Fukusimas atomelektrostacijas katastrofa Japānā 2011. gadā būtiski iedragāja pasaules priekšstatu par kodolenerģiju, un smagā metāla – būtiskas kodoldegvielas sastāvdaļas – cena strauji kritās.
Taču pēdējos piecos gados ir noticis pavērsiens, un urāna cena pasaulē ir pieaugusi par vairāk nekā 200%.
Pavērsiena punkti ir bijuši vairāki. Viens no tiem, ka Apvienotās Karalistes premjerministrs Boriss Džonsons virzīja politiku, saskaņā ar kuru vismaz 25% valsts enerģijas jāražo no kodolenerģijas.
Neilgi pēc tam Eiropas Savienība nobalsoja par kodolenerģijas atzīšanu par klimatam nekaitīgu.
Tāpat gandrīz divi desmiti valstu (COP28) klimata konferencē apņēmās līdz 2050. gadam trīskāršot kodolenerģijas ražošanu.
Arī Krievijas iebrukums Ukrainā padarīja Kanādas lomu šīs izejvielas piegādē vēl aktuālāku, jo īpaši ASV, kas bija lielā mērā atkarīgas no Krievijas piegādātā bagātinātā urāna, lai iedarbinātu savus komerciālos kodolreaktorus.
Kodolenerģija bieži tiek slavēta par tās zemajām oglekļa emisijām salīdzinājumā ar citiem avotiem, piemēram, dabasgāzi vai oglēm.
Pasaules Kodolenerģētikas asociācija lēš, ka pasaulē 10% saražotās enerģijas tiek saražoti no kodolenerģijas avotiem, bet vairāk nekā 50% joprojām tiek saražoti, izmantojot gāzi vai ogles. Un šie lēmumi paver iespēju Kanādas kalnrūpniecības uzņēmumiem kāpināt ražošanu.
Kanāda pašlaik ir otra lielākā urāna ražotāja pasaulē, kas ražo aptuveni 13% no kopējā pasaules urāna ražošanas apjoma. Taču valstī ir vēl raktuves, līdz ar to apjoms varētu krietni pieaugt.
Jāpiebilst, ka ne visi Kanādā ir piekritēji valsts urāna rūpniecībai. Kritiķi ir arī pauduši bažas par radioaktīvajiem atkritumiem, ko kodolreaktori atstāj nākamajām paaudzēm.
