Ukrainiete Viktorija kopš marta strādā Gulbenes novada zemnieku saimniecībā “Lācīši”. Viņa līdz ar kara sākumu aizbrauca no mājām Poltavas apgabala pilsētā Kremenčukā. Ceļš uz Latviju prasīja divas diennaktis, un Viktorija ar meitu un suni bēga tieši uz Latviju, jo šeit jau pāris gadus piestrādā viņas vīrs Ivans.
Viktorija iepriekš strādājusi apsardzes firmā, konditorejā un lauksaimniecībā. Tāpēc, atbraucot uz Latviju, bija gatava darīt teju jebkuru algotu darbu un vērtē, ka lauksaimniecībā Latvijā vakances ir pieejamas ukraiņiem.
“Bēgot no kara, uz šejieni atbrauca daudzas sievietes, kurām jau te lauksaimniecībā strādā vīri vai paziņas. Un viņi arī palīdz atrast darbu. Savukārt man, piemēram, vecākā māsa ar bērniem ir Polijā, un viņa tur nelielā pilsētā tik vienkārši darbu nevar atrast, jo tur ir iebraukuši salīdzinoši ļoti daudz ukraiņu. Tiesa gan, Latvija ir maza. Ja pirms pāris mēnešiem vēl bija viegli atrast darbu, tad tagad ir vairāk bēgļu un varbūt vairs tik vienkārši tas nav. Taču lauksaimniecība ir arī specifiska nozare, un, ja arī ir vietas, tad ne visi tādu darbu gatavi darīt, jo tas nav tā, kā sēdēt ofisā,” sacīja Viktorija.
Lai arī piena lopu ferma ir robotizēta, tomēr netrūkst darbu, kur joprojām vajadzīgi darbinieki dzīvnieku aprūpē. “Lācīšu” saimnieks Gints Gžibovskis pastāstīja, ka novadā ilgstoši ir grūti atrast ilgtermiņa darbiniekus, tāpēc jau trīs gadus saimniecībā nodarbina arī viesstrādniekus no Ukrainas. Pēc kara sākuma viņi arī vaicājuši par darba iespējām saimniecībā saviem tuviniekiem, un pašlaik saimniecībā strādā pieci ukraiņi.
“Kopš šīs krīzes situācijas ir ļoti atviegloti ārzemju viesstrādnieku nodarbināšanas nosacījumi. Papīra darbs maksimāli saīsināts. Bet mēs vairāk viesstrādniekus arī izmitināt nevaram un nevaram arī nodrošināt labus sociālos apstākļus. Tāpēc šobrīd papildus nemeklējam,” pastāstīja Gžibovskis.
Lauksaimnieks norādīja, ka patlaban zemnieku saimniecībām nav šķēršļu uzmeklēt ukraiņu patvēruma meklētājus pašvaldībās un piedāvāt darbu, taču arī viņš secināja, ka daudzi nevēlas darbu lauksaimniecībā, lai arī var saņemt valstī vidējo algu.
Darbaroku trūkumu jau ilgstoši katru ražas sezonu aktualizē dārzkopji, īpaši ogu audzētāji. Latvijas Augļkopju asociācijas vadītāja Māra Rudzāte gan pārliecināta, ka ukraiņu patvēruma meklētāji īpaši šīs vakances neaizpildīs.
Arī Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis novērojis, ka daudzi ukraiņu patvēruma meklētāji ir no pilsētām, nevis Ukrainas lauku teritorijām, un pārsvarā no augsti kvalificētām darba vietām. “To izmanto, uzņēmumi aicina. Es redzu – pārtikas pārstrādē, un tur cilvēki atrod darbu. Ja runājam par ražas novākšanu, tad potenciāls varbūt vairāk jāskatās jauniešu vidū, kas var palīdzēt lasīt zemenes,” pastāstīja Cimermanis.
Viņš norādīja, ka Latvijas lauksaimniekiem, kas gatavojas, piemēram, zemeņu ražām, un lauksaimnieku organizācijām aktīvi jāievāc no saimniecībām darbinieku pieprasījumi, ko savukārt tālāk nodot pašvaldību bēgļu atbalsta centros.
