Iepriekšējais darba algu kāpuma bums bija vērojams “treknajos gados”. Tagad ekonomisti gan mierina, ka paralēles ar šo laiku un visai nepatīkamajām tā sekām vilkt nevajag. Kaut arī darba algas Latvijā kāpj, pieauguma temps ir daudz mērenāks nekā tolaik. Tāpat nesabalansētība nav vērojama citās jomās. Piemēram, joprojām par visai mērenu var saukt kreditēšanu, pat nepietiekama ir investīciju plūsma utt.
Savukārt darba algu kāpumu, no vienas puses, virza ekonomikas atkopšanās un arvien pieaugoša uzņēmējdarbības aktivitāte, no otras puses – arvien mazākie brīvā darbaspēka resursi. Pateicoties krīzei, Latvijas darba ņēmēji labi ir apguvuši arī Eiropas Savienības (ES) atvērtā darba tirgus sniegtās iespējas un darba piedāvājumu izskatīšanā nebūt neaprobežojas tikai ar Latviju. Tādēļ, lai noturētu darbiniekus vai arī piesaistītu jaunus, darba devējiem nākas palielināt algas.
Algu pieaugums gan nav vienmērīgs, un nebūt visās jomās strādājošie var būt gandarīti par papildu eiro maciņos. Piemēram, pērn straujākais algu kāpums bija profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarē, izglītībā un tirdzniecībā. Savukārt augstākās algas tradicionāli ir finanšu pakalpojumu un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā strādājošajiem.
Tikmēr uzņēmēji jau sāk celt trauksmi par to, ka algu kāpums ir par strauju. Piemēram, bankas “Citadele” veidotā aptaujā uzņēmēji atzinuši, ka darba algas jau augot divas reizes straujāk, nekā tās bija iecerēts celt. Problēma slēpjas tajā, ka lēnāk par algām aug produktivitāte un līdz ar to samazinās Latvijas uzņēmumu konkurētspēja.
Var gan jautāt, kas šajā mirklī par daļu ir valsts struktūrām? Galu galā, lai uzņēmēji paši tiek galā – tie, kuri nespēs maksāt atbilstošas algas, bankrotēs, un to vietā nāks efektīvāki. Savukārt, ja algu kāpums izrādīsies par strauju daudziem, tad sāksies darbinieku štatu optimizācijas, lielāka automatizācija, un darba algu kāpums bremzēsies. Kopumā visdrīzāk tieši tā arī notiks, un tirgus pats visu noliks savās vietās.
Tomēr ir vairākas lietas, kas skar arī valsts pārvaldi. Pirmkārt, arī valsts ir darba devējs, kurš nepastarpināti nodarbina ierēdņus un caur pārvaldības struktūrām vēl daudzus citus – izglītības darbiniekus, mediķus, karavīrus, policistus un tā tālāk. Jau pašlaik var redzēt, ka nākamā gada budžetam ir iesniegti apjomīgi pieteikumi par izdevumiem, un lielu daļu no tiem veido tieši pieprasījumi algu celšanai. Sabiedriskajā sektorā strādājošie nedzīvo uz citas planētas un, redzot algu kāpumu daudzviet, arī vēlas pielikumu vai arī ir gatavi doties strādāt citur. Tādēļ prasības pēc lielākām algām un budžeta iespējas būs jāmēģina salāgot ne vienā vien no nākamo gadu budžetiem.
Vēl smalkāka lieta ir ienākumu nevienlīdzības mazināšana. Pērn valdība izstrādāja nodokļu reformu, kur tas bija viens no galvenajiem punktiem. Tika celta minimālā alga, ieviesta diferencēta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme un ar nodokļiem neapliekamais ienākumu minimums, kurš lielāks ir tieši mazo algu saņēmējiem, un tā tālāk. Vēl gan būs nepieciešams laiks, lai pilnībā izvērtētu, kā nodokļu reformā ietvertie pasākumi ir ietekmējuši atalgojumu un vai mazturīgākie iedzīvotāji tiešām ir lielākie ieguvēji. Taču arī pirms reformas spēkā stāšanās jau ir vērojama tendence, ka mazo algu īpatsvars arvien rūk. Eksperti gan arī atgādina, ka tas daļēji var būt saistīts ar uzņēmumu pakāpenisku nākšanu ārā no “ēnu” ekonomikas zonas, atsakoties no “aplokšņu algu” maksāšanas, tādēļ reālais ienākumu kāpums varētu būt mērenāks.
Tāpat joprojām saglabājas diezgan būtiskas reģionālās atšķirības. Šā gada otrajā ceturksnī Rīgā vidējā bruto mēnešalga sasniedza 1128 eiro, bet Latgalē tā bija 702 eiro mēnesī.
Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane norāda, ka vidējā darba samaksa 1000 eiro citur Latvijā, izņemot Rīgu un Pierīgu, ir tāls sapnis. Turklāt jūtama saistība, ka lielākās algas ir tur, kur bezdarbs zemākais (Rīgā un Pierīgā), mazākās – kur bezdarbs augstākais (Latgalē). „Rodas jautājums, vai Latgalē augstais bezdarba līmenis veicina algu turēšanos salīdzinoši zemā līmenī, vai arī zemo algu dēļ cilvēki turpina būt bezdarbnieki, jo "par kapeikām" jau nav vērts strādāt? Diemžēl problēma ir dziļāka. Jaunu uzņēmumu attīstībai un darbavietu radīšanai ir nepieciešami gan kvalificēti darbinieki, gan iespēja saražot un pēc tam saražoto pārdot. To nereti ir izdevīgāk darīt vietās, kur jau apkārt rosās aktīva uzņēmējdarbība – kur ir, tur rodas,” vērtē Latvijas Bankas ekonomiste.
