jāsaprot. Kā sacīja eksperts: lielā mērā to, vai cilvēks grib atpakaļ klasiskajā birojā vai ne, nosaka tas, kāda ir viņa paša darba vide mājās, – jo labāk tā iekārtota, jo mazāka vēlme iet atpakaļ.
"Ja tev ir mājas birojs un tev ļoti patīk strādāt no mājas, tu nebūsi starp tiem, kas izmisīgi vēlas tikt atpakaļ birojā.
Patiesībā šādi cilvēki daudz retāk aptaujās sūdzas par privātās un darba dzīves saplūšanu, jo viņi var to nodalīt, aizverot sava mājas ofisa durvis, viņiem nepietrūkst skaidras dienas struktūras, viņiem tāda ir. Viņiem nepietrūkst iespējas aprunāties ar darba kolēģiem klātienē. Viņiem nekas no tā nepietrūkst. Tāpat viņus daudz retāk nomāc vientulības, slikta aprīkojuma, motivācijas, fizisko aktivitāšu trūkuma problēmas un izaicinājumi. Un viņi gribēs strādāt attālināti arī nākotnē. Jau šobrīd pētījumi rāda – divas trešdaļas no cilvēkiem, kuriem ir mājas ofiss, grib strādāt tajos arī turpmāk, jo viņi tur jūtas daudz komfortablāk, strādājot ilgu laiku, patiesībā ir produktīvāki un likumsakarīgi būs starp tiem, kuri iebildīs pret atgriešanos tradicionālajā birojā. Jo – kāpēc gan? Pat ja darba birojā aprīkojums ir tāds pats – viņi zaudē visus ieguvumus," vērtēja eksperts.
Ieguvumi ir pašsaprotami, tas, ka var no rītiem ilgāk pagulēt, mazāk laika un naudas iztērē, pārvietojoties uz un no darba, vairāk pavada laiku ar ģimeni, kolēģi netraucē un tā tālāk. Nav gan tā, ka visiem ir šādi labi iekārtotas darba vietas mājās, un tie visbiežāk ir tie, kuri arī izmisīgi grib atpakaļ birojā.
"Bet mums ir cilvēki – dīvānu darbinieki, kuri strādā uz dīvāniem, gultām, virtuves galdiem, kuri nav laimīgi, un viņiem sagādā grūtības privātās un darba dzīves nodalīšana, viņiem daudz vairāk trūkst sarunu ar kolēģiem, skaidra dienas plāna. Viņi daudz vairāk sūdzas par motivācijas trūkumu, sliktu ekipējumu, tehnoloģiju trūkumu.
Viņiem biežāk ir vientulības problēmas, un tā visa rezultātā viņi strādā mazāk stundu, jo vienkārši nespēj to izturēt.
Šie cilvēki nākotnē negribēs strādāt no mājām, negribēs nekādas fleksibla darba iespējas, viņiem vajadzēs psiholoģisku palīdzību, un viņi būs tie, kuri pieprasīs iespēju atgriezties tradicionālajā birojā," skaidroja Moriartijs.
Tradicionāla atgriešanās birojā uz piecu darba dienu no astoņiem līdz pieciem ar pusdienas laiku vairs nav nepieciešama, uzskata eksperts. Bet birojiem, viņaprāt, ir nākotne, ja tie spēs piedāvāt labāku, produktīvāku darba vidi, nekā cilvēki paši sev spēj nodrošināt attālināti. Drīzāk nākotnē tā ir vieta, kur satikties, socializēties, un tiem darbiem, kas attālināti nav paveicami. Šai konferencē bieži no uzņēmumu vadības puses izskanēja vārdu salikums "Uzņēmumu kultūra". Tā ļoti ciešot šajā laikā, principā paliek nebūtiska un izzūd, it īpaši, ja runā par jaunajiem darbiniekiem, kurus darba gaitās ievada attālināti. Tiem neveidojas neformālie kontakti un tie negūst piemēru no pieredzējušiem kolēģiem. Moriartijs gan šīs bažas sauca par blēņām.
"Lielākā uzņēmumu kultūras problēma, par ko skaļi personālvadības speciālisti nerunā, ir tā, ka lielākā daļa uzņēmumu neuzticas saviem darbiniekiem. Tieši tāpēc pirms pandēmijas strādāšana no mājas īsti nenotika, jo mēs neuzticamies, ka viņi mājās strādās. Mēs domājam, ka viņi darīs visu ko citu, tikai ne darbu, ka viņi nestrādās pietiekami smagi. Patiesībā tām kultūras izmaiņām ir tikai viens virziens – uzticība.
Ticēt, ka darbinieki var labi strādāt mājās, ticēt, ka viņi ar saviem kolēģiem sastrādāsies veidā, kas ved uz labu rezultātu.
Visām profesijām, personālvadībā, īres tirgū, biroju attīstīšanā būs jāmaina sava uztvere un jātic saviem darbiniekiem, ja gribam virzīties uz priekšu," teica Moriartijs.
Darba devējiem ir jāsaprot, ka šobrīd jau divas trešdaļas darbaspēka gribēs vairāk vai mazāk, bet strādāt no mājas, un tas ir jāņem vērā, domājot par nākotnes birojiem. Pēc darbinieku aptaujām – puse uzskata, ka strādāt birojā ir bezjēdzīgi un nav nepieciešams. Protams, nevajadzētu iekrist lamatās, domājot par attālināto darbu, ka visu darbu pieredze ir līdzīga, – tas, ka valsts pārvaldē un daļā uzņēmumu lielu daļu biroju darbu var pārnest uz mājas ofisiem, nenozīmē, ka visi citi darbi un nozares pēc tiem pašiem principiem to arī varēs izdarīt veiksmīgi.
