"Cilvēks atbrauc, izvēlas sev tīkamāko kastīti, tālāk viņš naudiņu iemet kastītē un, ja vajag, paņem atlikumu," stāsta zemeņu audzētāja Sanita Silmale, kura pie savām siltumnīcām Alojā šogad izveidojusi ogu tirgošanas pašapkalpošanās skapi.
"Visas ogas pārsvarā tiek tirgotas tikai šādi, uz tirdziņu varbūt mēs tikai kādas četras reizes bijām Alojā."
Saimniece atzīst, ka šāds tirdzniecības veids ir izdevīgs, pirmkārt, tā kā viņai ir algots darbs, tad ne jau katru brīdi vari būt zemeņu laukā, tas dod arī iespēju atpūtai.
"Gribas kādu reizi uz jūru aizbraukt, ar ģimeni vairāk laika pavadīt, nu, tas ir galvenais iemesls. Protams, arī pamatdarbs, kas ir. Un vienkārši atpūsties, jo darba ir daudz, tā varbūt izskatās, ka nav, bet darba ir ļoti daudz, jo ir jāravē zemenes un jālasa," saka Silmale.
Šī gan ir tikai pirmā sezona, kad ogas tiek tirgotas pašapkalpošanās veidā, un līdz šim viss ir ritējis gludi. "Cilvēki ir godīgi, tie, kas brauc šeit un pērk, un ārzemēs jau daudzās saimniecībās šāda prakse tiek pielietota," norāda Silmale.
Savukārt Covid-19 laiks, kas apstādināja lauku tūrismu ar degustācijas iespējām, lika meklēt risinājumus Raunas siera ražotnei, kur top sviests, sieri un makaroni, stāsta saimnieks Ilmārs Ceriņš.
"Šī telpa, kurā mēs iztaisījām tagad savu veikalu, tika uztaisīta kā tūristu uzņemšanas vieta. Mēs tur organizējām viņiem ekskursijas, kurās devām degustēt, tad arī pie reizes notirgojām savu produkciju, tas mums bija ļoti labs noiets. Bet tad tūrisms apstājās visiem zināmu iemeslu dēļ, tā telpa kādu laiku pastāvēja tukša, bet man visu laiku brauca cilvēki, individuālie tūristi, un zvanīja un lūdza, vai nevar kādu paku nopirkt. Es, protams, labprāt atskrienu, bet tad es sapratu to, ka tā tāda nenormālā raustīšanās ir, tāpēc arī šo veikaliņu uztaisīju, un ir iespēja atbraukt un nopirkt šo paku bez manas klātbūtnes," saka Ceriņš.
Siera ražotnes pašapkalpošanās veikaliņš gan nedarbojas gluži pēc principa – durvis ir vaļā, paņem preci un iemet kastītē naudu. Durvis var atvērt tikai ar kodu.
"Man tā sirds nav mierīga, ka durvis vaļā un katrs nāk un iet, kad grib. Man tomēr gribas zināt, kad tas cilvēks ienāk, bišku zināt, kas tie par cilvēkiem. Es jau runājot ļoti labi saprotu, vai teikt viņam to kodu vai neteikt. (..) Te ir tāda kodu kastīte, kods katru dienu mainās, to es samainu pats, visi noteikumi te ir uzrakstīti," atzīst Ceriņš.
Vispirms tātad ir zvans saimniekiem, un to, kā iekļūt veikalā, gatava nodemonstrēt ir raunēniete Lelde, kas šo pašapkalpošanās iespēju jau ir izmantojusi. Kad uzzināts kods, var iegūt durvju atslēgu un tad gan atliek tikai doties izraudzīties kārotos produktus.
"Kā pircējai man tas ļoti patīk, ka es lēnā garā pati varu paskatīties, kuru garšiņu es īsti gribu, izvēlos, atstāju naudiņu, viss ātri, ērti, labi," vērtē Lelde.
Siera ražotnes saimniece Zane Ceriņa stāsta, ka līdz šim arī viņiem nav bijušas problēmas ar cilvēku godaprātu.
"Cilvēki pat atzvana un pastāsta, ko ir pirkuši, cik ir samaksājuši. Tā kā līdz šim viss ir ļoti labi bijis, tiešām. Mums ir brīvāks laiks, brīvākas rokas, mums vienīgi nepārtraukti jābūt telefonam līdzi, tas gan ir fakts. Ej dušā un telefons ir līdzi, bet tāda, jā, brīvāka sajūta un forša sajūta. Mēs ļoti, ļoti uzticamies cilvēkiem. Mums ir arī viesu grāmata, un tur ir tik daudz labu atsauksmju, un lielākā daļa ir izmantojuši vārdu "piedzīvojums", tas nozīmē, ka tā nav vienkārši tāda iepirkšanās, bet piedzīvojums, ko atcerēties," spriež Ceriņa.
Savas priekšrocības ir arī vīrusa laikā, kad pircējam nav jāsastopas ar pārdevēju.
Ceriņa gan arī vērtē, ka šāds pašapkalpošanās veids diezin vai varētu būt veiksmīgs lielā pilsētā.
"Šeit tas ir iespējams, es domāju, ka laukos to var; tā nevarētu būt kā pamatlieta, bet kā viens no veidiem, kā nopelnīt naudu paralēli tirdziņiem, paralēli veikaliem, es domāju," atzīst Ceriņa.
Pašapkalpošanās letes jeb tirdzniecības vietas ceļa malās pie mums vēl ir retums, bet Rietumeiropā tā ir visai ierasta prakse, kā var iegādāties vietējo ražotāju produkciju.
