Viļānu novadpētniecības muzeja jaunatklātajā ekspozīcijā atainots linu sēkliņas stāsts, parādot linu apstrādes procesu, kur no sēklas iegūst šķiedru, ko tālāk ievērpt diegā un visbeidzot ieaust audeklā. Viens no galvenajiem mērķiem ir iepazīstināt ar šo darbu norisi reģiona jaunākos iedzīvotājus.
"Bērnam saki "šķiedra". Viņam tas neko neizsaka. Saki "pakulas". Viņam tas neko neizsaka. Vai arī "mīstikle".
Vajag ne tikai parādīt šos te priekšmetus, bet vajag arī uzzīmēt, kā ar viņiem arī strādāja," stāstīja Viļānu novadpētniecības muzeja vadītāja Margarita Skangale.
Māksliniece Ieva Jurjāne atzīst: "Visintriģējošākais ir šī procesa nepārtrauktība, ko var ieraudzīt šajā izstādē un var iztēloties, lasot tautas dziesmas un skatoties šos priekšmetus."
Vairumam muzeju to krājumus veido tieši linu apstrādes darba rīki, jo 20.gadsimta sākumā teju katra ģimene nodarbojās ar linu audzēšanu. Bet mazliet pirms tam – 19. gadsimta beigās – Viļānos atradās viena no lielākajām linu pārstrādes rūpnīcām.
"Gandrīz katrā lauku sētā bija stelles, jo latgaliešiem bija kuplas ģimenes un vajadzēja bērnus un lielos cilvēkus apaust," teica Skangale.
Latvijas Lauksaimniecības zinātnes centra vadītāja stāsta, ka tolaik ar liniem Latvijā bija apsēti 95 tūkstoši hektāri zemes. Šobrīd linu pārstrāde Latgalē turpinās vien Rēzeknē, taču ir ieceres atkal atsākt šīs kultūras audzēšanu arī Viļānos.
"Dažādos laika posmos attieksme pret šo kultūru ir mainījusies. (..) Mans mērķis ir selekcionēt linu šķirni atbilstošu Latvijas, Latgales augsnes un klimatiskajiem apstākļiem," teica Latgales lauksaimniecības zinātnes centra vadītāja Veneranda Stramkale.
Selekcionāre cer, ka jaunā – pastāvīgā ekspozīcija Viļānu novadpētniecības muzejā par linu audzēšanu un pārstrādi rosinās arī citus reģiona iedzīvotājus pievērst arvien lielāku vērību senču prasmju saglabāšanai un šīs kultūras atkal ieviešanai lauksaimniecībā.