Marina, pastāstiet par sevi, kur bija jūsu mājas pirms kara sākuma Ukrainā, kādu darbu darījāt, un kā šis karš izmainīja jūsu ikdienu?
Pirmkārt, man ir prieks būt šeit un būt starp draugiem, jo ceļā uz radio es redzēju vairākus Ukrainas karogus. Paldies par jūsu atbalstu.
Es esmu no Austrumukrainas, un manai ģimenei karš sākās pirms astoņiem gadiem.
Man nācās pārvietot savus vecākus no dzimtajām mājām, bet es pati jau ilgāku laiku dzīvoju Kijivas reģionā. Strādāju Ukrainas korporatīvās sociālās atbildības padomē "CSR Ukraine", un patiesībā es biju ļoti laimīga, darot šo darbu, popularizējot ilgtspēju uzņēmējdarbības līderu vidū.
Es atceros, ka pērn tieši 24. februārī mēs plānojām rīkot lielu pasākumu, kurā uzņēmēji parakstītu ilgtspējīgas attīstības mērķu memorandu. Cik ironiski… Bet tātad mani vecāki jau iepriekš bija pārcelti, un es zaudēju savas dzimtās mājas jau sen. Savukārt vēl īsi pirms pilna mēroga kara sākuma Ukrainā mums bija sakrāmēts ārkārtas koferis, bet mēs neticējām, ka tas patiešām notiks.
Sakoties karam, es vēl 10 dienas dzīvoju Kijivas piepilsētā starp Kijivu un Černihivu. Es sapratu, ka tie ir kā vārti uz Kijivu un krievi varētu tur ienākt. Vēlāk tieši 10 kilometrus no manas mājas Ukrainas armijai izdevās apturēt krievu karaspēku, tāpēc es tolaik aizbraucu no Ukrainas uz Austriju. Taču, kad Kijivas apgabalu atbrīvoja no okupantiem, mēs lēmām, ka jāatgriežas, un kopš augusta es dzīvoju Kijivā.
Jūs šobrīd esat Rīgā, lai piedalītos Ukrainas–Baltijas ekonomikas forumā un dalītos ar uzņēmēju pieredzi kara apstākļos. Kāda ir kara ietekme uz dažādiem uzņēmējdarbības sektoriem, kādi zaudējumi ir apkopoti šajā jomā?
Patiesībā zaudējumi ir ļoti lieli.
Piemēram, 50 miljardi dolāru ir aptuvenie zaudējumi tikai videi vien.
Tā ir trešdaļa Ukrainas lauku un mežu, kas ir pilnībā iznīcināti, un trešdaļa Ukrainas zemes šobrīd ir mīnēta, pateicoties Krievijai. Tāpat ir lieli infrastruktūras postījumi, man šķiet ap 200 miljardu dolāru apmērā, bet tie ir tikai aptuveni aprēķini, jo karš turpinās. Krievijas karaspēks nodedzināja mūsu pilsētas – Mariupoli, Bahmutu un citas.
Jā, dzīve Ukrainā ir drastiski mainījusies, un arī uzņēmumiem tas ir bijis ļoti grūti.
Mēs esam pārdzīvojuši smagāko ziemu mūsu mūžā, jo Krievija oktobrī uzbruka mūsu kritiskajai infrastruktūrai.
Ziemā bieži stundām nebija elektrības. Un šajos pārrāvumos mums nebija arī apkures, nebija apgaismojuma, nebija ūdens, nebija mobilo sakaru. Tā bija tumsa gan ārēji, gan iekšēji, jo arī psiholoģiski to bija ļoti grūti izturēt. Baltijas valstis, Polija un Eiropas Savienība kopumā mums nodrošināja ģeneratorus, bet tas prasīja laiku. Es teiktu, ka ukraiņu uzņēmēji, kas turpināja strādāt, ir ļoti drosmīgi, un uzņēmumi, kuriem bija ģeneratori, atvēra savas durvis jebkuram, kam, piemēram, vajadzēja uzlādēt savu mobilo telefonu.
Ja runājam par šo uzņēmējdarbības noturību vai elastību Ukrainā, kā jūs vērtējat, kurās jomās uzņēmumi tomēr pārtrauca lielākoties darbību un kādi uzņēmumi saglabājuši stabilu darbību kara laikā?
Kad runājam par elastību, tad tā vairāk ir individuāla īpašība. Tas nozīmē, ka ārkārtēji noturīgus uzņēmumus veido ārkārtēji elastīgi cilvēki.
Protams, visiem uzņēmumiem karš radīja būtisku negatīvu ietekmi uz cilvēkiem un uz ekonomiku kopumā valstī, jo ekonomikas kritums bija 30%, bet te atkal jāpiebilst, ka arī tas ir labāk, nekā bija prognozēts, pateicoties šiem elastīgajiem uzņēmumiem. Protams, visvairāk cieta ražošanas uzņēmumi, jo viņiem bija jāpārtrauc darbs.
Tāpat okupētajās teritorijās bija ļoti sarežģīti pārcelt ražošanu uz citiem reģioniem.
Turpretī informācijas tehnoloģiju (IT) uzņēmumiem tas ir bijis vienkāršāk, jo tie var darboties attālināti, un šai nozarei pagājušais gads bijis pozitīvs viņu ekonomiskajā izaugsmē. Es domāju, ka ir vairāki iemesli, kāpēc noturīgajiem ukraiņu uzņēmējiem šis ir izdevies. Pirmkārt, tā ir savas darbības dažādošana, proti, uzņēmumi sāka ražot un piedāvāt cita veida produktus un pakalpojumus. Otrkārt, tā ir elastība lēmumu pieņemšanā, tas nozīmē, ka arī lielu uzņēmumu filiāļu vadītāji paši varēja pieņemt kādus jaunus lēmumus, kas ir svarīgi, jo kara laikā visa ierastā birokrātija nedarbojas un lēmumi ir jāpieņem šeit un nekavējoties.
Tāpat tā ir tāda kā decentralizācija, jo daudzi uzņēmumu dibinātāji devās pie filiāļu vadības, lai palīdzētu vadīt. Tāpat tā joprojām ir "start-up" domāšana, lieli uzņēmumi sāka izgudrot jaunas lietas pēc cilvēku pieprasījuma un, ja kaut kas nedarbojās, tad viņi mainīja savu produktu.
Piemēram, mums ir liels loģistikas uzņēmums "Nova Pošta", un pēc pilna mēroga kara sākuma viņu piegāžu skaits bija tikai aptuveni 2% no pirmskara līmeņa. Taču pēc visa šī viņi gada beigās atvēra 17 jaunas vietas Polijā. Tāpat ir uzņēmums "Rozjetka", kas ir ukraiņu "Amazon", un pirms kara "Forbes" lēsa, ka šis uzņēmums ir vienu miljardu vērts, bet pēc kara sākuma šī uzņēmuma īpašnieki saņēma piedāvājumu pirkt to jau par diviem miljardiem dolāru.
Bet vai tie nav tikai atsevišķi piemēri un kopumā uzņēmumiem Ukrainā šobrīd tā ir izdzīvošana – vai tomēr arī reāla attīstība?
Jā, kara pirmajos mēnešos tā bija tikai izdzīvošana, bet tagad tas ir par izaugsmi. Un vēl viena no mūsu uzņēmumu ārkārtējas noturības iezīmēm ir tas, ka viņi meklēja jaunus tirgus. Piemēram, farmācijas uzņēmums "Farmak", – kara sākumā viņu noliktavas tika saspridzinātas, un viņi zaudēja visus saražotos medikamentus viena miljarda grivnu vērtībā. Un viņi atkopās jau vasarā.
Kādi ir izaicinājumi jaunu tirgu meklēšanā, vai citas valstis ir atvērtas Ukrainas uzņēmumiem?
Mēs neesam pētījuši šo detalizēti, bet es domāju, ka šobrīd citi tirgi ir ļoti atvērti mūsu uzņēmumiem. Piemēram, IT kompānijas ir atvērušas daudzus birojus ārvalstīs, lai ar darbu palīdzētu tur saviem cilvēkiem, kuri pārcēlās. Tāpat "Nova Pošta" piemērs parāda, ka tas ir iespējams.
Protams, es negribu teikt, ka viss ir tikai ļoti veiksmīgi, jo sākums tāds nebija un īpaši sarežģīti ir turpināt uzņēmējdarbību tuvāk Krievijas robežai vai vietās, kur turpinās apšaudes. Taču cilvēki tāpat turpina darboties, jo tās ir viņu mājas un viņi grib palīdzēt Ukrainai.
Pirms es atbraucu uz Rīgu, tieši lasīju jaunu aptauju, kurā 63% jaunu cilvēku Ukrainā norādījuši, ka vēlas sākt savu biznesu, lai palīdzētu valstij atkopties. Pērn mēs arī sākām jaunu programmu Ukrainas sieviešu – uzņēmēju palīdzībai. Tā bija atbilde karam.
Es sapratu, ka vēlos palīdzēt ukraiņu sievietēm ārvalstīs.
Es nevaru viņām piedāvāt darbu tur, jo tam nepieciešamas valodu zināšanas, kas prasa kādu laiku. Tāpēc mēs izlēmām, ka sāksim uzņēmējdarbības programmu un šajos 8 mēnešos patlaban ap 900 sieviešu pieteicās mūsu kursiem un ap 200 tos jau ir pabeigušas.
Es domāju, ka tas ir ļoti būtiski šobrīd, jo tas ir par iekļaujošu valsts attīstību un par jaunu uzņēmumu radīšanu. Tas, ko mēs jau esam secinājuši, ka 30% no sievietēm, kuras pabeidz mūsu kursu, sāk savu biznesu. Mums ir jādomā par sieviešu iespējām uzņēmējdarbībā, jo tā ir mūsu realitāte.
Armijā ir arī 15% sieviešu, bet lielākoties tie ir vīrieši, un tāpēc sievietēm tagad ir jauna loma, tostarp galvenā maizes pelnītāja loma ģimenē.
Vienlaikus mēs saprotam, kā pēc Ukrainas uzvaras būs ļoti sarežģīti karavīrus reintegrēt viņu ierastajā dzīvē.
Un tāpēc šis ir laiks, kad veicināt sieviešu iespējas ekonomikā. Tas mums ir ilgtermiņa mērķis.
Kas ir būtiskākā nepieciešamā palīdzība no ārpuses tieši tam, lai atjaunotu Ukrainas ekonomiku?
Jā, karš turpinās, bet ekonomika ir jāattīsta. Mēs novērojam, ka ziedojumu apjoms samazinās. Es saprotu, ka cilvēkiem visā pasaulē ir viņu personīgās dzīves, bet mēs joprojām esam vienā no nežēlīgākajiem kariem, un tas turpinās tepat Eiropā. Un tas nav tikai fizisku kauju karš, bet arī informatīvais karš, kiberdrošības karš un, manuprāt, arī karš par demokrātiskām vērtībām valstij, kura izvēlas brīvību. Tāpēc es gribētu, lai cilvēki neaizmirst par to.
Jā, mums ir vajadzīgs atbalsts humānajām organizācijām, infrastruktūrai, videi, militārajam aprīkojumam, taču vienlaikus mums ir vajadzīgs arī atbalsts uzņēmējdarbības partnerattiecību veidā, jo es domāju, ka ukraiņu uzņēmumi ir parādījuši šo ekstrēmo noturību un pierādījuši uzticamību sev arī kā biznesa partneriem. Mēs esam šobrīd ļoti atvērti un, manuprāt, tieši no Latvijas mēs visvairāk varam smelties pieredzi eirointegrācijā.
Kā jums šķiet, kas ir galvenais dzinulis ukraiņu uzņēmējos, kuri turpina darbu savā valstī, neskatoties uz karu, – vai tā ir ticība nākotnei?
Es domāju, ka tā ir ticība valstij un tas ir patriotisms. Arī man tas bija galvenais dzinulis atgriezties, jo es gribēju palīdzēt savai valstij, maksāt tai nodokļus un būt kopā ar Ukrainu.
Tāpat mēs visi ticam savai armijai, mēs to darām arī aiz cieņas pret savu armiju, jo, tikai pateicoties viņiem, es varu būt šeit un stāstīt par drosmīgu uzņēmējdarbību Ukrainā.
Es domāju, ka mūsu tauta ir lieliska, ļoti noturīga un tas joprojām ir ļoti grūti, bet tagad mēs esam ļoti vienoti, un es ļoti ceru uz spožu nākotni Ukrainai.
