Lielākā daļa cilvēku ar prieku šādi pavadītu visu dienu, bet dienu pēc tam, kad atgriezies mājās no Nīderlandes, viņš aizved LSM tūrē pa tādām eksotiskām vietām kā Singapūra, Šrilanka, Ķīna, Indija un Ēģipte.
Ceļā ar Latvijas eksporta uzņēmumiem
Šis raksts ir daļa no sērijas par vairākiem no Latvijas panākumiem bagātākajiem un inovatīvākajiem eksporta uzņēmumiem. LSM angļu portāla galvenais redaktors Maiks Koljers apmeklē uzņēmumus visā Latvijā, klausoties par vietām, kas šiem uzņēmumiem ir svarīgas. Rakstu sērija top kopā ar "Red Jackets" organizāciju, kas atbalsta Latvijas vadošos eksporta uzņēmumus.
Taču sākumpunkts ir Cēsu vecpilsēta, kuru Imants izvēlējies, jo tā esot viena no vietām, kuras viņš uzskata par "īsto Latviju".
"Pilsētas, kā Cēsis, Kuldīgu, Valmieru un Jēkabpili, es izjūtu kā īsto Latviju. Manuprāt, Rīga tāda nav. Es apmeklēju tik daudzas valstis, un man vienmēr jautā, kur es izvēlētos dzīvot. Tikai vienā vietā – Latvijas laukos."
Paši latvieši bieži vien nenovērtē Latvijas skaistumu un priekšrocības, ko tā sniedz, Imants saka. Viņš jūt, ka nosliece uz pesimismu un sūdzēšanās par valsti nekam nepalīdz.
Un izglītība ir labākais veids, kā to mainīt. "Mēs uzskatām, ka mazie un vidējie uzņēmumi ir sabiedrības mugurkauls, un mēs vēlamies izplatīt uzņēmējdarbību," viņš saka.
Pašlaik ''Turībā'' studē 3600 studentu, no kuriem 850 ir ārzemnieki no 38 dažādām valstīm. Pirmajā trijniekā pēc ārvalstu studentu izcelsmes vietas ir Indija, Uzbekistāna un Ukraina, kam seko studenti no Francijas un Vācijas. Universitātei, kura dibināta pirms 25 gadiem, šāds ģeogrāfiskais vēriens ir iespaidīgs.
"Lēmums meklēt studentus no ārzemēm mums bija liels izaicinājums. Sākotnēji mēs koncentrējāmies uz ārzemju studentiem, bet tagad meklējam arī pasniedzējus no ārzemēm. 2006. gadā mēs starp Latvijas universitātēm bijām pēdējā vietā pēc ārzemju studentu skaita. 12 gadu laikā daudz kas var mainīties," Imants saka.
"No apmēram 2007. gada es ceļoju uz potenciālajiem tirgiem. Sākumā šķiet, labi, Ķīnā ir 1,5 miljardi, Indijā - miljards iedzīvotāju. Tad jau jādodas uz turieni. Bet tu aizbrauc un varbūt sāk šķist, ka neko nevar iesākt. Bet tad tu sapazīsties ar dažiem cilvēkiem, apmeklē konferences un tirgus un atrodi kādu traku aģentu, kas ir gatavs ar tevi sadarboties. Svarīgākais ir komunikācija."
Tāpat svarīgs, meklējot uzticamus partnerus un apgūstot jaunus tirgus, ir arī instinkts.
“Jā, ir jāiziet cauri visiem ķeksīšiem. Bet vēl ir arī sajūtas: vai liekas, ka te būs tirgus vai nebūs? Piemēram, pirms diviem vai trijiem gadiem es sāku braukāt uz Singapūru. Likās acīmredzami, ka tirgus jau ir ļoti piesātināts un iespēju nav. Bet es teicu, ka atgriezīšos otro un trešo reizi, un viss, ko prasīju, bija pāris stundas un neko vairāk. Un divu gadu laikā es sastrādāju 10 tūkstošus eiro. Tas nav daudz, bet tas ir vairāk, nekā citi teica, ka ir iespējams."
Ar stāstiem, kurus Imants stāsta par saviem bijušajiem tudentiem visapkārt pasaulei, varētu piepildīt visu Nacionālo dārgumu grāmatu.
Taču viens no tiem izceļas. Imants noliek savu kafiju un saka: "Gada beigās es vienmēr vienam studentam uzdāvinu savu vizītkarti. Nevis labākajam studentam, bet tādam, kurš pa šo gadu visvairāk man runājis pretī. Jo man tas liek domāt: "Tu esi neatkarīgs. Tu proti spriest pats.""
Jautāts, no kurienes šī ideja, Imants saka: "Varbūt tas ir par privātu, taču gan jau, ka tas nāk no manas bērnības un manas mammas. Es uzņēmos atbildību par savu ģimeni, kad man bija deviņi, vienpadsmit gadi. Pat skolā, kad bija kādas nepatikšanas, klasesbiedri mani grūda pie skolotāja, lai tās atrisinātu. Es domāju, ka tas ļāva man pārvarēt savu psiholoģisko barjeru."
