Alus, pufaika un tualete pēc saraksta. Latvijas biroju darbinieki pirms un pēc Covid-19

“Hibrīdrežīma” dažādie varianti, kad daļa darbinieku vairāk strādā mājās nekā birojā – tā ir ne tikai Covid-19 laika realitāte: dažas Latvijas kompānijas plāno strādāt “kā epidēmijas laikā” arī pēc tam, kad koronavīrusa sāga būs beigusies. Viens no motīviem ir vēlme ietaupīt uz biroja telpu rēķina. Tomēr būs arī sarežģījumi.

Kamēr vieni darbinieki, kuriem piespiedu kārtā likts strādāt attālināti, saka “paldies kovidam!”, citi atzīstas, ka ārpus biroja jūk prātā, un gaida, kad varēs atgriezties. Stingri ierobežojumi uzņēmumiem atšķirībā, piemēram, no Itālijas, Latvijā nav ieviesti - katrs bizness tiek galā tā, kā uzskata par vajadzīgu.

Tur neej, te ej

Uzņēmumā “Draugiem Group” ir projekti un komandas, kas arī pirms Covid-19 strādāja galvenokārt attālināti, tiekoties birojā reizi mēnesī – šiem cilvēkiem maz kas mainījies. Savukārt tos, kuri gatavo apģērbus “Printful” ražotnē, uz mājām aizsūtīt nevar, - tur tiek veikti tradicionālie pasākumi: darbs maiņās, tiek izsniegtas maskas, ja ir pusdienas pārtraukums – pie katra galda sēž ne vairāk kā divi cilvēki. Katram ir atsevišķi iepakots ēdiens, kuru nodrošina kompānija.

"Printful" ražotne pirms Covid-19 situācijas

Starpvariants – tas ir stāsts par tiem, kuri strādāja birojā, bet kurus nepieciešamības gadījumā var aizsūtīt mājās. “Kad epidēmija vēl bija tikai Ķīnā, mēs sākām gatavoties, veicām testus ar tāldarbu,” LSM.lv stāstīja “Draugiem Group” preses sekretārs Jānis Palkavnieks. “Mums bija skaidrs, ka tā ir mūsu drīza nākotne. Trīs dienas nedēļā mūsu komandas, kuras iepriekš strādāja birojā, “pieslēdzās” no mājām. Skatījās, kā viņiem trūkst. Un trūka darba galdu un krēslu – tos tika atļauts ņemt līdzi. Tas ir loģiski – nevar neko labi pastrādāt, sēžot uz ķeblīša virtuvē. Sapratām, ka videokonferencēs no mājām ērtāk izmantot austiņas – tās paņēmām līdzi.”

Īpašā režīma laikā “Draugiem” biroji nebija slēgti pilnībā – tie, kuriem tur bija nepieciešams būt, atbrauca. Tagad tiek plānota pakāpeniska pārējo atgriešanās.

“Testēsim, cik cilvēku var atrasties birojā, saglabājot distancēšanos,” piebilst Palkavnieks. “Tagad mūsu birojā Torņakalnā strādā apmēram 20 cilvēku, pēc 9. jūnija būs 50. Agrāk bija lielākais [skaits] 200.” 

Birojs tagad ir izgreznots kā Jaungada eglīte, saka Palkavnieks. Visur ir dzeltenas līnijas, zīmes un norādes par divu metru distanci. Platība ir sadalīta, lai cilvēki nesaskrietos. Tiek izsniegtas maskas. Mainās paradumi. Ja man birojā jāpieiet pie cilvēka, uzlieku masku. Paeju no viņa prom – masku noņemu. Sasveicinoties iztiekam bez rokasspiediena. Tas nedaudz sasprindzina, taču nav nekā neiespējama.”

Viens no pirmgājējiem pasākumu pret Covid-19 ieviešanā ir radioaprīkojuma ražotājs “SAF Tehnika”, kur no apmēram 200 cilvēkiem uz darbu nāk 60-70 cilvēki. Galvenokārt tie, kuri tieši nodarbināti ražošanā.

“Mēs savus jaunievedumus ieviesām ļoti ātri, marta vidū,” saka kompānijas vadītājs Normunds Bergs. “Atcēlām visus darba braucienus, dalību visās izstādēs. Ražošanu organizējām divās maiņās, lai viss kolektīvs nekad nebūtu kopā - puse strādā no agra rīta līdz pusdienlaikam, otra puse – no pusdienlaika līdz vakaram. Ieviesām stingru zonējumu darba telpās, lai cilvēki neietu tur, kur nevajag. Katru darbinieku “piestiprinājām” konkrētai tualetei. Temperatūru sākām mērīt katru dienu – starp citu, no šīs nepieciešamības izauga mūsu jaunais produkts – augstas precizitātes termometrs, kuru jau pārdodam.  Telpu uzkopšana un dezinfekcija notiek pastāvīgi. Kā tik kādam bija klepus – uzreiz dzinām mājās uz divām nedēļām. Vispār Covid mums pat ir izdevīgs – tagad visiem vajag mērīt CO2 līmeni telpās, jo, ja birojā ir slikti ar ventilāciju, iespēja inficēties pieaug.”

Pēc Berga teiktā, gandrīz visi, kuri nestrādā ražošanā, pārcelti mājas režīmā: “Galvenais izaicinājums ir darba organizācija – visiem jāzina, kas viņiem jādara, lai nerastos dīkstāves vai iespēja paslaistīties.”

Ja runā par slaistīšanos, to Bergs arī redz, tikai ne savā uzņēmumā:

“Valsts iestādes iemācījušās slinkot labāk par visiem, rīko divu stundu sapulces 30-50 cilvēkiem. Tajā laikā var gan ar sievu izklaidēties, gan papusdienot, gan pagulēt

– neviens nezina, ar ko tu īstenībā nodarbojies!”

Pusi darbinieku – uz mājām. Ko saka pasaulē un pie mums

Personāla nevēlēšanās iet uz biroju, darbs no mājām – tā ir kopīga tendence visā pasaulē Covid periodā. Taču daudzas korporācijas jau paziņojušas, ka tāds ir to mērķis arī tālākā perspektīvā. “Facebook” dibinātājs Marks Zakerbergs videovēstījumā 45 tūkstošu cilvēku lielajam kompānijas personālam pavēstīja, ka jūlijā sāksies agresīva darbinieku vervēšana attālinātam darbam, bet pēc pieciem, desmit gadiem pusei “Facebook” darbinieku nebūtu jāsēž birojos. Soļus tādā virzienā sper arī daudzi citi Silīcija ielejas uzņēmumi, tostarp “Twitter” un “Square”.

Darbs no mājām. Attēls ilustratīvs.

Latvijā biznesam arī ir tādas intereses, un vīruss kļuvis par katalizatoru, LSM.lv sacīja personāla atlases speciāliste Katrīna Ošleja: “Daudzi mani korporatīvie klienti domā vismaz piedāvāt saviem darbiniekiem izvēli – vai viņi grib strādāt no mājām vai no biroja. Nesen runāju ar vienu vadītāju, viņš nolēmis pārcelties uz jaunu biroju, kur platība ir par 30% mazāka. Viņš plāno, ka daļa cilvēku strādās no mājām, laiku pa laikam pulcējoties uz grupu sanāksmēm.

Turklāt daudzas kompānijas Latvijā pāriet uz sistēmu, kad katram darbiniekam vispār nav sava galda birojā – viņš var atnākt un apsēsties, kur brīvs.

Kā bibliotēkā, kad atnāc ar savu datoru, - ja brīvs pie loga, sēdies tur. Tā kļūst par normālu praksi, īpaši, kad dokumenti glabājas “mākonī”. Un tas ietaupa biznesam daudz naudas uz telpu elastīgākas izmantošanas rēķina.”

Liels jautājums, kas satrauc menedžmentu, ir – kā kontrolēt darbiniekus, lai tie mājās neslaistītos. Ošleja atsaucas uz pasaules 500 lielāko korporāciju pētījumu, par kuru nesen rakstīja žurnāls “Harvard Business Review”. “Tajā tika mērīta darba ražība korporācijās, vai tā krītas, ja darbs notiek no mājām. Secinājums ir tāds – ja tas (tāldarbs – S.P.) ir paša cilvēka izvēle, motivācija un ražīgums nekrītas. Tāpēc šajā gadījumā svarīgs ir izvēles aspekts.”

Viens no izaicinājumiem šajā ceļā ir menedžmenta konservatīvā mentalitāte. Vadītāji nereti uzskata, ka ārpus biroja kontrole pār padotajiem ir neefektīva, atzīst Ošleja: “Daudziem vadītājiem ir šī ilūzija – ja viņi fiziski atrodas līdzās darbiniekiem, tad visu kontrolē, bet, ja aizgriezīsies, cilvēki pārtrauks strādāt. Tomēr, ja ir precīzi izmērāmi mērķi, kas konkrēti cilvēkam katru dienu jāizdara, pārbaudīt to izpildi ir ļoti viegli.

Domāju, ka šie divi mēneši, kad daudzi Latvijā piespiedu kārtā strādāja attālināti, daudziem vadītājiem lika aizdomāties, cik lielā mērā viņi var uzticēties saviem cilvēkiem, kā izvirzīt viņiem uzdevumus, kā pārbaudīt izpildīto.

Šķiet, ka daudzi jau adaptējušies. Protams, būs arī vilšanās, bet tā ir procesa normāla sastāvdaļa.”

Cita potenciālā problēma, pēc Katrīnas Ošlejas teiktā, ir viss, kas saistīts ar komandas garu un “korporatīvo identitāti” (to, ko Rietumos sauc par “korporatīvo DNS”). Tāpēc “nākotnes darbs” visdrīzāk kļūs par tāldarba un tikšanās birojā apvienojumu, viņa uzskata: “Viens uzņēmuma vadītājs man nesen teica: tāldarbā viss ir lieliski, ir tikai viena problēma – kā iekļaut cilvēkus korporatīvajā kultūrā, lai viņiem būtu saprotamas vērtības, būtu komandas izjūta? Īpaši sarežģīts jautājums – jaunu darbinieku integrācija attālinātā režīmā – viņi tādā gadījumā jau neizjūt sevi tik ļoti piederīgus uzņēmumam, bet drīzāk kā ārštata darbiniekus. Un tas ir nopietns izaicinājums menedžmentam. Tostarp tāpēc darba tikšanās birojā būs vajadzīgas. Iespējams, ne uz visu astoņu stundu darba dienu, bet kaut kādā formā tas ir vajadzīgs.”

Tam piekrīt arī Jānis Palkavnieks no “Draugiem Group”: “Piemēram, mūsu klientu servisa komanda jau sen strādā no mājām. Taču mēs ar viņiem tāpat tiekamies reizi mēnesī. Pats redzēju – kad mums darbā bija ballīte, pirmo reizi tikās divi darbinieki no vienas nodaļas – o, čau, prieks iepazīties personīgi! Līdz tam viņi sazinājās tikai darba čatā un ar videozvaniem. Piekrītu Katrīnai Ošlejai,

pilnībā attālināti strādāt nedrīkst. Citādi kāpēc gan vispār vajadzīgi savi darbinieki?

Teorētiski visu var pārcelt uz ārpakalpojumiem – vadītājs Latvijā, asistents Singapūrā, grāmatvedība Lietuvā, un kompānijas kā kolektīva vispār nebūs. Taču, ja bez komandas un kolektīva varētu izveidot biznesu, tas jau sen būtu izdarīts.”

Pēc Normunda Berga teiktā, daudz kas atkarīgs no kompānijas un cilvēkiem. “”SAF Tehnikā” inženieri galvenokārt ir “cipargalvas”, korporatīvās izrādīšanās mēs netaisām. Bet, piemēram, mūsu kompānijā “Mobilly” vairāk strādā jaunieši, un viņiem darba dienas sākumā ir visādi rituāli, tikšanās. Ir cilvēki, kuriem svarīga korporatīvā etiķete – viņi no rītiem uzvelk biroja apģērbu, krāso lūpas un iet uz darbu. Man tā nav, es arī no mājām labi strādāju, pa telefonu un izmantojot videozvanus. Tāpēc utopiskajai pasaulei, kurā katrs sēdēs savā alā, es neticu. Būs dažādi.”

“Hibrīdnākotne”: divas dienas mājās, trīs – birojā

Jaunzēlandē noskaidrots, ka 89% cilvēku, kuriem koronavīrusa izplatīšanās ierobežošanas pasākumu dēļ noteikts strādāt mājās, negrib atgriezties pie iepriekšējā darba režīma, kad piecas dienas nedēļā jābūt birojā. LSM.lv aptaujātie darba devēji tādas aptaujas pagaidām nav rīkojuši, taču pastāstīja par aptuvenajām izjūtām.

“Ļoti dažādi cilvēki un dažādi stāsti,” saka Jānis Palkavnieks.

“Bija divi projektu vadītāji, kuriem tika piedāvāts – varat nebraukt uz biroju, labāk sēdiet mājās, – bet viņi tomēr brauc, visus divus mēnešus.

Un otrādi – pieci seši cilvēki aprīlī pārcēlās uz laukiem. Mobilais internets ir, kurina krāsnis savās mājās, videozvanu laikā sēž pufaikās. Agrāk birojā rīkojām alus vakarus, tagad katrs dzeram savu alu videočatā. Agrāk atnāci uz darbu, ar kādu papļāpāji par dzīvi pie kafijas aparāta, bet tagad daudzi menedžeri to dara video – zvana, lai vienkārši papļāpātu par dzīvi. Bija videočats, kurā mūsējie stāstīja, ko kurš gatavo ēst. Bija intervijas internetā. Reāli visu var darīt. Vai tā var dzīvot ilgi, nezinu. Man mājās patīk, taču darbā ir piemērotākas telpas, lai rīkotu tikšanās, un arī internets stabilāks.”

Darbs no mājām. Attēls ilustratīvs.

Iespējams, nākotnē birojs būs drīzāk vieta tikšanos rīkošanai, pieļauj Palkavnieks. “Personīgi es visu Covid laiku strādāju no mājām. Man ir sava istaba, ir ērti rakstīt un zvanīt. Ja nākotnē puse kolektīva izvēlēsies tāldarbu, droši vien piemērosimies. Pagaidām šādas aptaujas neesam veikuši, taču ne reizi vien esmu dzirdējis no kolēģiem, ka nākotnē būtu labi pirmdienās un piektdienās strādāt no mājām.

Neesmu dzirdējis sajūsmas saucienus, ka visas piecas dienas nedēļā sēdēšu mājās, urā!

Var kombinēt. Tomēr spriest pēc diviem mēnešiem ir grūti, nav nemaz tik daudz laika pagājis.”

Par to, ka izdarīt secinājumus par tālāku perspektīvu ir par agru, runā arī “Swedbank Latvija” personāla pārvaldes vadītāja Agita Jākobsone: “Šis jautājums vēl jāanalizē. Pagaidām redzam, ka vieniem mājās ir ērti, bet citiem ir vientuļi bez komandas.

Īpašā režīma laikā apmēram 40% personāla strādāja no mājām, taču tehniski ne visu iespējams darīt attālināti.

Ja darbiniekam nepieciešama piekļuve klientu personas datiem, tad jau ir svarīga to drošība, īpaši aprīkota darba vieta. Piemēram, cilvēki konsultāciju centrā attālināti strādāt nevar, taču, lai samazinātu vīrusa izplatīšanās riskus, mēs viņus izvietojām četrās dažādās telpās.” Līdzīgi sadalījām arī citas komandas, kuras atrodas birojā un nodrošina bankai kritiski svarīgas funkcijas.” Pēc Jākobsones teiktā, pagaidām nav pilnīgas skaidrības, kā pāriešana uz daļēji attālinātu režīmu ietekmēs darba ražīgumu – daudz kas atkarīgs no konkrētā vadītāja, kādā mērā viņš spēj organizēt uzdevumu izpildi.

“Nākotnē darbs pāries hibrīdrežīmā, ar cilvēku rotāciju starp mājām un biroju. Mēs šai nākotnei domājam gatavoties, saprotam – tā, kā agrāk, vairs nebūs,” saka telekomunikāciju operatora “Bite Latvija” preses sekretāre Una Ahuna-Ozola. Kompānijā nodarbināti 700 cilvēki, lielākā daļa pēdējos nepilnus trīs mēnešus strādājuši no mājām: “Atsevišķu komandu vadītāji teikuši, ka ar pāreju uz tāldarbu ražīgums nekrītas. Taču ir specifiski amati un cilvēku tipi, kurus biroja un kolektīva atmosfēra motivē strādāt labāk.”   

Izvēloties, kur strādāt, galvenais jautājums un svarīgākā problēma ir sadzīve, uzskata Normunds Bergs: “Ja tu dzīvo divistabu dzīvoklī ar diviem bērniem, sievu un sievasmāti, un, kad sākas videokonference, ieslēdzies tualetē, taču arī tur tev neļauj stundu pasēdēt, sāk lauzties iekšā… Tie ir reāli stāsti no mūsu prakses. Ja katram nav savas istabas vai stūrīša, ir sarežģīti. Bet, ja ir vēl bērni, kuri visu laiku ir mājās, tad pamēģini pastrādāt!”

No otras puses, tas, ka valsts iestādes tagad iemācījušās strādāt attālināti un uz tām nav obligāti fiziski jāiet, arī ir pluss, kas droši vien saglabāsies arī pēc Covid-19 epidēmijas, uzskata Bergs: “Domāju, tas ar mums paliks uz ilgu laiku. Paliks arī tas, ka tu savas biznesa tikšanās vari organizēt “pa televizoru” - nav noteikti katru reizi pašam kaut kur jābrauc. Šajā ziņā parādīsies kaut kāds interesants līdzsvars.

Galvenais labums no tāldarba biznesam nebūs tāds, ka varēs ietaupīt uz biroja telpām. Bet drīzāk tāds, ka daļu darbinieku varēs pieņemt jebkurā pasaules vietā un viņus organizēt.

Agrāk globālā komanda – tā bija pavisam maza niša, galvenokārt programmēšanas jaunuzņēmumiem, tādiem kā Latvijas “Zabbix”, kuram komanda izmētāta pa visu pasauli. Iespējams, nākotnē tā būs vairāk izplatīta prakse.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti