Kā norāda Starptautiskā Atomenerģija aģentūra, gan valsts, gan privātās institūcijas aktīvi piedalās centienos, lai šīs desmitgades laikā dzīvē plaši ieviestu mazo modulāro reaktoru tehnoloģiju. Vairāki šādi reaktori šobrīd tiek izstrādāti vai licencēšanas stadijā Argentīnā, Kanādā, Ķīnā, Krievijā, Dienvidkorejā un ASV.
Igaunijas plāni par modulāro reaktoru
Plāni par šādu reaktoru attīstību ir arī tepat mums blakus – igauņu kodolenerģijas uzņēmums „Fermi Energia” koncentrējas tieši uz mazo modulāro reaktoru izstrādi un ieviešanu. Kā sarunā ar Latvijas Radio skaidroja „Fermi Energia” valdes loceklis Henrijs Ormuss, pieprasījums pēc šādas enerģijas ir liels gan Igaunijā un Latvijā, gan Lietuvā, gan arī Somijā un tirgum ir nepieciešama tīra enerģija.
„Mūsu plāns kā minimums ir uzbūvēt divus mazos reaktorus un maksimums – četrus reaktorus. Un četri reaktori nozīmētu kopumā 1200 megavatus elektrības. Sākumā vēlamies sakārtot papīrus četriem reaktoriem, tad sākt ar pirmo divu būvniecību un tad skatīties, kā mums sokas, un tad izlemt par vēl citu reaktoru būvniecību,” pastāstīja Ormuss.
Viena reaktora izmaksas ir aptuveni 1 miljards eiro. Pirmais 300 megavatu reaktors tiks salikts Kanādā, un darbu tas varētu sākt 2031. gada beigās. Nākamais reaktors varētu būt darbotiesspējīgs vēl vienu vai divus gadus vēlāk.
Reaktoru būvniecību Ormuss saredz kā reģionālu projektu. Akciju turētāji ir gan no Zviedrijas, gan Beļģijas. Uzņēmumam ir sadarbība arī ar Somiju, un meklēti tiek arī citi partneri.
„Igaunija nav sala, un visi esam vienā sistēmā, visa Baltija ir vienā sistēmā, tādēļ redzam to kā reģionālu projektu. Tādēļ arī jau esam parakstījuši memorandu ar „Latvenergo”, lai meklētu sadarbības veidus arī ar Latviju.
Tam noteikti ir jābūt reģionālam projektam, jo pieprasījums pēc tīras un uzticamas enerģijas Baltijā ir augsts.
Piemēram, Igaunijā mums lielākā daļa no elektrības iegūstama no degslānekļa. Un visas šīs ieguves vietas ir ļoti vecas un tiks slēgtas 2030. gadu beigās, un tas rada problēmu mūsu elektrības tirgum,” skaidroja Ormuss.
„Fermi Energia” valdes loceklis piebilda, ka uzņēmumam bijušas diskusijas arī ar dažiem ministriem Latvijā un esot dzirdēta pozitīva atsauksme un atbalsts. Viņaprāt, būtu gudri, ja Latvija iesaistītos šajā projektā, bet nākotnē, iespējams, izstrādātu pašiem savus mazos modulāros reaktorus.
Interese arī Latvijā
Arī divas trešdaļas jeb 67% Latvijas iedzīvotāju arī uzskata, ka Latvijai kodolenerģijas ražošanā vajadzētu sadarboties ar kaimiņvalstīm Baltijā vai Ziemeļvalstīs. To secinājis socioloģisko pētījumu uzņēmums „Kantar”, kas veicis aptauju pēc „Fermi Energia” pasūtījuma. Tajā arī secināts, ka 51% Latvijas iedzīvotāju atbalsta vai drīzāk atbalsta apsvērumu, ka Latvijai vajadzētu izmantot no kodolenerģijas saražoto elektroenerģiju.
Tas, kādēļ arī Latvijā tiek runāts par kodolenerģiju, ir saistāms ar attīstības tendencēm kaimiņreģionos, sarunā ar Latvijas Radio skaidroja enerģētikas eksperts Gunārs Valdmanis.
„Arī citās valstīs elektrostacijas pakāpeniski noveco, tās ir jāizņem no ekspluatācijas, un lēto ražošanas avotu pieejamība kaimiņvalstīs sāk samazināties. Spilgtākais piemērs būtu Igaunijas degslānekļa elektrostacijas un kodolelektrostacijas Zviedrijā. Kodolenerģija šobrīd ir viens no ļoti nedaudziem elektroapgādes avotiem, kas spēj nodrošināt elektroenerģijas ražošanu ļoti prognozējamā režīmā.
Tieši šī prognozējamība ir pats galvenais iemesls, kādēļ kodolenerģija joprojām saglabājas nozares interešu lokā,” skaidroja Valdmanis.
Galvenais iemesls, kādēļ Baltijas reģions tikai tagad plašāk sāk runāt par kodolenerģijas izmantošanu ir tas, ka kodolenerģētika ir relatīvi dārgs elektroenerģijas ražošanas veids. Attiecīgi līdz 2021. gada sākumam šādas elektrostacijas attīstība Skandināvijā un Baltijas valstīs vienkārši nebija rentabla. Tas arī bijis šķērslis šādu staciju attīstībai Eiropā kopumā.
„Sabiedrībā bieži vien izskan aplams mīts, ka tikai lielas valstis var atļauties attīstīt kodolenerģētikas objektus un, apvienojot spēkus vairākām valstīm, kaut kādā maģiskā veidā tas pēkšņi kļūtu iespējams. Tā ir aplamība šādi apgalvot. Galvenais šķērslis ir tas, cik jau ražošanas procesā maksā elektroenerģijas izstrāde un vai tirgus sedz izmaksas, ko veido darbinieku algas, sākotnējie kapitālieguldījumi… Un, pat apvienojot spēkus trim valstīm, jārēķinās, ka izmaksas nemainās,” norādīja Valdmanis.
Latvijas iesaiste Igaunijas uzņēmuma „Fermi Energia” projektā noteikti būtu vēlama, lai gūtu zināšanas un pieredzi. Vienlaikus būtu vēlams, ka valstis pašas nodrošinātu nepieciešamās jaudas un būtu neatkarīgas, pārliecību pauda Valdmanis.
„Raugoties no ekonomikas viedokļa un varbūt arī energoapgādes drošības viedokļa, es uzskatu, ka tomēr valstīm ir patstāvīgi jāveic investīcijas un jānodrošinās ar pietiekamām elektroenerģijas ražošanas jaudām, jo spēkā esošās likumdošanas normas un faktiski darbības algoritmi tomēr nosaka, ka katra valsts savā teritorijā ir atbildīga par drošību,” sacīja eksperts.
Raugoties uz reālo situāciju, gan jāmin, ka vēl maija vidū Latvijā norisinājās konference „Nukleārā enerģija Latvijā”, kurā eksperts norādīja, ka atomelektrostacijas izveidei Latvijā būtu nepieciešami vismaz 15 gadi.
