Kas Rīgā neto, – šeit bruto. Rebekas un Gata stāsts
"Šodien gribas izkratīt sirdi par tomēr skumjo Cēsu realitāti – darbavietu trūkums," tā oktobra sākumā sociālo mediju platformā "X" rakstīja Rebeka, kura pārcēlusies dzīvot uz Cēsīm.
"Vīrs jau gadu meklē, kur strādāt reģionā, – Sigulda, Cēsis, Valmiera – neveiksmīgi! Ja ir vakance, tad atalgojums par 500 eiro zemāks par ekvivalentu Rīgas vakanci. Vēl jau nepadodamies, bet šis brīžiem iesit pakrūtē un sāk raisīties domas par pārvākšanos atpakaļ uz Rīgu.
Nevaram mēs atļauties Cēsu dzīvi ar reģioniem raksturīgajām algām," viņa norādīja.
Rebeka un viņas vīrs Gatis pārvācās uz Cēsīm pirms diviem gadiem. Viņiem piedzima otrais bērns, un bija sajūta, ka Rīga ir par skaļu un ātru ģimenes dzīvei.
"Un uz Cēsīm vienmēr vilka… nezinu, ķermeniski vienkārši," viņa atceras.
Rebeka turpināja strādāt attālināti savā darbavietā. Savukārt Gatis bija bērna kopšanas atvaļinājumā. Pirms tam viņš 20 gadus strādāja auto nozarē, un sākotnējais plāns bija pavisam mainīt profesiju.
"Es apzinājos, ka varbūt jāpakāpjas kāds solis atpakaļ, es biju nodaļas vadītājs, bet viena lieta, ko es nepapētīju, kāds ir reģionos atalgojums. Teiksim, šajā reģionā. Tā objektīvā realitāte ir tāda, ka vidējā līmeņa vadītājam, faktiski filiāļu vadītājam – kas Rīgā ir neto atalgojums, tas šeit ir bruto atalgojums. Tā starpība principā sanāk kādi 30%," ievērojis Rebekas vīrs Gatis, kurš meklē darbu Cēsu reģionā.
Rīgā taču dzīve dārgāka – tāds ir bieži dzirdēts arguments, kad runā par algām reģionos.
"Bet tā nav, tas ir pilnīgi absurdi!" par to saka Rebeka.
"Mums ir māja ar gāzes apkuri – gāzes pakalpojumu sniedzēji šeit ir tieši tie paši, kas ir Rīgā.
Mums Rīgas dzīvoklim arī bija gāzes apkure. Gāze maksā to pašu, elektrība maksā to pašu," izdevumus Rīgā un Cēsīs salīdzina Gatis.
Meklējot jauno dzīvesvietu, viņi izskatīja divus variantus par līdzīgu cenu – privātmāju Cēsīs vai platības ziņā pat vēl lielāku dzīvokli Čiekurkalnā. "Turklāt mēs šeit nerunājam par jaunu māju, mums ir salīdzinoši veca māja, daļēji atjaunota, ar saprotamu, jēgpilnu kvadratūru uz četriem cilvēkiem, kas ir 80 kvadrātmetru. Tā ka te mēs neesam uzlekuši nez cik augstu," bilst Gatis.
Arī pārtika, sadzīves tehnika un telefonsakari Rīgā maksā tikpat, cik ārpus tās, norāda Gatis un Rebeka.
"Mums jau ir vēsturiski izveidojies, ka reģionos saņem mazāk; tas, protams, nav taisnīgs atalgojums," atzīst Eva Selga, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja.
Jautāta, ko nozīmē taisnīgs atalgojums, Selga atbild – darbinieki novērtē šo taisnīguma principu atalgojuma piešķiršanai – tātad, ja es daru vienu un to pašu darbu Rīgā, Valmierā, Bauskā, Dobelē, es saņemu vienādi. "Tas ir šis taisnīguma princips; tā tam vajadzētu būt," viņa teic.
Tāpat nekas nemainīsies
Lai izpētītu, vai par vienu un to pašu darbu galvaspilsētā un reģionos maksā vienādu algu, Latvijas Radio "Atvērtie faili" uzmanību vērsa uz privāto, nevis publisko sektoru. Tas tādēļ, ka valsts pārvaldē strādājošajiem ir specifiski darba pienākumi un uzdevumi, kas var nebūt privātajā sektorā. Bet, kas svarīgākais – valsts pārvaldes iestādes saņem naudu no valsts budžeta un atalgojumu regulē dažādi likumi un noteikumi.
Tādēļ privātajā sektorā Latvijas Radio centās atlasīt tādus uzņēmumus, kuru darbinieki strādā teju visā Latvijas teritorijā. Te skaidri iezīmējas mazumtirdzniecības veikalu tīkli. Raidījums sāka ar lielajiem pārtikas preču tirgotājiem – "Rimi", "Maxima" un "Lidl".
Algu atšķirības viena un tā paša amata ietvaros šajos uzņēmumos var izpētīt, skatoties uz darba sludinājumiem, kas ir publiska informācija. Lai iegūtu datus par vienādām vakancēm Rīgā un reģionos, tika īpaši meklēti tādi sludinājumi, uz kuriem var pieteikties pēc iespējas plašāks cilvēku loks – pretendenti bez augstākās izglītības un iepriekšējas pieredzes.
Kā ir "Rimi" un "Lidl"?
"Rimi" mājaslapā šobrīd ir gandrīz 200 aktuālu vakanču, visvairāk to ir Rīgā. Ko rāda šie darba sludinājumi?
Pārdevējs – kasieris galvaspilsētā var nopelnīt līdz sešiem eiro stundā. Tāda pati likme ir arī Carnikavā, Mārupē, Jūrmalā, Saulkrastos un Jelgavā.
Taču Dobelē maksimālā stundas likme jau ir par 40 centiem zemāka – tāpat kā Cēsīs, Daugavpilī un Madonā.
Ja pieņemam, ka pārdevējs – kasieris saņem augstāko iespējamo atalgojumu un nostrādā likumā noteikto normālo darba laiku, kas ir 40 stundu nedēļā, tad mēnesī algu atšķirība varētu būt virs 60 eiro.
Lielāka starpība ir "Rimi" maiznieku atalgojumā. Piemēram, ja Ventspilī viņi nopelna līdz 5,55, tad Rīgā 6,20 eiro stundā. Tātad maiznieks Ventspilī mēnesī var saņemt par 100 eiro mazāk.
"Kad es strādāju, tās likmes ļoti atšķīrās mums ar Rīgu. Bet darbu mēs darām praktiski vienu un to pašu," saka pensionēta Dobeles "Rimi" pārdevēja – kasiere Dzintra Volkova.
Viņa tur nostrādāja 19 gadus. Pirms trīs gadiem viņa devās pensijā, taču joprojām ir "Rimi" darbinieku arodbiedrībā, iepriekš bija arī tās valdē. "Kad mums bija sapulces un mēs gājām uz "Rimi" ofisu pie vadības, vienmēr arī citi reģioni pacēla tieši šo jautājumu – kāpēc ir tāda nevienlīdzība?" viņa atceras.
Tomēr Dzintra tā arī nesagaidīja vienādas algas starp Rīgu un reģioniem.
""Mēs domāsim, mēs skatīsimies," viņi [darba devēji] sacīja, jo skatījās pēc tā, cik tas mēneša ieņēmums bija, bet mums jau citus mēnešus pat bija plāns, kad mēs pat pārsniedzām vairāk nekā tādā Rīgā vai Jelgavā," teic Dzintra.
Latvijas Radio uzrunāja divas "Rimi" darbinieces, kuras strādā dažādos Latvijas reģionos. Abas teica, ka par šīm atšķirībām ir labi informētas. Viena interviju atteica, jo, citēju, "tāpat nekas nemainīsies", savukārt otra darbiniece atzina, ka baidās runāt.
Jautāta par reģionālajām algu atšķirībām, "Rimi Latvija" personāla vadītāja Gundega Kirilka nenoliedz, ka uzņēmumā tādas pastāv, un, pirmkārt, to skaidro šādi: "Reģionos darbaspēks ir daudz pieejamāks, nekā tas ir Rīgā un ap Rīgu." Otrkārt, viņa saka – Rīgā ir lielāka klientu plūsma, līdz ar to arī intensīvāks darbs.
Bet ar ko pēc šādas loģikas atšķiras Saulkrasti no Dobeles, un kāpēc arī tur likme ir citādāka?
"Nu, cik būtu normālais laiks, lai atbrauktu līdz Rīgai? Tad cilvēki pārsvarā brauc uz Rīgu strādāt. Tā attiecīgi tad būtu tā Rīgas aglomerācija," norāda Kirilka.
Krasas pārmaiņas uzņēmumā neplāno veikt, jo tāda ir tirgus prakse.
"Mēs algu pārskatām reizi gadā, tad mēs arī skatāmies Rīga – reģioni. Un pēdējo gadu tendence tāda, ka mums reģionos nedaudz lielāki tie algu pieaugumi nekā Rīgā," teica Kirilka.
"Rimi" gan visiem darbiniekiem, neatkarīgi no atrašanās vietas, dod iespēju saņemt vienādu ikmēneša bonusu.
Savukārt "Lidl" arī bonusu reģionos noteicis zemāku.
"Lidl" šobrīd meklē veikala darbiniekus trīs topošajos veikalos – Kuldīgā un divos Rīgā. Prasības un pienākumi ir vienādi, tikai sludinājumā norādītā maksimālā mēnešalga par gandrīz 100 eiro zemāka Kuldīgā, un iespējamais ikmēneša bonuss vēl par 50 eiro mazāks.
"Lidl Latvija" komunikācijas vadītāja Zane Neļķe apstiprina, ka veikala darbinieku atalgojums starp Rīgu un reģioniem var atšķirties: "Tas ir saistīts ar dažādiem objektīviem kritērijiem, kā konkrētajam reģionam raksturīgie ekonomiskie parametri, piemēram, iedzīvotāju pirktspēja, kādi maksājumi jāveic un tā tālāk."
Taču esot veikali reģionos, kur atalgojums ir tāds pats kā galvaspilsētā. Neļķe gan atsakās nosaukt konkrētus piemērus.
Veikala darbinieku piemaksu summa sastāv no transporta kompensācijas, kas visiem ir vienāda, un bonusa, kas ir atkarīgs no pircēju apmeklējumu skaita.
"Šī apmeklētības bonusa aprēķināšanā, tāpat kā atalgojuma aprēķināšanā, ir ņemti vērā šie ekonomiskie faktori," stāsta Neļķe. Jautāta, vai ar ekonomisko faktoru domāts arī tas, ka Kuldīgā ir lētāk noīrēt dzīvokli, viņa atbild apstiprinoši – "Tieši tā."
Taču vai produkti maksā mazāk "Lidl" Kuldīgā?
" Visi produkti visos "Lidl" veikalos maksā vienādi. Nav atšķirības starp to, kurā vietā veikals atrodas," saka Neļķe.
Nobeigumā viņa piebilst, ka uzņēmums esot atvērts idejām un regulāri pārskata darbiniekiem piedāvāto labumu grozu.
"Maxima" dara citādi
Algu atšķirības starp Latvijas pilsētām gan nevar manīt "Maximas" darba sludinājumos. Veikala vadītājs Aizputē var nopelnīt tikpat, cik veikala vadītājs Rīgā. Tāpat vienāda stundas likme ir klientu konsultantam – kasierim Preiļos un galvaspilsētā.
"Šādu politiku ieviesām pirms vairākiem gadiem un redzam, ka kolēģi to ļoti novērtē," saka SIA "Maxima Latvija" komunikācijas vadītāja Liene Dupate-Ugule. Viņa stāsta, ka dzīves dārdzība starp Rīgu un reģioniem neesot nemaz tik atšķirīga.
"Mūsu veikalu tīklā visas pārtikas preces ir vienādā cenā, tāpēc arī nonācām līdz šim secinājumam, ka esam par vienlīdzīgu pieeju," paskaidro Liene Dupate-Ugule.
Bezdarbībā nesēžam. Būvniecības veikali
Latvijas Radio izpētīja publiski pieejamās vakances arī trīs būvniecības preču veikalos – "Kesko Senukai", "Depo" un "Kurši". Šeit atklājas vēl lielākas algu atšķirības.
Piemēram, "Kesko Senukai" pārdevējs sezonas preču nodaļā Cēsīs pelna sešus eiro stundā, bet pārdevējs tāda paša nosaukuma nodaļā Rīgā – tirdzniecības centrā "Ozols" – par diviem eiro stundā vairāk. Mēnesī tie varētu veidot 320 eiro lielu starpību.
Ir veikali un nodaļas, kur darbinieku stundas likme ir kaut kur pa vidu starp šīm divām pieminētajām.
Jānorāda – kad "Atvērtie faili" aprēķināja atšķirību starp mēnešalgām, tad izvēlējās augstāko iespējamo sludinājumā norādīto stundas likmi un pieņēma, ka darbinieks nostrādā 160 stundu mēnesī.
Darba dienas pievakarē "Kesko Senukai" stāvlaukumā Rēzeknē novietotas aptuveni piecas automašīnas. Uz tikšanos ar "Atvērto failu" žurnālisti ieradies kāds jauns vīrietis, kurš vairākus gadus šeit strādāja, bet nesen no darba aizgāja. Slodze bijusi par lielu atalgojumam. Viņš piekrita runāt, ja neminēs viņa īsto vārdu.
Gatis (vārds mainīts) stāsta, ka līgums neļauj runāt par algu, un tas, visticamāk, ir iemesls, kāpēc neviens darbinieks nepiekrita intervijai ar "Atvērtajiem failiem".
Darbavietā Gatis nodarbojies ar klientu konsultēšanu, preču izlikšanu un sakārtošanu, veicis izkārtojuma maiņas, cenu maiņas. Tie esot visi standarta pienākumi, kas jāveic pārdevējam.
Viņš zinājis, ka pārdevējiem Rīgā maksā vairāk, un ar to samierinājās. Taču pirms četriem gadiem, kad Rēzeknē nodega "Depo" veikals, ievērojami pieauga viņu darba intensitāte, un atalgojuma atšķirība vairs nešķita taisnīga.
Turklāt, ja veikalā nav klientu, darbinieki nesēž bezdarbībā.
"Vienmēr ir kaut kas, kas būtu jādara. Piemēram, Rēzeknes veikalā nekad nebija tā, ka nav, ko darīt. Vienmēr ir kāda preces izlikšana, kaut kas jāpārkārto, jāsakārto. Ir akcijas, kas mainās, kas arī izmaina veikala izkārtojumu, kas arī daudz laika paņem, un tā bija jau kā papildu lieta, ko mēs darījām," teic bijušais "Kesko Senukai" darbinieks.
Kāpēc, viņaprāt, reģionos maksā mazāk? "Varbūt rēķinās, ka tā ir mazāka pilsēta, mazāki izdevumi cilvēkiem, kaut gan reāli tā nav! Varbūt vienkārši uzskata, ka Latgalē ir zemāks līmenis, tāpēc arī varbūt mazākas tās algas," pieļauj Gatis.
Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka Latgalē vidējā alga ir par vairāk nekā 600 eiro mazāka nekā Rīgā – starp šiem reģioniem ir vislielākā atšķirība. Gatis atzīst, ka par savu algu viens pats dzīvokli noīrēt nevarētu.
"Pašlaik es nevaru atļauties īrēt dzīvokli, tāpēc ka alga vienkārši nespēj to segt," saka Gatis.
Arī automašīnas viņam nav. Lielākoties kolēģi dzīvojot ārpus Rēzeknes. Tas nozīmē – jānokļūst pilsētā, kas atkal ir papildu izdevumi par degvielu un mašīnu.
"Kesko Senukai Latvia" personāla vadības biznesa partnere Kitija Baltkāja rakstiskā atbildē stāsta, ka sludinājumos norādītais atalgojums ir "no" konkrētas summas. Tas nozīmē, ka kandidāti ar augstāku kvalifikāciju var saņemt lielāku algu.
Uzņēmuma mērķis esot nodrošināt darbiniekiem atbilstošu atalgojumu,"neatkarīgi no lokācijas, vienlaikus ņemot vērā reģionālās ekonomikas īpatnības".
Būvniecības nams "Kurši" šobrīd meklē pārdevēju Rīgā un Daugavpilī, stundas likme atšķiras par eiro, tātad mēnesī jau 160 eiro. Prasības un pienākumi sludinājumā vienādi.
"Kuršu" personāldaļas vadītāja Ingūna Grīnberga skaidro, ka galvenais kritērijs algu likmei ir noslodze.
"Kāds ir apgrozījums, kāds ir čeku skaits veikalā. Tas tiešā veidā parāda to, kādu apjomu mūsu pārdevēji izlaiž caur šo veikalu, un attiecīgi mēs varam caur to redzēt viņu noslodzi," viņa skaidro un piebilst, ka algas Rīgā un Pierīgā ir vienādas, bet reģionos tās var pārskatīt, ja palielinās veikala noslodze.
"Depo" Liepājā korporatīvo klientu apkalpošanas nodaļas pārdevējs saņem līdz deviņiem eiro stundā, par tādu pašu darbu "Depo" Rīgā, Krasta ielā saņem līdz 11 eiro stundā. Jau atkal starpība pat divi eiro stundā.
Savukārt "Depo" pārdevēja likme Valmierā noteikta līdz astoņiem eiro stundā, savukārt Rīgā līdz 9,15 eiro stundā, kas nozīmē, ka algu atšķirība jau atkal varētu būt 160 eiro mēnesī.
"Depo" mārketinga direktors Rimants Jugans apstiprināja, ka Latvijas Radio jautājumus ir saņēmis, bet atbildes uz tiem tā arī nesniedza.
Raidījuma veidošanas laikā Latvijas Radio raidījums uzrunāja arī kādu Jēkabpils "Depo" darbinieku. Viņu neuztrauc algu atšķirība, un ar darbu ir apmierināts, īpaši tāpēc, ka tas atrodas pārsimt metru attālumā no mājām.
Savukārt kāda "Depo" darbiniece no citas pilsētas atteicās ar Latvijas Radio runāt, jo nesen šo jautājumu pārrunājusi vadības līmenī un uzskata, ka viņu varēs atpazīt.
Ministrija nevarot iejaukties
Tā kā reģionos darbu atrast ir grūti, tad, visticamāk, arī cilvēki piekrīt strādāt par zemāku algu.
"Ja spriežam no uzņēmēja skatupunkta, ja nav jāmaksā vairāk, viņš nemaksās. Tas ir dabiski, jo viņš cenšas palielināt savu peļņu," saka Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas ekonomists Andrejs Migunovs, kuram Latvijas Radio lūdza izskaidrot, kāpēc reģionos jau vēsturiski ir zemākas algas.
Viņš stāsta – tas atkarīgs no situācijas vietējā tirgū – bezdarba līmeņa, darbaspēka mobilitātes un pašu uzņēmēju savstarpējās konkurences.
"Ja es dzīvoju kaut kur Liepājā un atrodu darbu Rīgā, kur man maksā augstāku algu, man vienalga nav izdevīgi katru dienu braukt un strādāt uz Rīgu, jo man jātērē nauda un laiks ceļā. Rezultātā es palieku strādāt Liepājā, un sanāk, ka uzņēmums par mani kā darbinieku tiešā veidā nekonkurē ar Rīgas uzņēmumiem," skaidro Migunovs.
Ātrāka un lētāka sabiedriskā transporta satiksme varētu mainīt spēles noteikumus. Savukārt, lai palielinātu ekonomisko aktivitāti reģionos, jāattīsta uzņēmējdarbība – norāda ekonomists.
Latvijas Nacionālajā attīstības plānā no 2021. līdz 2027. gadam kā viena no prioritātēm izcelta līdzsvarota reģionālā attīstība, kas nosaka arī mazināt ekonomisko atšķirību.
Vai plāns paredz arī mazināt algu atšķirības? "Mēs skatāmies uz to nedaudz citā griezumā," par atbalsta instrumentiem stāsta VARAM Valsts sekretāra vietniece reģionālās attīstības jautājumos Ilze Oša.
Tos sniedz tādiem uzņēmējdarbības veidiem, kur viens no mērķiem ir radīt darba vietas ar atalgojumu, kas ir virs vidējā attiecīgajā reģionā un nozarē. Tāpat jādomā arī par to, lai universitātes gatavotu speciālistus attiecīgā tirgus vajadzībām.
Darba devēju esošajā algu politikā ministrija nevar iejaukties.
"Tas, ko valsts var mudināt, ir tiešām domāt par to, kā pašvaldības var piesaistīt tādus uzņēmējus, kas var maksāt labākas algas, kas var ražot preces vai pakalpojumus, kas ir vairāk pieprasīti un līdz ar to labāk apmaksāti. Tas ir tas, kā mēs uz to skatāmies, bet nu faktiskā situācija tirgū ir, protams, tirgus jautājums," stāsta Oša.
Latvija ir maza
Kopumā Rīgā maksā par 14,2% lielāku algu nekā par līdzvērtīgiem amatiem reģionos. Salīdzinot ar pagājušo gadu – atšķirība samazinājusies par 2%, tā rāda darba tirgus pētījumu un konsultāciju kompānijas "Figure Baltic Advisory" jaunākie dati.
Šogad pētījumā piedalījās 416 organizācijas un analizēja gandrīz 96 000 darbinieku. To starpā ir arī daži uzņēmumi, kuri pieminēti šajā rakstā. Pētījuma autore Anta Praņēviča sīkāk to gan nekomentē.
"Labā ziņa ir tā, ka uzņēmumi iesniedz datus, ko tie ir reāli izmaksājuši, nevis ko tie norāda sludinājumā, ko domātu maksāt vai ko vajadzētu saņemt, bet kas reāli ir izmaksāts pēdējā gada laikā," saka "Figure Baltic Advisory" vadošā konsultante Anta Praņēviča.
Pētījumā amatus sadalīja pa kategorijām, lai tie tiešām būtu līdzvērtīgi. Piemēram, nesalīdzināja vienkārši grāmatvežu algas, bet izdalīja vairākus amata līmeņus, sākot no grāmatveža asistenta, kas ir pirmais līmenis, līdz liela uzņēmuma galvenajam grāmatvedim, kas savukārt ir sestais līmenis.
"Ja mēs runājam par tuvākām pilsētām – Siguldu, Jūrmalu un Olaini, mēs tās pieskaitām tomēr pie Rīgas, jo arī mēs paši redzam, ka ļoti liela daļa darbinieku katru dienu braukā uz Rīgu," atzīmē Praņēviča.
Par nozarēm runājot, vislielākās atšķirības starp Rīgu un reģioniem atalgojuma ziņā ir transporta un loģistikas nozarē – 29%.
Mazumtirdzniecība iedalīta zem kategorijas "citas nozares", un tā ir ar otru lielāko atšķirību – 24%. Par 23% lielākas algas maksā arī pārdošanā, galvenokārt vairumtirdzniecībā, Rīgā.
Ja neskatās uz nozarēm, bet konkrēti uz amatiem, tad vismazāk reģionos saņem laboratorijas darbinieki – par 31% zemākas algas nekā līdzvērtīgos amatos Rīgā.
Pirmajā pieciniekā parādās arī Latvijas Radio pētītie mazumtirdzniecībā strādājošie. Reģionos viņi saņem par 23% zemākas algas, tāpat kā loģistikas darbinieki.
Praņēviča uzskata, ka algu atšķirību nosaka tas, ka Rīgā ir procentuāli zemākais bezdarbs un arī darba intensitāte atsevišķās nozarēs varētu būt lielāka. Viņa zina par uzņēmējiem, kas ieviesuši tā saucamās intensitātes piemaksas.
"Reģionos tā darba intensitāte ir mazāka nekā Rīgā, tad pamatalgu nosaka vienādu, bet Rīgā iedod intensitātes piemaksu par to, ka nebūs tik daudz pārtraukumu vai tik daudz mierīgās stundas starp klientiem, kas ir jāapkalpo," viņa pamato.
Pētījumā arī skaidrots, cik liela alga nepieciešama Rīgā un reģionos. Un te nav runa par iztikas minimumu, bet gan naudu, kas nepieciešama vienam cilvēkam vai ģimenei, lai dzīvotu normālu dzīvi – noīrētu dzīvokli, apmaksātu komunālos maksājumus, apģērbtos, izmantotu sabiedrisko transportu, reizi gadā aizietu pie ārsta un zobu higiēnista, reizi mēnesī izklaidētos, apmaksātu sporta klubu un vēl 5% atliktu uzkrājumiem.
"Tomēr, ja mēs salīdzinām šobrīd pieejamās cenas, tad Rīgā dzīvesvietas izmaksas galvenokārt ir augstākas nekā reģionos, piekrītot tam, ka reģionos atrast labu dzīvesvietu tāpat ir ļoti, ļoti grūti un piedāvājums ir zems," saka Praņēviča.
Arī sabiedriskā transporta izmaksas Rīgā joprojām ir augstākas.
"Tajā pašā laikā par to transportu mēs arī varam diskutēt, jo reģionos savukārt tas ne vienmēr ir nodrošināts vai pieejams, un tad ir jāizvēlas privātais auto, un tas savukārt atkal būtu dārgāk.
Tā kā tā ir monēta ar divām pusēm, var strīdēties vienā vai otrā virzienā," norāda "Figure Baltic Advisory" vadošā konsultante.
Rīgā vienam cilvēkam nepieciešami 1638, reģionos – 1384 eiro. Ja ir ģimene ar diviem bērniem, tad katram vecākam Rīgā jānopelna 2119 eiro, reģionos 1724 eiro. Runa ir par summu "uz papīra".
Pēc šiem skaitļiem varētu secināt, ka reģionos dzīve ir lētāka, tikai jautājums, cik cilvēku – un tieši mazumtirdzniecībā nodarbināto – maz sasniedz šādu algas apmēru?
"Pēc mūsu pētījuma datiem šobrīd ir 38% iedzīvotāju Rīgā, kas nopelna zem dzīvei nepieciešamās algas vienam cilvēkam, reģionos tas ir 48%. Tātad reģionos gandrīz puse darbinieku nopelna zemākas algas. Un būsim godīgi, mēs arī esam sapratuši, ka mūsu pētījumos piedalās, var teikt, labie darba devēji, kuri jau interesējas par saviem darbiniekiem un jau domā, kā padarīt saviem darbiniekiem dzīvi labāku," uzsver Praņēviča.
Viņa pieļauj, ka viņu pētījumā situācija izskatās pat labāka, nekā tā ir patiesībā. Arī piemin, ka visi uzņēmēji, kuri piedalījās šajā pētījumā, nodrošina darbiniekiem papildu labumus – visbiežāk veselības apdrošināšanu. "Kas nozīmē, ka mēs no šīs dzīvei nepieciešamās algas varētu atrēķināt ārsta vizītes," piemetina Praņēviča. Tie uzņēmumi, kuriem ir darbinieki gan Rīgā, gan reģionos, parasti uzdodot jautājumu – vai darbiniekiem noteikt atšķirīgas algas? Viņa mudina to nedarīt:
" Ja amats ir vienāds, ja tas tiešām ir vienādi novērtēts amats, tad Latvija ir pārāk maza, lai mēs teiktu, ka mums ir jātaisa šī atšķirība."
Tikmēr Rebeka, kura no Rīgas pārcēlusies uz Cēsīm, prāto, ka, iespējams, jūtami dzīve lētāka reģionos ir tiem, kuri tur visu mūžu nodzīvojuši: "Man personīgi šķiet, ka visiem tas jājamzirdziņš, ka Cēsīs, nu vai vispār reģionos, ir lētāk dzīvot, tas ir tikai un vienīgi tādēļ, ka ir tās dzimtas, un tad visi manto īpašumus, un laukos visiem ir kaut kādi meži un zemes, un tad sadala katram radam, lai tiek… bet laikam tādiem Rīgas iebraucējiem tā nav realitāte."
Rebeka plāno attīstīt savu uzņēmumu, savukārt viņas vīram Gatim, kurš ilgstoši meklēja darbu Cēsīs, šobrīd parādījušies pāris varianti, tiesa – "caur pazīšanos".
"Kaut kur jau izskanēja informācija, ka labās vakances, tāpat kā labie dzīvokļi, labās mājas, tās publiskajā tirgū vienkārši nenonāk. Visi zina, kam vajag, kam piespēlēt kaut ko, un tādā veidā. Visu laiku tiek kultivēts tas, ka reģioni izmirst, ka Rīga ir pārbāzta, Pierīga pārbāzta, bet atkal te tā pretruna veidojas, un bezsakars, teiksim tā," viņš saka.
