Pasākums bija pulcējis plašu interesentu loku, gan jau lielu upeņu dārzu saimniekus, gan tos, kas vēl tikai domā pievērsties upeņu audzēšanai.
Šobrīd upeņu laukos norit ražas vākšana. “Krogzemē” upeņu stādījumi iekopti 50 hektāru lielā platībā, ražo apmēram puse no krūmiem. Laika apstākļi audzētājiem sagādājuši ne mazums pārbaudījumu, šovasar krūmus pat nācies laistīt, tāpēc uz augstām ražām cerēt nevar, tomēr arī četras tonnas ogu no hektāra esot gana labi. Lielākā daļa upeņu paliek pārstrādei tepat Latvijā.
Stādaudzētavas “Krogzeme” attīstības vadītājs Andris Krogzems stāstīja, ka “atšķirība starp pieprasītu un nepieprasītu ogu ir tā ogu kvalitāte”.
“Tā [kvalitāte] mums Latvijā saimniecībās ļoti lielā daļā klibo, un tā kvalitāte nevis pašai ogai, bet kas tai kastē nonāk. Un nekoptos tīrumos nonāk gliemeži, un tās ogas vairs nav pieprasītas, ar tām neko vairs nevar izdarīt,” stāstīja Krogzems.
Neliela daļa upeņu no “Krogzemes” tiek eksportētas uz Somiju. Audzētāji spriež, ka pie mums bioloģiski audzēto upeņu noiets citviet Eiropā būtu ļoti labs, jo tur šo tīro produktu novērtē, tomēr tirgū lielākoties pieejamas konvencionāli audzētās ogas no Lietuvas un Polijas.
Lauku konsultāciju un izglītības centra vecākais speciālists dārzkopībā Māris Narvils atzina, ka “tur ir ļoti liela pretestība gan no ražotāju puses, gan no ķimikāliju kompāniju puses, kas negrib pazaudēt šo biznesa nišu, jo milzīgs patēriņš tur ir, milzīgs tirgus, kur visi no tā barojas, un pēkšņi to pazaudēt jau negrib neviens, un tā būtu mūsu iespēja”.
Tiesa, lai tas varētu izdoties, audzētājiem šo mērķi jācenšas sasniegt kopīgiem spēkiem, pašiem arī jāgādā par ogu pārstrādi, uzglabāšanu. Piemēram, šobrīd Latvijā nav iespēju ogas pareizi sasaldēt.
SIA “Excelsior Trade” valdes loceklis Rolands Strazdiņš skaidroja, ka ir nepieciešama bioloģisko lauksaimnieku kooperācija, “jāveido kooperatīvi, tādi jau ir, jāmēģina kopīgi atrast investoru finansējums, lai kopīgi veidotu šīs pārstrādes rūpnīcas”.
“Vairākas saimniecības kopā, 10-15 saimniecības, tām nebūs grūti uzbūvēt saldētavas, kas izmaksā vidēji ap divi ar pusi miljoni eiro,” sprieda Krogzems.
Upeņu audzētāji atzīst - pievēršoties šai kultūrai jārēķinās, ka nepieciešami gan ieguldījumi, gan jāvelta diezgan daudz darba, tomēr, ja ir pieejamas salīdzinoši nelielas zemes platības, šī ir lieliska iespēja uzsākt gana ienesīgu biznesu laukos.
