Gints Strazdiņš pirms četriem gadiem iestādīja ābeļdārzu nepilnu divu hektāru platībā. Tā kā pats atbalsta zaļo domāšanu, viņš izlēma, ka ābeļdārzs tiks kopts atbilstoši bioloģiskās saimniecības prasībām. Tātad tajā izslēgta jebkāda ķimikāliju klātbūtne. „Augļkopības gadījumā pie pilnvērtīga bioloģiskā sertifikāta var tikt ceturtajā gadā. Šogad man ir pirmais gads, saņēmu šādu dokumentu, kas ir sertifikāts,” stāsta bioloģiskais lauksaimnieks.
Tā kā pašam ir skolas vecuma bērni, Gints savus bioloģiski audzētos ābolus nolēma piedāvāt programmai “Skolas auglis”. „Devos uz skolu, kur mācās mani bērni, piedāvāju, viņi bija priecīgi sadarboties. Un tālāk kārtojot konkrēti dokumentus, saskāros ar situāciju, ka es kā bioloģiskais ar šādu sertifikātu un bioloģiski audzētiem augļiem nevaru piedalīties. Man ir jāiet reģistrēties nebioloģisko audzētāju reģistrā,” stāsta Strazdiņš.
Bioloģiskās lauksaimniecības no tā sauktajām nebioloģiskajām jeb integrētajām saimniecībām būtiski atšķiras. Bet augļi skolām Latvijā tiek pieņemti tikai no tām, kas reģistrētas integrēto saimniecību reģistrā.
Ja ābelei piemetas kādi kaitēkļi, piemēram, laputis, integrētiem lauksaimniekam ir tiesības izmantot insekticīdus to likvidēšanai. Bioloģiskais lauksaimnieks drīkst laputis nospiest mehāniski. Ja tādā veidā kaitēkļus iznīcināt neizdodas, var vienīgi cerēt uz apstākļu sakritību un nelielu ražu.
Bioloģiski, bez ķimikāliju izmantošanas augļus un dārzeņus izaudzēt ir krietni grūtāk un dārgāk. Tāpēc jo īpaši netaisna Gintam šķiet prasība paralēli reģistrācijai bioloģiskajā reģistrā tērēt resursus reģistrācijai vēl vienā reģistrā. „Galu galā es maksāju arī par bioloģisko sertifikāciju katru gadu. Tāpēc jaukt omleti ar debesu dāvanu, netaisos,” teic lauksaimnieks.
Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijā nav pilnīgas pārliecības, vai, reģistrējoties dubulti, no juridiskā viedokļa netiek apdraudēts bioloģiskā zemnieka sertifikāts.
Kā skaidro Zemkopības ministrijā, Latvijā priekšroka tā sauktajiem integrētajiem lauksaimniekiem tiek dota tāpēc, ka viņu ir vairāk un viņi spēj ražīgāk nodrošināt skolēnus ar vajadzīgajiem produktiem. Ministrijā arī nepiekrīt, ka bioloģiskie lauksaimnieki šādi tiek diskriminēti. „Bioloģiskais saimnieks var izvēlēties šo formalitāti un piereģistrēties reģistrā un piedāvāt savus produktus skolas augļa programmai,” norāda ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktore Rigonda Lerhe.
Taču ārpus ieraksta vairākas iesaistītās puses Latvijas Televīzijai atzīst, ka šādi noteikumi savulaik rakstīti, lai aizsargātu tirgu no ievestajiem āboliem. Tiesa, ar šādiem noteikumiem tirgus sargāšana līdzēs vien līdz 2015. gadam. Taču arī pēc tam nav garantijas, ka bērni skolās tiks pie bioloģiski audzēta šķiedrvielu avota. „Ir lietas, ko mēs pēc 2015. gada izvērtēsim, lai šī programma būtu vēl labāka, lai, iespējams, arī bioloģiskie zemnieki tiktu šajā programmā,” sola ministrijā.
