Uzņēmējdarbība var būt ļoti dažāda, un te nu mēs esam nonākuši līdz musli, kāpēc tieši musli? Kā radās tā ideja?
Ideja radās 2009.gadā, kad man bija maza meitiņa piedzimusi, kad viņai bija četri mēneši. Bija pavasaris, es gribēju tikt atpakaļ formā un justies labāk. Tie diētas elementi un pieredzes ir dažādas, bet gribas tā, lai ir gan spēks, gan arī lai ķermenis jūtas paēdis, bet tā forma uzlabojas. Tad es sāku par to meklēt "Google". Sapratu, kādas izejvielas man būtu svarīgi uzņemt, kādi mikroelementi, minerālvielas tur ir iekšā. Tad sākās dažādas kombinācijas un eksperimenti virtuvē, kas noveda mani līdz Latvijas zinātniekiem. Proti, septembrī 2009.gadā es "Rīga food" satiku zinātniekus, kas jau tajā brīdī 15 gadus strādāja ar
graudaugu tritikāli, kas ir savienojums starp rudziem un kviešiem.
Tādējādi, apvienojot baltmaizes un rupjmaizes labās īpašības, no kviešiem saņem daudz proteīna, no rudziem šķiedrvielas. Man likās super niša, ko neviens neizmanto Latvijā pārtikā. To pārtikā izmanto nedaudz kanādiešu un poļi, un, jā, sākam eksperimentēt ar šo graudaugu.
Lai mēs visi labāk saprastu, ko tas īsti nozīmē. Tie graudi ir sakrustoti - rudzi ar kviešiem, un izveidojies grauds, kuru sauc?
Tritikāle.
Un jūs to izmantojat sava rūpniecībā?
Jā! Es domāju, ka mēs esam vieni no retajiem Eiropā, kas ar to strādā. Mēs šo graudu placinām gan tradicionālajā metodē, gan arī veicam jau arī jaunus pētījumus un eksperimentus, kā viņu padarīt vēl kraukšķīgāku, plānāku, garšīgāku, nezaudējot viņa uzturvērtību, kas mums ir ļoti būtiski. Tā kā mēs veicam arī eksperimentus nākotnei.
Kāds labums nāk no rudziem, kāds labums no kviešiem? Kāpēc viņus vispār vajadzēja krustot?
Labums no kviešiem ir augsts proteīns, jo tas, kas Rietumu pārtikā trūkst, ir šis proteīns. Mēs mazliet pa daudz ēdam ogļhidrātus - gan saliktos ogļhidrātus, gan arī vienkāršos cukurus. Tāpēc to proteīnu vajadzētu palielināt. Un šķiedrvielas, kas vienmēr ir labi. Nu jau ir 20 gadi kopš mēs to pētām Priekuļos, kur sakrusto tiešām tīri to pašu graudu, jau pirms tas izaug tīri ģenētiskā līmenī. Tos savieno, taisa eksperimentālus laukus, skatās, cik tie ražīgi, cik slimību izturīgi. Kas ir feini - ka tritikāli mēs varam audzēt bioloģiski, un tā raža ir tāda pati kā konvencionāli.
Jūs minējāt vārdu ģenētiski. Uzreiz zinu, ka daudzi cilvēki tagad ir sarāvušies. Ko tas īsti nozīmē? Vai tas nav kaut kas slikts?
Nē, nepavisam tas nav slikts! To mēs darām ikvienā selekcijā, ar jebkuru augu, kuru mēs izveidojam – viņā iejaucas ģenētiski, kaut vai ābolus potējot, zarus savienojot, tā jau arī ir iejaukšanās, ģenētiski jau savienojas viena šķirne ar otru.
Tas nav nekas mākslīgs.
Nē, nē, nepavisam.
Jūsu izglītība, kā pati teicāt, ir uzņēmējdarbība. Esat nevis tālu aizgājusi no tā, bet jau tālu uz priekšu.
Mums ir jādomā daudzus soļus uz priekšu, un mēs arī savus produktus taisām pasaules līmenī. Tas ir tas mūsu uzstādījums, ka mēs gribam būt pasaules līmeņa pārtikas ražotājs, jo mēs ne tikai ražojam to produktu, mēs viņu izstrādājam, ražojam un arī izplatām. Mums ir trīs dažādi segmenti, kur mēs strādājam, un tas mums uzliek lielu atbildību. Mums ir jābūt ekspertiem par to, ko mēs darām.
Bet nebūtu vieglāk sadalīt šo uzņēmējdarbību? Ļaut kādam citam, piemēram, izplatīt?
Ir eksporta tirgi, kur mēs tiešām atdodam to tālāk viņiem, bet mēs esam izdarījuši to darbiņu, ka mēs atrodam to eksporta partneri, un tad viņš tālāk izplata.
Kurās pasaules valstīs?
Vakar uzņēmām ķīniešu delegāciju divas dienas pēc kārtas, tad aizvakar mums bija Saūda Arābijas ciemiņi. Tie jau pērk, jau trešais pasūtījums tur aiziet. Tas ir ļoti patīkami, katrs atkārtotais pasūtījums ir tādi svētki.
Vai citās pasaules valstīs ir kādas īpatnības, kas jāņem vērā, salīdzinot, piemēram, ar latviešu pircējiem?
Vispār jau būtu, bet, ja mēs paskatāmies uz Tuviem Austrumiem un arī Tāliem Austrumiem, viņiem kaut kā tā Eiropa liekas tāda eksotika un uzticama lieta, un mēs tomēr pārdodam to, ko mēs ražojam arī Latvijai, to pašu sortimentu. Ja tā sadarbība aiziet tādā labā gultnē, vai arī, ja viņi izvēlas savu privāto zīmolu taisīt, tad, jā, viņiem tas der. Arī ļoti daudzi speciālisti ceļo pa pasauli, maina savas dzīvesvietas. Tai pašā Dubaijā, ja mēs skatāmies, miljons rietumnieku dzīvo. Ja mēs to miljonu varam pabarot ar viņu ierasto produktu musli, tikai vēl ar augstāku uzturvērtību, jo mums ir nišas produkts, tad kāpēc nē! Tad mēs neko speciāli netaisām.
Un, ja nav noslēpums, kas rakstīts uz iepakojuma - ražots Eiropā vai ražots Latvijā?
Ražots Latvijā ar visu Latvijas karogu, bet testētas Vācijā. Tas gan ir pieminēts!
Vai jūs pārsteidzāt arī sevi?
Es, godīgi sakot, nedomāju, ka esmu daudz sasniegusi šobrīd. Mēs arī neesam nekad vēl svinējuši tādus uzņēmuma svētkus, jo es uzskatu, ka mums vēl jānonāk līdz tādam līmenim, kad tas būtu pelnīti, jo mēs esam absolūtā startā. Mēs to laika posmu no 2012.gada, kad dibinājām uzņēmumu, līdz šī gada februārim bijām tādā režīmā, ka mēs ražojam ar rokām un ļoti cīnāmies un meklējam sev jaunus tirgus. Tad februārī mēs atvērām savu ražotni, kas prasīja lielas investīcijas.
Cik lielas, drīkst zināt?
Jā! 600 000 eiro bija tas, ko mēs ieguldījām - gan iekārtās, gan papildu aprīkojumā, gan renovācijā. Gribētos jau svinēt tos peļņas svētkus un to, ka mēs esam ar lielu uzviju to izdarījuši, realizējuši un varam dot atpakaļ gan savai valstij, gan arī jauniešus vairāk mācīt un pieņemt lielāku kolektīvu tā, lai kopumā būtu labi. Tad varētu būt lepns un kaut ko svinēt. Šobrīd es nevaru teikt, ka būtu lepna ar sevi un ka sevi pārsteigtu.
Nevajag būt arī tik pieticīgai, bet es zinu dažus uzņēmējus, kas saka, ka, piemēram, ražošana kaut kur ārpus Latvijas izmaksā lētāk. Tādu domu jums nebija?
Ziniet, mums tas produkts ir nišas produkts, un mēs jau ļoti detalizēti skatāmies uz katru to izejvielu, mums ir specifiska maisīšana, specifiska pildīšanu, tad mums būtu jābūt klāt. Es vispār neapsvēru tādu domu. Mēs esam patrioti, es domāju, kad jārada ir Latvijā - gan forši produkti, gan arī ražotnes, kas ir spējīgas ražot. Mēs esam atvērti gan ārzemniekiem, lai viņi mums kaut ko pasūta.
Kā tad īsti ir - jūs sākāt tur virtuvē, ar kādu brokastu gatavošanu, un tagad ir liels uzņēmums, kas eksportē savu produkciju. Kā pārvarēt tās bailes, kā noticēt sev?
Nevajag baidīties! Irīna Pīgozne vienreiz teica intervijā, "Swedbank" bijusi valdes locekle, ka bailes izdomāja kāds līderis, lai pārējos aizkavētu. Es kaut kā to paturēju prātā. Es domāju, ka bailes - tā tāda destruktīva lieta. Dusmas visforšākā emocija, jo tad tu sadusmojies, ka kaut ko neesi izdarījis, tu kaut ko gribi, tev tas vēl nav, un tu esi motivēts iet uz priekšu.
Pareizi, bailes paralizē, un dusmas motivē kustēties.
Jā, un es domāju, ka tā galvenā lieta ir parādīt savas idejas dzīvotspēju ar to laiku, ko mēs ieguldām, to realizējot, un arī ar saviem līdzekļiem, protams, jo,
ja man kāds jautā, ko man ir maksājis tas, ko es esmu izdarījusi, es varu teikt, ka tas mani maksājis jaunību.
Es to sāku darīt 22 vai 23 gados, īsti negāju uz ballītēm, bet visa tā nauda, tas laiks tika koncentrēts šim projektam, šai idejai. Lai dabūtu investīcijas, lai runātu par nākamo līmeni, ir jāpierāda, ka tu esi spējīgs kaut ko darīt, tu esi spējīgs tikt galā ar problēmām. Tu esi spējīgs redzēt tirgu, redzēt attīstību, prognozēt un domāt tādā lielā līmenī. Tas ir tas, ko investors grib redzēt - ne tikai nākotnes vīziju, bet arī vēsturiski kādu pierādījumi, ko tu esi paveicis.
Jums izdevās!
Mums, paldies Dievam, izdevās. Mēs esam ļoti gandarīti ar to, kādā mēs esam šobrīd dalībnieku komandā, jo, protams, ka ir dažādas kombinācijas, kā var piesaistīt finansējumu savu ideju un mērķu īstenošanai, un ir arī nereti kāds students, kas nāk vai jaunais uzņēmējs aprunāties, jo tiešām ir ļoti dažādi scenāriji, bet es noteikti iedrošinātu cilvēkus, vecus vai jaunus, ja viņa vēlas kaut ko darīt, tad darīt uz priekšu, jo tā Latvijas biznesa vide paliek arvien atvērtāka un draudzīgāka, un tiešām var iet un aprunāties, kā tev izdevās un kā tu to darīji.
Es arī vienmēr esmu gatava uzklausīt un dot kādu padomu,
varbūt kā sagatavoties vai ko es esmu dzirdējusi par atbalsta instrumentiem, droši, var arī ar mani kaut vai sazināties.
Bet es gribu vaicāt par komandu. Jūs teicāt, ka jūsu komandā ir ļoti, ļoti jauni cilvēki. Vai visi dara visu, vai katram ir ļoti strikti noteiktas tās robežas, kas viņam jādara un kā viņi savā starpā koordinē?
Katram ir ļoti atšķirīga pozīcija, jo, lai tas produktus galu galā būtu labs un arī lai dalībnieki jeb īpašnieki būtu apmierināti ar rezultātu finansiāli, tur jābūt ļoti dažādām interesēm, un tad vislabākais ir, ka tās intereses krustojas. Visefektīvākie jau ir tie strīdi, jo tad katrs aizstāv to savu lietu, tad mēs liekam tās kārtis galdā, saprotam, kas varbūt ir jāupurē un kas nē. Kompromiss, kas seko, ir tad, kad abas puses arī neapmierinātas. Tikai tad ir kompromiss, jo, ja viena puse paliek neapmierināta, tad tas nav kompromiss.
Tur jau ir tas šarms - ja kvalitāte vienmēr uzstāj uz to, lai viss būtu perfekti izdarīts un atkal ekonomisti uzstāj uz to, ka var kaut ko atrast lētāk un vienkāršāk varbūt izdarīt, unražošana saka, nē, tur liels risks, ka neizdosies kaut ko tur pietiekami ātri saražot vai pietiekami korekti aizvākot, to mēs nedarām, bet mārketings saka, nē, man vajag tieši ar šitādu smukumu detaļu, un tā tā plūkšanās ir tā foršākā lieta, jo tad dzimst jaunas idejas, un tad var redzēt, ka viss strādā.
Graci, skaists nosaukums, ko tas īsti nozīmē?
Paldies, nosaukums ir no latīņu valodas. Latīņu valoda tika izvēlēta tāpēc, ka tā ir zinātniska un medicīniska valoda, un tas nozīmē slaidumu, skaistumu, kā arī apzīmē senos grieķus, kas bija pirmie atlēti, olimpieši. Produkti mērķēti uz šādu auditoriju - dāmām, kam patīk slaidums, skaistums, arī sportiskām dāmām un arī kungiem, kuriem ir līdzīgas vēlmes sevi uzlabot. Tāpēc arī produktu nosaukumi nozīmē to funkciju, kur tu dabūsi.
Jūs stāstījāt, ka cilvēkam vajag noteikt savu mērķi, vīziju, kāds viņš būs mūža otrajā pusē. Kāda bilde veidojas - Alise 80 gadu vecumā? Ko viņa dara? Kur viņa dzīvo. Kas viņai apkārt? Kas viņas galvā?
Man noteikti gribas dot, jo tā ir tā cilvēka laime, ka viņš spēj dot. Mēs nekad nezinām, cik gara tā dzīve būs. Mēs ar kolēģiem runājam, un, ja kāds kaut ko zina, tad viņš steigšus dalās ar pārējiem, lai atvieglotu viņu ikdienu. Protams, tas ir arī savtīgu iemeslu dēļ, jo tad mums ir vieglāk visiem.
Es gribu dot gan savu pieredzi, gan arī materiāli spēt kādu atbalstīt, un tāpēc es vēlos būt pārtikusi un neatņemt to laiku bērniem, bet spēt arī viņus viedi audzināt, un tad jau vairs nebūs jāaudzina. Es gribētu dzīvot savas vecumdienas mierīgi. Es gribētu būt uzbūvējusi Latvijā uzņēmumu, kas dod darbu un kurš ir pasaules līmeņa uzņēmums, tādējādi arī Latviju labi prezentēt. Tādas patriotiskas un ģimeniskas tās vēlmes.
