Puse kurpju pāra gadā, trīs pāri zeķbikšu, īres maksa par deviņiem kvadrātmetriem dzīvojamās platības, 84 kg kartupeļu - tie ir daži no produktiem, precēm un pakalpojumiem, kas ietverti pirms 22 gadiem noteiktajā iztikas minimuma grozā. Vienlaikus tajā nav ne maksas medicīnas, ne izglītības pakalpojumu, ne interneta un mobilā tālruņa rēķinu.
Lai gan statistiķi jau gadiem uzsver, ka 1991.gadā noteiktā groza saturs un aprēķināšanas metodoloģija ir novecojusi un šim rādītājam nav jēgas, tas joprojām palicis nemainīgs un Centrālā statistikas pārvalde ik mēnesi to aprēķina no jauna. Šomēnes sasniegts rekords jeb 180,43 lati.
„Statistikas pārvalde vairākkārt ir lūgusi pārskatīt šo metodoloģiju, jo strādāt ar tik vecu metodoloģiju - tas mums godu nedara. Mēs ļoti ceram, ka Labklājības ministrija definēs jaunus indikatorus, ar ko varētu raksturot iedzīvotāju dzīves līmeni, un iztikas minimums pēc šīs vecās metodoloģijas mums vairs nebūs jārēķina. (..) Mums ir valsts statistikas informācijas programma, un pašreiz ir izstrādāts tās projekts nākamajam gadam, kurā šī iztikas minimuma nav. Bet, protams, visiem ir iespējas izteikties un dot savus priekšlikumus, un, ja arodbiedrības iebildīs, tad tas jau būs Ekonomikas ministrijas lēmums, ko darīt tālāk,” skaidro CSP Sociālā departamenta direktore Maranda Behmane.
Darbā pie iztikas minimuma rādītāja izmaiņām bumba pašlaik ir Labklājības ministrijas pusē, kas nākusi klajā ar iniciatīvu noteikt adekvātu nabadzības riska slieksni jeb minimālā nodrošinājuma līmeni. Kā stāsta ministrijas pārstāve Evija Kūla, līdz 1.augustam Labklājības ministrijai jāizstrādā ziņojums par sociālo palīdzību. Tajā tostarp piedāvās atteikties no pašreiz nekur neizmantojamā iztikas minimuma aprēķināšanas un kā vienu no variantiem piedāvās izstrādāt jaunu.
„Šobrīd mēs politikas veidošanā šos iztikas minimuma datus neizmantojam, līdz ar to tiem nav pievienotās vērtības. Tas ir vienkārši indikatīvs, statistisks rādītājs, pie tam balstīts uz novecojušu metodoloģiju. Līdz ar to nav pamatojuma, kāpēc tas vispār būtu jāpublicē un jāaprēķina. Tāpēc arī ir tā mūsu iniciatīva un vēlme beidzot pielikt punktu šim ilgajam jautājumam par to, kāpēc apmērs ir šāds vai tāds un ko mēs ar to darām. Mēs ar to neko nedarām,” saka Evija Kūla.
Speciāliste gan lēš - ja valdība atbalstīs atteikšanos no pašreizējā iztikas minimuma aprēķināšanas un vienosies par jauna, adekvātāka rādītāja izstrādi, nākamgad to vēl likt lietā nevarēs. Tas varētu notikt, agrākais, 2015.gadā, jo pie tā izstrādes jāķeras zinātniekiem, nevis ministrijas ierēdņiem. Kūla arī skaidro, ka jauns iztikas minimuma grozs būtu jādiferencē pa iedzīvotāju grupām un regulāri jāpārskata. Citās valstīs adekvātu iztikas minimumu izmanto sociālie dienesti, trūcīgajiem palīdzot segt ienākumu daļu, kas līdz iztikas minimumam neaizsniedzas.
Pret atteikšanos no it kā bezjēdzīgās iztikas minimuma aprēķināšanas iepriekš iebildušas arodbiedrības. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns ir skeptisks, ka valdība piekristu atzīt reālo iztikas minimuma slieksni:
„Ja mēs [šo rādītāju] tā korekti un godīgi ar neatkarīgiem ekspertiem pārskatītu, tad mēs redzētu, ka iztikas minimums vienam cilvēkam sasniegtu tuvu 250 latiem. Un šī ir tā lieta, kas arī mulsina valdību un tā nevēlas, lai sabiedrība skaidri apjaustu, ka patiesā nabadzības robeža mums ir daudz nopietnāka.”
Skaidrība par to, vai iztikas minimumu pēc 80.gadu beigu metodoloģijas aprēķinās arī turpmāk vai tomēr beidzot gaidāmas pārmaiņas, varētu būt tuvāko mēnešu laikā, kad valdībā nonāks Labklājības ministrijas priekšlikumi.
