Piketa mērķis – panākt, lai kompensē vietējiem pārvadātājiem pagājušajā gadā nesegtos zaudējumus. Pretējā gadījumā, nenorēķinoties par padarīto, jau aprīlī ir apdraudēti pasažieru pārvadājumi vietējos reģionālajos maršrutos. Vissmagākajā situācijā ir nelielie pārvadātāji, viens no viņiem - Alūksnes novada transporta uzņēmums „Vidlatauto”.
„Algu mēs neesam saņēmuši jau divus mēnešus,” tādā situācijā nokļuvuši autobusu vadītāji. Raimonds Koemeģis atzīst – darbs izdarīts, un arī tagad ikdienu ir reisi, taču samaksa par padarīto kavējas: „Priekšniecība skaidro – dotāciju nav, jāizvēlas – vai nu ieliet degvielu, lai vestu skolēnus uz skolu un cilvēkus uz darbu, vai arī… Nu, mēs, šoferi, domājam – ja līdz marta beigām nebūs [risinājuma[, tad mēs tā nopietni – vienkārši vārti būs ciet, un kādu nedēļu nebrauksim nekur, un viss.”
Uzņēmuma „Vidlatauto” valdes priekšsēdētājs Edvīns Strickis kopainu arī iezīmē neiepriecinošu:
„Vairs nav par ko nopirkt degvielu, algas gandrīz nemaksājam, kāds nodoklis jāsamaksā, jo – ja no VID nedabūjam izziņu, nevaram nekur piedalīties, pat ne mazākajā konkursā kādai skolai, lai vestu skolniekus. Par pagājušo gadu mums ir parādā 95 tūkstoš latus, šogad katru mēnesi jau pa 10-12 tūkstošiem latu…”
Vidzemē ir divi lielie pārvadātāji - Cēsu CATA un Valmieras transporta uzņēmums, bet nelielie Gulbenē, Madonā un Alūksnē. Savukārt valsts budžeta atvēlētās naudas dalītājs ir Vidzemes Plānošanas reģions. Tā attīstības padomes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs atzīst - tik, cik mums finansējumu iedala, tik arī ir: „Mazie pārvadātāji strādā tajos maršrutos, kas principā ir pa nomalēm, pa sliktiem ceļiem, ar mazu blīvumu, un līdz ar to ienākums no tā ir nesalīdzināms ar tiem, kas brauc starppilsētu maršrutos. Mazajam, kuram jau tā naudiņas nav, gaidīt kā pagājušogad līdz novembrim-decembris – tā ir pašnāvība.”
Alūksnes pārvadātāju adresē gan izskan, ka jābūt taupīgākiem, jo ir pārāk liela pašizmaksa. Savukārt pārvadātāji stāsta, - lai ekonomētu, jau ir pārgājuši no lielajiem autobusiem uz mazākiem, un vēl vairāk taupīt uz maršrutu skaita samazināšanu arī vairs nevar, saka Strickis: „Katru gadu jau te notika samazināšanas pa kilometriem – vairāk nav, ko. Lielākā daļa – ap 40% - ir skolnieku pārvadāšana, ja te ko grib samazināt, tad skolas jālikvidē.”
Vēl viens faktors ir tas, ka attālākajos pagastos ir ļoti sarucis cilvēku skaits. „Vidlatauto” ir privātuzņēmums, un tā vadītājs neizslēdz sliktāko modeli, ka var nākties bankrotēt. Šajā ziņā Nikolajs Stepanovs vērtē, ka vieta jau tukša nepaliks, ienāks kāda lielā firma un, iespējams, tāds jau arī ir ieinteresētības scenārijs, lai no tirgus izspiestu nelielos pārvadātājus: „Var jau aizklapēt visu ciet, tad būs jauni konkursi un būs jauni pārvadātāji, bet tie vairs nebūs vietējie. Mums rodas tādas aizdomas, ka vienu otru tieši tas interesē. Bet es gribētu redzēt, kā tie lielie [pārvadātāji] no tiem krūmiem vedīs… Varbūt kādu pusgadu vedīs, tad atteiksies – ko tad pašvaldības darīs? Bumerangs būs pret cilvēku. Mēs lūdzam vienu – otrā pusgada naudiņu pārceliet uz pirmo pusgadu, lai samaksātu pagājušā gada parādu, tad runāsim tālāk, kā risināt situāciju, lai tas mazais [pārvadātājs] dzīvo.”
Vidzemes reģionā parāds pārvadātājiem ir 490 tūkstoši latu, un šogad šī summa draud pieaugt.
