Pirmskara gados Latvijā bija pusotrs miljons aitu – aitu bariņš gandrīz katrā zemnieku sētā. Cieņā bija aitādas kažoki, aitādas kamanām, kā arī, protams, aitas gaļa.
Pamazām aitkopība atdzimst – zemnieki sapratuši, ka aitas ir pieticīgi, viegli uzturami dzīvnieki, kam nav jāpērk speciāla barība – viss pļavā un uz lauka sagādājams. Taču saimniekot pa vienam nav izdevīgi - Tukuma novadā nodibināts viens no jaunākajiem aitkopības kooperatīviem "Kurzemes jērs", kurā apvienojušās 12 aitu un kazu audzētāju saimniecības, un drīz klāt nākšot vēl četras. „Šobrīd jebkurš ražojošs zemnieks saprot, ka neviens iekārtu tirgotājs, neviens uzpircējs nav zemnieka pusē. Zemniekam pašam jārada tāds kooperatīvs, kas pašiem pieder, kur paši var lemt. Kopā pērkot var dabūt labāku cenu, labākus nosacījumus," saka „Kurzemes jērs" valdes priekšsēdētājs Jānis Tērauds.
"Mazburku" saimniecei Guntai Niedrei pieder 100 dzīvnieki – vairums ir tumšgalves. Patlaban interese par aitām no rietumiem, , bet ganāmpulkā ir arī citas šķirnes. Gunta uzskata, ka aitkopībai Latvijā ir nākotne, bet saimniekam jābūt ar labām zināšanām un pacietīgam. „Viens no svarīgākajiem aspektiem ir barība – nevar nopirkt dzīvnieku, palaist un viņš kaut ko ēd. Labi, bet ja tas ir tavs darbs, tad tu piestrādā," saka zemkopības saimniecības „Mazburkas" saimniece Gunta Niedra. Aitām ar zālīti nepietiekot, arī vasarā viņām nepieciešams siens. Ziemā vēl arī papildus jādod mieži un skābsiens.
Viss būtu labi, tikai aitkopjus satrauc aizvien biežākie vilku uzbrukumi ganāmpulkiem. Arī "Mazburkās" vilki pirms dažiem gadiem saplosīja 14 aitas. „Katrs domā, kā piepasēties. Traki, ka vilkiem ir bērni, un viņi treniņu nolūkā izmanto aitas... Drošini vai nedrošini... Vajadzētu valdības līmenī domāt, kā to kompensēt, citās valstīs tam ir rezerves līdzekļi," iesaka Niedra.
Aitkopības saimniecības gandrīz visas ir bioloģiskās, jo aita ir dzīvnieks, kuram netiek papildus baroti augšanas stimulatori vai dotas antibiotikas. „Dabīgā vidē izaug, ēd tīru zāli, gaļā nav holesterīna. Nākotnē domājam par kopīgu realizāciju eksportam, jo beidzot cilvēki saprot, ko mēs ēdam, kas ir jāēd, un aizvien vairāk cilvēku novērtē jēra gaļu," uzsver Tērauds.
Patlaban interese par Latvijas aitām no rietumiem, īpaši Vācijas, strauji pieaugusi. Tur trūkst jēra gaļas, jo saistībā ar emigrācijas vilni no Austrumiem, parādījusies cita ēšanas kultūra, kur aitām ierādīta goda vieta. Arī Latvijas ganāmpulku īpašniekiem šis tirgus ir atvērts – būtu tikai ko piedāvāt.
