Katru dienu Vācijā iebrauc ap simt tūkstošiem kravas automašīnu, kas piegādā preces Vācijas uzņēmumiem, ierodas ostās pēc konteinerkravām vai vienkārši dodas cauri Vācijai uz citām valstīm. Kopš šī gada sākuma transporta uzņēmumiem, kuri organizē šos braucienus, dzīve kļuvusi sarežģītāka. Vācijas muitas pārvalde pieprasa, lai automašīnu šoferi par laiku, kuru pavada Vācijā, algā saņemtu ne mazāk kā 8,5 eiro stundā. Tas atbilst šogad Vācijā ieviestajai vispārējai minimālās algas likmei. Vismaz 8,5 eiro jāsaņem visiem, arī tālbraucējiem, kuri caur Vāciju brauc tikai tranzītā un neatkarīgi no uzņēmuma reģistrācijas valsts.
„Vai šī norma radīs mums kādas priekšrocības, it sevišķi tranzīta nozarē, es ļoti šaubos. Autotranzīts caur Vāciju ir joma, kurā pašu vācu autopārvadātāju tirgus daļa ir tuvu nullei. Šeit jāpasaka skaidri visiem tiem, kuri runā, ka vācu transporta uzņēmēji esot likumdevējam pieprasījuši šo normu ieviest: tas nav taisnība. Mēs minimālo algu neesam pieprasījuši un likuma gatavošanā arī neesam piedalījušies,” saka Vācijas transporta uzņēmumu jumta organizācijas, Kravas pārvadājumu un loģistikas asociācijas prezidents Karlheincs Šmits.
Vispārējās minimālās algas noteikšana bija nevis uzņēmēju iniciatīva, bet Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas pirmsvēlēšanu solījums. Pēc parlamenta vēlēšanām 2013.gadā tā minimālās algas ieviešanu izvirzīja kā priekšnoteikumu koalīcijai ar kancleres Angelas Merkeles vadītajiem kristīgajiem demokrātiem.
Vācu transporta uzņēmumi labprāt būtu snieguši savus priekšlikumus un norādījuši uz jaunā likuma vājajām vietām, kas skar pārvadātājus, taču likumdevējs viņus neesot uzklausījis.
Šmita vadītajai asociācijai ar jau gatavo likuma projektu pirmo reizi dota iespēja iepazīties tikai pērnā gada vidū, kad jau bijis par vēlu ko mainīt. Turklāt par to, ka ārvalstu pārvadātājiem būs pienākums ziņot Vācijas iestādēm par savu darbinieku Vācijā pavadīto laiku, Vācijas Finanšu ministrija pirmo reizi paziņojusi tikai pērn novembrī.
„Informācija par to, kas īsti būs jādara ārzemju pārvadātājiem, tika ievietota internetā tikai divas nedēļas pirms gada sākuma. Mēs rakstījām valdībai, Finanšu ministrijai, ka tā nedrīkst darīt, ka tādā veidā nedrīkst ieviest jaunu sistēmu, ka tā iepriekš jāsagatavo. Mēs uzstājām, ka vēstniecībām par to laikus jāinformē pārvadātāji vismaz Eiropas Savienības valstīs. Nekas no tā netika izdarīts. Un nu mēs redzam, ka slikti sagatavota iniciatīva ir radījusi sarežģījumus ārvalstīs,” stāsta Šmits.
Pat ja jaunais regulējums nebūtu ieviests tik sasteigti, Šmits uzskata - minimālās algas attiecināšana arī uz tranzīta pārvadātājiem ir apšaubāma ideja pati par sevi.
Taču pa Vācijas ceļiem ripo arī daudz tādu mašīnu ar Austrumeiropas numuriem, kas, lai gan uzņēmuma mītnes vieta ir ārpus Vācijas, reāli darbojas tieši Vācijas pārvadājumu tirgū. Tiem prasība par minimālās algas ievērošanu gan esot taisnīga.
Konkurence uz fraktēšanas pakalpojumiem ir starptautiska, fraktu cenas visiem ir vienādas un līdz ar to ārvalstu uzņēmumi, ja tiem nepastāv minimālās algas robežas, iegūstot negodīgas priekšrocības.
„Pieņemsim, Latvijas uzņēmējs, kurš strādā Lībekas ostā un savās mašīnās nodarbina šoferus no Filipīnām, pārceļ visu savu autoparku uz Lībeku, joprojām brauc ar Latvijas numura zīmēm un maksā saviem filipīniešu vadītājiem algu, kas ir neiedomājami zema, salīdzinot ar Vācijas algu līmeni. Bet viņš saka: es esmu Latvijas uzņēmējs, man nav jāmaksā Vācijas minimālā alga tikai tāpēc, ka es esmu no Latvijas, kaut gan praktiski strādāju Lībekā. Šādā gadījumā mēs esam strikti noskaņoti: tā tas neiet. Vienalga, no kurienes ir uzņēmējs - vai no Vācijas, Latvijas, Polijas, Itālijas, vai kaut Ukrainas – ja viņa pamatuzņēmējdarbības vieta ir Lībeka, tad ir jāievēro vienādi nosacījumi, lai nodrošinātu godīgu konkurenci,” skaidro Vācijas transporta uzņēmumu pārstāvis.
Vācijas muitas pārvalde sola stingru kontroli
Kā līdz šim veicies ar jaunā regulējuma ieviešanu praksē, uzzināt ir grūti. Muitas pārvaldes pārstāvis Klauss Zalczīders atkārto to, kas jau zināms arī autotransporta uzņēmumiem Latvijā: ārvalstīs reģistrētiem darba devējiem, kas darbiniekus nodarbina mobilās darbībās Vācijā, pa faksu jānosūta darbinieku iedalījuma grafiks par laiku līdz pat sešiem mēnešiem. Ja darba devējs līdz ar grafiku nosūta arī īpašu „Apliecinājumu”, ka gatavs ievērot minimālās algas prasības un vajadzības gadījumā to apstiprināt ar dokumentiem vācu valodā, šoferiem nav jāvadā šie dokumenti līdzi, uzturoties Vācijā.
Ja dokumentus pēc pieprasījuma neuzrāda, draud tūkstošiem eiro liels naudas sods par nesadarbošanos. Muitas pārvalde apgalvo, ka kontroles iespējas tai esot pietiekamas.
Tās darbiniekiem esot daudzgadīga pieredze, kontrolējot agrāk Vācijā pastāvējušās minimālās algas atsevišķās nozarēs, tāpat pieejamas elektroniskās ierīces, lai atpazītu viltotus dokumentus. Cik uzņēmumu pirmā mēneša laikā jau nosūtījuši savus grafikus un apliecinājumus, vai un cik sodu līdz šim piemērots, Zalczīders gan neatklāj.
Karlheincs Šmits par kontroles iespējām gan nav tik pārliecināts: „Mēs galu galā kontrolējam arī to, vai ārvalstnieki Vācijā samaksā ceļu nodokli. Ir modernas procedūras, ar kurām to lieliski var paveikt. Taču pašreizējā paziņošanas procedūra – pa faksu aizsūtīt paziņojumu uz Ķelni – tā, protams, nav nekāda procedūra, kuru varētu efektīvi kontrolēt. Tas tika ieviests sākumam, jo nekā labāka vēl nebija.”
Diskusija par minimālajām algām arī citās nozarēs
Transports gan nav vienīgā nozare, kurā ir neskaidrības par minimālās algas ieviešanu. Kā kritizējis Vācijas Darba devēju savienības prezidents Ingo Krāmers, jaunais minimālās algas likums sev līdzi nesot tik daudz birokrātisku prasību, ka, lasot paragrāfus, sajuties kā nonācis „Absurdistānā”. Uzņēmumi sūdzas par dokumentu kalniem, kas tiem jāaizpilda, lai apliecinātu, ka darbinieki nesaņem mazāk par 8,5 eiro stundā.
No otras puses, Vācijas mediji ik dienas ziņo par arvien jauniem veidiem, kā apķērīgi uzņēmēji minimālo algu apiet. Piemēram, kāds Nirnbergas kinoteātris, lai ietaupītu līdzekļus, turpmāk nolēmis daļu algas darbiniekiem izmaksāt popkornā. Kāds laikrakstu izdevējs atlaidis pilngadīgos laikrakstu iznēsātājus, viņu vietā pieņemot darbā skolēnus, kuriem minimālā alga nav jāmaksā. Tā kā nepilngadīgos ir aizliegts nodarbināt svētdienās, izdevējs pārcēlis laikraksta iznākšanas dienu no svētdienas uz sestdienu.
Tāpēc Kristīgo demokrātu savienība ierosinājusi likuma nepilnību izvērtēšanu „cik ātri vien iespējams”, negaidot 2020.gadu, kad atkārtotu izvērtēšanu paredz pats likums. To pagājušajā nedēļā solīja arī Vācijas kanclere Angela Merkele: „Turpmākos trīs mēnešus mēs paraudzīsimies, kā tas strādā, un tad padomāsim, kur mēs, iespējams, varētu samazināt birokrātijas slogu.”
Tam gan pretojas minimālās algas iniciatīvas autori sociāldemokrāti. Kritizētāji pārsvarā esot „dempinga algu” lobiji, kurus vadot savtīgas intereses. Normu par minimālās algas attiecināšanu uz tranzīta pārvadātājiem gan var nākties mainīt piespiedu kārtā: Eiropas Komisija patlaban vērtē, vai šis noteikums nav pretrunā ar ES pakalpojumu un preču brīvību un vai pret Vāciju varētu tikt piemērota pārkāpuma procedūra.
