Latvijas banku sektors savulaik izveidojās ar diezgan pamatīgām īpatnībām. Bankas, kuras tapa pēc neatkarības atgūšanas, diezgan loģiski saistījās ar bijušās PSRS telpas klientiem. Tad sekoja Ziemeļvalstu banku invāzija, un visai drīz tirgus tika brālīgi sadalīts. Pamatā skandināvu īpašniekiem piederošās bankas orientējās uz tā saucamo rezidentu tirgu, proti, apkalpoja vietējos iedzīvotājus un uzņēmumus. Savukārt citiem īpašniekiem piederošās bankas strādāja ar nerezidentu klientiem – pārsvarā no bijušās PSRS teritorijas.
It kā loģiski – cīnīties ar daudz turīgākajiem skandināviem par vietējo tirgu bija pagrūti, jo tad bija jāieguldās apjomīgā filiāļu tīklā un reklāmas kampaņās. Bet atšķirībā no skandināviem vietējiem baņķieriem bija sakari Krievijā, Ukrainā un citur. Un Latvijas bankas varēja kļūt par labu finanšu tiltiņu starp šīm zemēm un Eiropu, uz kuru Latvija ļoti apņēmīgi virzījās, un 2004.gadā šo procesu noslēdza ar iestāšanos Eiropas Savienībā.
Arī darbs ar tā saucamajiem nerezidentu klientiem bija ar savām īpatnībām. Atšķirībā no, piemēram, Šveices, kuras bankas arī plaši izmanto citu valstu klienti, Latvijas nerezidentu bankas nevis piedāvāja iespēju turēt naudu drošā jurisdikcijā ilglaicīgos noguldījumos, bet gan platformu visai ātriem finanšu līdzekļu pārskaitījumiem.
Uz Latvijas banku sistēmas struktūras bīstamību starptautiskās organizācijas ir norādījušas jau sen un atkārtoti.
Aptuveni pusi no noguldījumiem Latvijas bankās veidoja nerezidentu nauda, turklāt tā bija ļoti kustīga – šodien tā ienāca, rīt to jau varēja pārskaitīt kaut kur citur. Latvijas puse to visu laida gar ausīm, piesaucot gan finanšu pakalpojumu eksportu, gan (kārtējo reizi) Latvijas unikālo situāciju un ko tik vēl ne.
Diemžēl „unikālās situācijas” ēnu puse skaidri atklājās pirms vairākiem gadiem. Gan pamatīgi revidējot banku sistēmas normatīvus pēc finanšu krīzes, gan saasinoties cīņai ar terorismu un tā finansēšanu, pasaulē arvien vairāk atklātībā parādījās neglītas naudas atmazgāšanas shēmas, kurās bankas tika izmantotas, lai „dzītu cauri” dažādos nelegālos veidos iegūtu naudu un to padarītu legāli izmantojamu.
Latvijas nerezidentu bankas ar savu „fikso” klientu apkalpošanas modeli izrādījās visai ērtas šādu shēmu organizatoriem.
Līdz šim Latvijas banku vārdi ir parādījušies vairākās shēmās, par kurām informācija ir nonākusi atklātībā. Starp tām ir Krievijas uzņēmumu piekopta naudas atmazgāšanas shēma, izmantojot Moldovu, un Ziemeļkorejas organizēta naudas aprites shēma, lai apietu pret šo valsti noteiktās sankcijas. To, vai Latvijas baņķieri ir zinājuši par šīm shēmām, vai tikai grēkojuši ar klientu pārbaudēm pēc principa „nauda nesmird”, visdrīzāk uzzināsim tikai tad, kad noslēgsies apjomīgās izmeklēšanas. Tomēr, ja taisnība izrādīsies ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcijai (FinCEN), kuras skarbais ziņojums līdz pašlikvidācijai noveda „ABLV Bank”, tad, piemēram, šī banka jau apzināti ir veidota naudas atmazgāšanai.
Kāda loma visā šajā procesā bijusi Latvijas Saeimai, valdībām un kontroles institūcijām? Līdz zināmam laikam to varētu raksturot kā „neko neredzu, neko nedzirdu” taktiku. Likumi, kuri regulēja banku darbību, bija ar dažiem robiem. Valdības par nerezidentu bankām īpaši zinis nelikās, jo vietējo situāciju tās neietekmēja un nodokļus maksāja godprātīgi. Arī ar finanšu kritēriju izpildi viss bija kārtībā, formāli uzraugiem nebija, kam piesieties, bet kārtīgai šīs banku sistēmas daļas revidēšanai neviens naudu nepiešķīra.
Kāda nu kapacitāte bija, tā arī uzraudzīja.
Par izmaiņām var sākt runāt tikai 2015. un 2016.gadā, kad sāka parādīties informācija par naudas atmazgāšanas shēmām, kurās ir iepītas Latvijas bankas. Bet Latvija ļoti gribēja iestāties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), kura savā ziņojumā pamatīgi nokritizēja Latvijas nepietiekamo darbu naudas atmazgāšanas novēršanā.
Tad sākas gan normatīvo aktu lāpīšana, gan uzraugu kapacitātes stiprināšana. Biedrība „Sabiedrība par atklātību „Delna”” savā ziņojumā par naudas atmazgāšanu caur Latviju norāda, ka tas spilgti parādās kaut vai sodu apmēros. 2013. un 2014.gadā Latvijas bankām piemēroti sodi vien ap 400 tūkstošiem eiro, bet nākamajos divos gados tie sasniedz jau 2,2 miljonus eiro. Mainījās arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadība.
Taču vislielāko spērienu deva šogad februārī publiskotais ASV FinCEN ziņojums, kurš faktiskā izolācijā starptautiskajos tirgos nostādīja „ABLV Bank”, un viss beidzas ar lēmumu par tās pašlikvidāciju.
Šajā mirklī, saprotot nepatikšanu mērogu, Latvijas valsts struktūru rīcība ieguva milzīgu paātrinājumu un tika pieņemta virkne lēmumu, no kuriem svarīgākā ir prasība Latvijas bankām dažu mēnešu laikā izbeigt sadarbību ar tā saucamajām čaulas kompānijām jeb uzņēmumiem, kuri neveic faktisku saimniecisko darbību un savus īpašniekus visbiežāk slēpj ārzonās. Tieši čaulas kompānijas ir pasaulē iecienītākais naudas atmazgāšanas ceļš, naudu pārskaitot caur neskaitāmiem to kontiem, līdz beigās ir teju neiespējami atrast tās ceļojuma sākuma punktu.
Visai loģiskas ir sekas, ko pašlaik varam redzēt banku bilancēs. Nerezidentu noguldījumu apjoms rūk un augusta beigās veidoja vien 3,2 miljardus eiro. Čaulas kompāniju, kuras atbilst divām no Latvijas likumdevēju definētām pazīmēm, noguldījumu apjoms bankās ir tuvs nullei.
Nesen žagarus Latvija saņēma arī no Eiropas Padomes ekspertu komitejas naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumu un terorisma finansēšanas novērtējumam "Moneyval". Latvija labu laiku centās, lai tā atceļ mūsu valstij piemēroto kontroles režīmu. Tomēr jaunākajā „Moneyval” ziņojumā, kontroles režīms ir nevis atcelts, bet pacelts nākamajā līmenī – līdz pastiprinātam kontroles režīmam, jo Latvija no 11 komitejas vērtētajām jomām zemu vai vidēju novērtējumu saņēmusi desmit jomās. Kaut gan valsts amatpersonas steidza mierināt, ka vērtējums tapis pirms šogad pieņemtajām izmaiņām likumdošanā, „Moneyval” priekšsēdētājs Daniels Telesklafs skaidri norādīja, ka vispirms grib redzēt, kādi taustāmi rezultāti būs pēc šīm izmaiņām.
Vai ar to visas problēmas ir atrisinātas un nākamajai Saeima un valdībai par šo jautājumu nebūs jādomā?
Diemžēl tā var arī nenotikt. Piemēram, jaunā Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšniece Ilze Znotiņa jau ir norādījusi, ka vietējās čaulas kompānijas ir jāizskauž ar tādu pašu intensitāti kā ārzonās veidotās. Visai interesantas lietas var parādīt arī sāktās izmeklēšanas. Ja tiešām pierādīsies, ka „ABLV Bank” un, iespējams, ne tikai tā jau sākotnēji ir veidotas kā krāpnieciskas struktūras, tad visai loģisks ir jautājums, kā to neviens gadiem nemanīja. Tāpat atliek vien cerēt, ka temps, ar kādu visi metās labot Latvijas finanšu sektora „unikālās situācijas” radītās sekas, nenorims un nebūs jāgaida nākamā starptautiskā līmeņa „šmuce”, lai būtu motivācija pašu sētā ieviest kārtību.
Aktuāls jautājums ir arī Latvijas finanšu sektora reputācijas atjaunošana, jo visas iepriekšminētās nelaimes ir novedušas pie tā, ka Latvijas bankām, tostarp uz vietējo tirgu orientētajām, ir problēmas ar ASV dolāru korespondējošajiem kontiem ārvalstīs.
Tikmēr visa šī sakārtošanās procesa ietekme uz Latvijas tautsaimniecību visdrīzāk nebūs īpaši liela.
Saskaņā ar Latvijas Bankas prognozēm finanšu sektora problēmu dēļ Latvijas iekšzemes kopprodukta izaugsme šogad varētu būt par 0,5 procentpunktiem, bet nākamgad – par 0,2 procentpunktiem zemāka, nekā prognozēts iepriekš. Ņemot vērā, ka Latvijas ekonomika pašlaik atrodas izaugsmes fāzē, to kompensēs kāpums citos sektoros. No šī viedokļa var teikt, ka Latvijai ir arī pamatīgi paveicies. Ja nerezidentu banku problēmas būtu nākušas gaismā ekonomikas krituma fāzē, ietekme būtu krietni sāpīgāka.
