Austrālijas latvietis Valkas pusē ražo sidru un pierāda - laukos var veiksmīgi saimniekot

Ziemeļvidzemē šis ir bijis ābolu gads un līdz ar to arī veiksmīga sezona pārstrādātājiem. Tā vērtē Valkas novada „Mūrbūdu sidra” ražotnē, kur vietējie iedzīvotāji varēja nodot savu šī gada ābolu ražu. Šo ražotni Igaunijas pierobežā izveidojis Austrālijas latvietis Krišjānis Putniņš, kurš pirms desmit gadiem pārcēlies uz dzīvi Latvijā un pretēji mums tik raksturīgajam uzskatam, ka attālos laukos ir grūti sākt uzņēmējdarbību, pierāda, ka to var darīt itin veiksmīgi.

Austrālijas latvietis ražo sidru un pierāda - laukos var veiksmīgi saimniekotGunta Matisone

    ''Šī ir pēdējā nedēļa, kad mēs tos ābolus vēl ņemam, šodien mums vēl kādas 10 tonnas atnāks, un faktiski tas ir arī viss, jo tad mums būs jau pie 150 tūkstoš litriem sulas,'' Krišjānis Putniņš stāsta, ka ābolu iepirkšana „Mūrbūdu” ražotnē šoruden beidzas un rāda, ka vēl ir arī, ko pārstrādāt, - par to liecina pie ražotnes esošais kalns ar ābolu maisiem un kastēm. Ja iepriekšējos gadus ābolus nācies iepirkt no arī no citiem reģioniem, tad šoruden pieticis ar Vidzemē izaugušajiem:

    ''Viss, kas ir savākts, ir tepat no Vidzemes un pārsvarā no blakus pagastiem. Mums jau ik pa brīdim zvana - galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēki - un saka, ka viņiem pat naudu nevajag, jo žēl gāzt mežā ārā. Tas katrā ziņā ļoti forši, jo ļoti daudzi cilvēki grib pat ne nodot, bet kopt savu dārzu; viņi tāpat tos ābolus savāc un tad vēl kaut ko nopelna, tā kā visi kaut ko iegūstam.''

    Taču izrādās -

    lai iegūtu garšas ziņā interesantu un kvalitatīvu sidru, gluži kuras katras šķirnes āboli neder, vislabākie šajā ziņā ir Latvijas tradicionālo ābeļu šķirņu āboli.

    ''Mēs tās jaunās šķirnes neņemam, viņus ir feini ēst - saldi, bet garša jau nav nekāda... Es vienmēr vērtēju - ka tu iekodies, apēd ābola gabalu un kāda garša tev ir palikusi mutē pēc pusminūtes vai minūtes. 'Antonovkas', 'pepiņš' ir vispār mans mīļākais ābols, 'rudens svītrotie' ir fantastiski āboli,'' atzīst Krišjānis Putniņš un stāsta, ka rosina saimniekus nelikvidēt veco šķirņu ābeles un tās sastādījis arī pats. Un sidra piedevām arī vislabāk noderot Latvijā augušās ogas:

    ''Tā nav tikai tāda nišas meklēšana, piemēram, aronijas, kuras mūsdienās vairs reti kur izmanto, tie paši rabarberi. Mums visādi eksperimenti ir, mums te ķirbji rūgst, kas būs ziemas sidrs. Mums vietējie te atved arī ķirbjus - kāpēc neizmantot tās lietas, kas mums ir pieejamas, lai uzražotu kaut ko interesantu.''

    Igaunijas pierobežā „Mūrbūdu” ražotne ir arī darbavietas vietējiem cilvēkiem. Tehnologs Jārle Siņicins norāda, ka pamatā te ir pieci strādnieki, bet sezonā te strādā vairāk cilvēku:
    ''Pārāk daudz darba vietu Ērģemē nav, es teiktu, ka šī ir ļoti laba darba vieta, protams, tiek izvērtēti cilvēki, vai viņi ir atbilstoši šim darbam, un tā ir laba iespēja cilvēkiem.''

    Jārle Siņicins ir rīdzinieks, kurš ar ģimeni pārcēlies uz šo attālo vietu laukos un atzīst, ka darbs šajā ražotnē ļauj gan dzīvot lauku klusumā, gan nezaudēt saikni ar Rīgu:

    Savukārt saimniekam Krišjānim Putniņam, kurš pirms desmit gadiem no Austrālijas pārcēlās uz dzīvi Latvijā, tā bija gan apzināta izvēle atgriezties senču dzimtenē, gan arī savā ziņā jaunības avantūra, un pirmos gadus nācās izbaudīt, ko nozīmē krīze un arī tas, ka darbu atrast nav iespējams.

    ''Tā sanāca, ka krīzes gadi... Es jau biju tādā vecumā, ka nedomāju, vai ir krīze vai labie gadi, es vispār neizpratu, ka te ir krīze un ko tas nozīmē. Es biju bijis Latvijā ciemos pāris reizes, un 2008. gadā uz Dziesmu un deju svētkiem, skaidrs, ka Dziesmu un deju svētki - tas tāds patriotiskais laiks, tas bija tāds klikšķis: šis man patīk, man te patīk un es te gribu. Man bija mērķis gadu te nodzīvot, ja patiks; ja ne, tad man bija atpakaļbiļete jebkurā gadījumā pēc gada, bet es viņu neizmantoju. Es visu sāku no nulles, un tas viss ir izdarāms, vienkārši ir pareizā domāšana vajadzīga, jo - ja tu sev iestāsti, ka viss ir slikti, tad arī viss būs slikti.''

    Taču tagad viņš ir veiksmīgs uzņēmējs un, kā pats saka, – lidmašīnas biļeti līdz Austrālijai pērk tikai tāpēc, lai aizbrauktu ciemos.

    ''Man te ir visa dzīve, man viss te ir, man ir bērns, man ir draudzene, man ir māja, man ir darbs, man ir viss, kas ir vajadzīgs,'' uzskaita Krišjānis Putniņš..

    Tā kā ražošanas apjomi aug, tagad tiek domāts arī par eksportu, un vispirms tas varētu būt tepat uz  blakus esošo kaimiņvalsti – Igauniju, bet tālākā nākotnē varbūt arī uz dzimto Austrāliju.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Ekonomika
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti