Iesniedzēji apstrīdēja normas, kas nosaka, ka ar solidaritātes nodokli apliek ienākumus, kas pārsniedz sociālā nodokļa griestus, un nodokļa maksātāji ir darba devēji, darba ņēmēji un pašnodarbinātie, kuri pakļauti valsts sociālajai apdrošināšanai, bet solidaritātes nodokļa likme atbilst sociālā nodokļa likmei.
Pieteikumu iesniedza deviņas juridiskās personas, kuru darba ņēmējiem ir jāmaksā solidaritātes nodoklis. Uzņēmumi uzskata, ka no apstrīdēto normu mērķa mazināt nodokļu regresivitāti un papildināt valsts pamatbudžetu sociāla rakstura izmaksu finansēšanai izriet darba ņēmēju, nevis darba devēju pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Tomēr lielāko daļu no kopējā solidaritātes nodokļa sloga maksājot tieši darba devēji.
Turklāt pieteikumu iesniedzēju ieskatā likumdevējs neesot izvērtējis alternatīvas, kas mazāk ierobežotu darba devēju tiesības.
Iesniedzēju ieskatā solidaritātes nodoklis pasliktinot to darba devēju situāciju, kuri nodarbina augsti kvalificētus speciālistus, nostādot tos neizdevīgākā pozīcijā attiecībā pret citiem darba devējiem, kas šādus darbiniekus nenodarbina. Pieteikumu iesniedzējas arī uzskata, ka apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret visiem darba devējiem, kas maksā solidaritātes nodokli, attiecībā uz nodokļa likmju piemērošanu.
Likumdevējs bez objektīva pamata esot noteicis atšķirīgu solidaritātes nodokļa likmi darba devējiem atkarībā no tā, kādiem sociālās apdrošināšanas riskiem darbinieks ir pakļauts.
Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants:
"Nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 18.pantu"
(Obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 34,09%
Likme darba ņēmējam, kurš sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai kuram ir piešķirta valsts vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi), ir 29,73 % no obligāto iemaksu objekta.
Likme darba ņēmējam, kuram ir piešķirta izdienas pensija vai kurš ir persona ar invaliditāti – valsts speciālās pensijas saņēmējs, ir 31,57 % no obligāto iemaksu objekta.
Likme pašnodarbinātajam ir 31,13 % no obligāto iemaksu objekta.
Likme pašnodarbinātajam, kurš sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai kuram ir piešķirta valsts vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi), ir 29,25 %.
Atšķirīgās likmes nosaka valdības noteikumi
Satversmes tiesa norādīja, ka tas, ka ar solidaritātes nodokli apliek lielākus ienākumus un tos maskā darba devēji un darba ņēmēji, nerada pamattiesību ierobežojumu.
Savukārt dažādas solidaritātes nodokļa likmes paredz atšķirīgu attieksmi pret darba devējiem, kuriem jāmaksā šis nodoklis. Satversmes tiesa jau iepriekš secināja, ka nodokļa administrēšanas vienkāršība nevar būt vienīgais leģitīmais mērķis, nosakot atšķirīgu attieksmi pret solidaritātes nodokļa maksātāju grupām.
Tāpat arī nozīmīgs budžeta ieņēmumu apjoms vai solidaritātes nodokļa maksātāju nelielais skaits paši par sevi nevar tikt izmantoti, lai pamatotu Satversmē nostiprinātā vienlīdzības principa ierobežojumu.
Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka atšķirīgai attieksmei pret darba devējiem, kas paredzēta ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu, nav leģitīma mērķa, tāpēc šī apstrīdētā norma neatbilst Satversmei.
“Nav iesniegti tādi argumenti, kas dotu Satversmes tiesai pārliecību, ka šīs atšķirīgās nodokļu likmes ir izskaidrojamas ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Un tas bija galvenais iemesls, kādēļ šajā daļā solidaritātes nodokļa maksāšanas saistība ir atzīta par neatbilstošu Satversmes 91. pantam,” norādīja Satversmes tiesas tiesnesis Aldis Laviņš.
Satversme 91. pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.
Satversmes tiesa nolēma atzīt Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu par neatbilstošu Satversmei un spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.
Saeimas Juridiskā biroja vecākā juridiskā padomniece Ilze Tralmaka savukārt pauda, ka solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums paliek. “Tas, kas varētu mainīties, ir administrēšanas sistēma un, iespējams, nodokļu likmes. Bet kopumā, šobrīd pēc spriedumiem tāds nodoklis konceptuāli ir atzīsts par nepieciešamu, tas samazina nevienlīdzību. Bet ir jāstrādā, tehniski jāpilnveido likmes, līdz ar to – es pieļauju arī administrēšanas sistēma,” atzina Tralmaka.
Līdz ar nodokļu reformu un progresīvā ienākumu nodokļa ieviešanu nākamgad gan jebkurā gadījumā šo kārtību sagaida izmaiņas, un mainīti arī solidaritātes nodokļa sadales principi, kuriem piekrituši arī darba devēji. Līdz šim tā bija nauda, kas jāiemaksā kopējā budžetā, bet pēc reformas tā tiks ieskaitīta sociālajā budžetā, turklāt arī ar skaidru labumu iemaksu veicējam, proti daļa šīs naudas tiks novirzīta maksātajā 2. un 3. pensiju līmenim.
