Asociācija uzskata, ka valdības maiņas dēļ šī jautājuma risināšana nav atliekama. Jo vairāk tāpēc, ka šobrīd apkurei kūdra faktiski netiek izmantota, taču, atjaunojot enerģētiskās kūdras ieguvi, ražošanu un izmantošanu, to 30% apjomā piejaucot katlumājās sadedzināmai šķeldai, Latvijā būtu iespējams līdz pat 15% samazināt energoresursa komponentes izmaksas siltumenerģijā, tādējādi sniedzot finansiālu ieguvumu maznodrošinātām sabiedrības grupām.
„Enerģētiskās jeb dedzināmās kūdras izmantošana apkurei ļautu samazināt energoresursu izmaksas, kaut nedaudz mazināt Latvijas pārāk lielo atkarību no fosilo energoresursu importa, netieši veicinātu kokmateriālu eksportu, kā arī radītu pie zināma ieguves apjoma vismaz 400 jaunas darbavietas," apliecina Ilze Ozola, Latvijas Kūdras ražotāju asociācijas izpilddirektore.
Atbalsts kūdras izmantošanai jau iepriekš iekļauts būtiskos stratēģiskos dokumentos: „Nacionālais attīstības plāns 2014–2020" uzsver vietējo energoresursu izmantošanu; dokumentā „Latvija 2030 – ilgtspējīgas attīstības stratēģija" kūdra minēta kā šobrīd neizmantots potenciāls enerģētikā; dokumentā „Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 – konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai" noteikts veicināt kūdras ieguvi enerģijas ražošanai.
Eiropas Savienības enerģētikas komisārs sniedzis skaidrojumu, ka Komisija atzīst dalībvalstu tiesības ieļaut kūdru enerģētikas izejvielu sastāvā; valstis drīkst brīvi izvēlēties enerģijas avotus, un kūdra atzīstama kā vietējais kurināmais, kam ir nozīme energoapgādes drošībā un reģionālā attīstībā.
Latvijas Kūdras ražotāju asociācijas izpilddirektore Ilze Ozola uzsver, ka gadījumā, ja tuvākajos gados tiktu atsākta kūdras izmantošana siltuma ražošanā, tas būtiski neapdraudētu arī Latvijas mērķi 2020.gadā nodrošināt to, ka 40 % enerģijas saražo no atjaunojamiem energoresursiem. „Jāņem vērā, ka enerģētiskās kūdras atgriešanās siltuma ražošanā var notikt pakāpeniski, veicot arī nepieciešamās investīcijas aprīkojumā. Līdz ar to ievērojamas potenciālā patēriņa jaudas būtu iespējams sasniegt vien šīs desmitgades nogalē."
Kūdras izmantošana apkurei atstāj mazāku ietekmi uz dabu, nekā, piemēram, tāds fosilais energoresurss kā ogles, kam konstatējams ievērojams izmešu apjoms ne tikai tās dedzinot, bet arī transportējot lielos attālumos, turklāt ogļu ieguves vietām pēc to izstrādes ir ieverojami grūtāk veikt rekultivāciju salīdzinot ar kūdras ieguves vietām.
Salīdzinot kūdru ar dabas gāzi, jāuzsver tas, ka dabas gāze ir importēts emisiju avots, par ko Latvija maksā miljonu latu dienā, kurpretim kūdra ir vietējais resurss, kam neapšaubāmi arī ir emisijas, taču vismaz ir līdzsvarojoši sociāli ekonomiskie efekti. Kūdras lauki ir rekultivējami, tādējādi šīs teritorijas atkal kļūst par CO2 glabātuvēm, kas ilgtermiņā ļauj kopējo izmešu daudzumu samazināt.
„Enerģētiskās kūdras iegūšana nozīmētu to, ka katru hektāru zemes Latvijā mēs izmantotu ar maksimālo ekonomisko atdevi un saimnieciski. Šobrīd licencētajās platībās tiek noņemts tikai augšējais kūdras slānis, bet dziļākais – enerģētiskās kūdras – paliek neizmantots. Tas nav saimnieciski un nekalpo arī vides interesēm. Ne velti Zviedrija rīkojas tieši pretēji – proti, izstrādā visu kūdru un tad rekultivē teritoriju, to apmežojot", uzsver Ilze Ozola.
Kopējie kurināmās kūdras krājumi Latvijā ir aptuveni 1,1 miljd. t. Lielākā daļa purvu Latvijā (70 %) ir dabiski, tajos nenotiek ekonomiska darbība.
Kūdras ieguvei Latvijā izmanto gandrīz 4 % no kopējās purvu teritorijas jeb ap 25 000 ha no kopējiem gandrīz 650 000 ha.
