Viņaprāt, nestabilitāte, kas joprojām valda atsevišķās kontinenta daļās, ir tulkojama kā daļa Āfrikas pārveides procesa, kas joprojām turpinās. Tajā pašā laikā kontinenta valstis ir spējušas vairot savu ietekmi uz globālās skatuves. Ar ekspertu sarunājās Rihards Plūme.

Rihards Plūme: Vai jūs saredzat, ka Āfrikas valstis pēdējos gados vai jau varbūt daudz ilgākā laika posmā spēlē arvien lielāku lomu globālajā politikā, blakus ASV, Eiropas un Āzijas valstīm?

Fontehs Akūms: Es redzu, ka Āfrikas valstis arvien vairāk izmanto savu ietekmi starptautiskajās lietās, ne tikai globālajā līmenī, jo patiesībā, jā – globālajai skatuvei ir nozīme, bet nozīme ir arī tam, kā tās izmanto ietekmi savās valstīs un arī savos reģionos. Un es norādīšu uz trīs faktoriem. Pirmais no tiem ir veids, kādā Āfrikas valstis ir palielinājušas savu ieguldījumu ANO miera uzturēšanas misijās. Protams, šīs misijas kontinentā šobrīd atrodas ļoti izaicinošās pozīcijās, tomēr ir vērts saprast, ka pēdējā desmitgadē vai pēdējos piecpadsmit gados visās kontinenta ANO misijās Āfrikas valstis ir bijušas vienas no tām, kas iegulda vislielāko vienību skaitu.

Otrs faktors ir – kad skatāmies uz miera un drošības ainavu kontinentā, mēs redzam veidojamies kaut ko, ko varētu saukt par ad hoc [latīņu val. – šim gadījumam, šai nolūkā] drošības pasākumiem. Šie pasākumi parasti izpaužas kā koalīcijas, proti, valstis, kurām ir viena robeža, risina specifisku izaicinājumu. Es, piemēram, norādītu uz multinacionālajiem spēkiem Čadas ezera baseinā, kas vēršas pret [islāmistu sektu] "Boko Haram". Un es norādītu arī uz jauno Sāhelas valstu aliansi, kurā darbojas Mali, Nigēra un Burkinafaso un kas cīnās ar pārrobežu terorismu.

Tas nozīmē, ka šīs valstis drošību uztver nopietni un tās domā par radošiem veidiem, kā risināt problēmas. Tomēr ir nepieciešamība domāt ne tikai par drošības pasākumiem, bet arī par šo krīžu politiskajiem risinājumiem, jo militāri risinājumi vieni paši neatnesīs tādu mieru, kādu valstis vēlas. Šeit arī būtiski pieminēt tirdzniecības apmēru.

Āfrikas brīvās tirdzniecības nolīguma pilnīga ieviešana faktiski ir nepieciešams solis ceļā uz tirdzniecības veicināšanu Āfrikā un arī Āfrikas tirdzniecības veicināšanu ar pārējo pasauli.

Un Āfrikas kontinentālās brīvās tirdzniecības zonas sekretariāta izveide Akrā, Ganā, ir ļoti apsveicama iniciatīva, lai mēģinātu virzīt lietas šajā virzienā.

Trešais faktors ir augošā Āfrikas Savienības struktūra. Tā ir panākusi Āfrikai vietu līdzās G20 valstīm. Ar G20 palīdzību Āfrika spētu virzīties uz priekšu galvenajos ekonomikas jautājumos, kas kavē Āfrikas attīstību – parāds, klimata krīzes, infrastruktūras problēmas. Šīs ir trīs galvenās jomas, kurās redzam pieaugošu Āfrikas lomu.

Nestabilitāte vairākās Āfrikas valstīs pastāv joprojām, ir arī apvērsumi… Vai pēdējā laikā situācija kontinentā kopumā ir kļuvusi stabilāka vai pasliktinājusies?

Kad skatāties globāli un skatāties uz Āfriku, šķiet, ka pasaule ir pārejas fāzē, saskaroties ar izaicinājumiem globālajā sistēmā, kas radušies pēc Aukstā kara beigām. Globāli varam norādīt uz krīzēm Ukrainā un Gazā, bet kontinentā jau vairāk nekā desmitgadi atsevišķās vietās novērojams terorisms un vardarbīgs ekstrēmisms.

Un pieauguši arī strīdi valdībās. Mēs tuvojamies 30 gadiem kopš demokrātiskas pārvaldības atjaunošanas kontinentā pēc vienas partijas valdīšanas. Un šīs pārmaiņas rada izmaiņas. Varam interpretēt konfliktu kontinentā kā daļu no cīņas par Āfrikas pārveidošanu.

Vēl viena daļa izaicinājumu, ko mēs redzam, būtībā ir tā, ka pašreizējā pārvaldības arhitektūra valstīs un starp valstīm nespēj efektīvi risināt tos jautājumus, ko cilvēki vēlas.

Konfliktu karte kontinentā pēdējo divu gadu laikā un kopš Covid-19 ir pasliktinājusies. Lai gan efektīva cīņa ar šo krīzi Āfriku nostādītu uz plašākas attīstības ceļa.

Kādām izmaiņām būtu jānotiek, lai valstīs būtu stabilāka situācija? Cik daudz tas ir atkarīgs, piemēram, no kaut kāda veida ārvalstu palīdzības, vai arī tas pamatā tomēr atkarīgs no politiskajiem procesiem pašās valstīs?

Tā ir faktoru kombinācija, vai ne..? Jo patiesībā no stabilitātes atkarīga pakāpe, kādā var veidot iekļaujošus politiskos procesus. Jo vairāk izslēdz cilvēkus no šiem procesiem, jo lielāka ir nestabilitāte. Otrs novērojums ir tāds, ka institūcijām patiesībā ir nozīme. Un tas, cik lielā mērā institūcijas ir noteikumos balstītas un nav saistītas ar īpašām interesēm, kas ļauj izveidot efektīvu pārvaldības arhitektūru. Un trešais ir jautājums par resursiem. Ļoti svarīgi ir tas, cik lielā mērā valstis var faktiski mobilizēt iekšējos resursus efektīvai teritoriālajai pārvaldei, kā arī efektīvai pakalpojumu sniegšanai.

Tātad patiesībā – tas viss ir iespējams. Bet, protams, neviena valsts neeksistē kā sala, vai ne..? Tātad globālā sistēmā ir jābūt partnerībām. Pirmkārt, ir jābūt pašas valsts apņēmībai, bet tad tai ir jāstrādā partnerībā reģionālā un globālā mērogā, lai nodrošinātu, ka šie šķēršļi tiek pārvarēti.

Ir vairākas lielvaras, kas cenšas iegūt ietekmi kontinentā. Kādēļ tās to dara, kādēļ Āfrika tām ir svarīga? Tā ir Krievija, tā ir Eiropas Savienība, ASV, Ķīna…

Āfrika ir stratēģiski nozīmīga. Eiropai tas ir ģeogrāfijas jautājums. Ķīnai tā ir "Vienas jostas, viena ceļa" iniciatīva un piekļuve infrastruktūras projektiem. Citām valstīm tie var būt kritiskie derīgie izrakteņi, kas būs nākamās industriālās revolūcijas dzinējspēks. Citiem tā patiešām varētu būt arī demogrāfija. Āfrikā pieaug iedzīvotāju skaits, šobrīd 1,4 līdz 1,5 miljardi iedzīvotāju.

Un, visbeidzot, potenciāls ir arī Āfrikas kontinentālajam brīvās tirdzniecības nolīgumam. Tātad tā faktiski varētu būt pasaulē lielākā brīvās tirdzniecības zona. Tādēļ Āfrikai ir nozīme. Veids, kādā dažādas varas – lielas un vidējas – sadarbosies ar kontinentu, noteiks, kā tās potenciāls izpaudīsies realitātē.

Un pašlaik interese šķiet vairāk vērsta uz ieguvumiem, nevis uz investīcijām. Un tam būtu jāmainās tā, lai lielāka interese būtu investēt partnerībā ar afrikāņiem kontinentā, lai radītu pārmaiņas un izaugsmi pašā kontinentā.

Eiropieši ir nobažījušies par Krievijas un Ķīnas ietekmi kontinentā. Redzams, ka Krievija izmanto tās valstis, kas ir nestabilākas, lai iegūtu ietekmi tur. Ko citas puses var darīt, un vai redzat, ka arī Āfrikas valstis šādu ietekmi saredz kā draudu – līdzīgi kā Eiropa vai ASV?

Tas ir atkarīgs, kā uz to skatās. Mēs runājam par vēstures nozīmīgumu. Eiropieši un amerikāņi var skatīties uz Krievijas relatīvi mazajām investīcijām Sāhelas reģionā kā izaicinājumu, un tas tāds ir, vai ne..? Jo tas izskatās pēc globāla konflikta paplašināšanas.

Vēsturiskās franču klātbūtnes Sāhelā aizvietošana strādā Krievijas labā, pilnīgi skaidri. Bet tas, kā tas tiek nolasīts šajās valstīs, ir, pirmkārt, nepieciešamība atgūt zināmu suverenitātes līmeni, ko tās uzskatīja, ka nav pilnībā atguvušas.

Otrkārt, tie ir centieni izveidot partnerību, kas ļauj tām risināt tās drošības prasības, kas tām ir, tostarp saskaroties ar terorismu. Un, treškārt, tām ir ticība, ka tās var izmantot šīs attiecības, lai izveidotu jaunas institūcijas, kas to valstīm ļaus augt. Es neesmu drošs, balstoties uz pierādījumiem, ka partnerība ar Krieviju tām ļauj sasniegt visas šīs lietas. Jo,

ja paskatāmies uz Krievijas investīcijām šajās valstīs, salīdzinot ar citu partneru investīcijām, tā ir diena pret nakti. Šīs investīcijas nesasniedz tās gaidas, kas ir.

Bet kā uz to reaģēt? Pirmkārt, reakcija būtu uzturēt personisku sadarbību ar cilvēkiem no šīm valstīm Sāhelas reģionā, investēt cilvēkos, nevis īslaicīgās lietās. Otrkārt, partnerattiecību veidošana ar citiem sabiedrības dalībniekiem, kuri ir ieinteresēti, piemēram, dezinformācijas apkarošanā. Šajā ietekmes laukā Krievija ir bijusi ļoti laba. Arī iesaistoties sociālā atbalsta sniegšanā sociālajiem pakalpojumiem šajās valstīs, kur Krievija īsti neiegulda. Tieši šie ir tādi ieguldījumi šajā pārejas periodā, kas nesīs atlīdzību piecus vai desmit gadus vēlāk.

Zinām, ka Āfrikas valstu skatījums uz karu Ukrainā nav tāds pats kā, piemēram, Baltijas valstīm. Kā jūs teiktu, kā Āfrikas valstis saredz to, kas notiek Ukrainā, un vai tās šo karu saredz kā draudu sev?

Ņemot vērā pieaugošo Krievijas ietekmi Āfrikā, karš Ukrainā nevar tikt uztverts kā kaut kas ļoti tāls, jo patiesībā viena no kara pusēm izpleš savu klātbūtni kontinentā. Tas ir viens. Otrs – Āfrikas valstis, balstoties uz ANO Ģenerālās asamblejas centieniem, ir bieži un pastāvīgi balsojušas pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Un to veicina fakts, ka pašas Āfrikas Savienības dibināšanas akts saskan ar ANO statūtiem, kas aizliedz uzbrukumu teritoriālajai suverenitātei, ko Krievija šobrīd faktiski dara Ukrainā.

Otrs novērojums ir – to valstu mazākums, kuras galu galā nobalso, vai nu atturoties, vai balsojot pret šīm rezolūcijām, šīs valstis to dara, jo tām ir stratēģiska alianse ar Krieviju. Un šim mazākumam valstu noteikti ir iemesli, kāpēc tās to dara. Un tas ir ceļš, pa kuru tās, protams, var iet, ja pieņemam, ka tām ir rīcības brīvība to darīt. Tāpēc

es neteiktu, ka ir vienots afrikāņu viedoklis par iebrukumu Ukrainā, bet no tām Āfrikas valstīm, kuras principā ievēro starptautiskās tiesības, lielākā daļa ir pret Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Eiropas Savienība paraksta vienošanās ar atsevišķām valstīm par finansiālu atbalstu un cita veida atbalstu, tostarp lai risinātu migrācijas problēmas. Kā jūs vērtējat šīs vienošanās? Vai tās tiešām risina problēmu?

Mums jāskatās uz trim lietām. Kas ir migrācijas virzītājspēks no Āfrikas valstīm? Otrs – ko var darīt ar šiem migrācijas ceļiem, ceļi ir dažādi, tostarp pa jūru. Kādas ir dažādas ekonomiskās iespējas šajā maršrutā, kas faktiski varētu ļaut viņiem pašiem meklēt iespējas. Un trešais ir tas, kā jūs pašlaik pārvaldāt migrācijas procesu Eiropā? Tas prasa visaptverošu iesaisti cilvēku mobilitātes jomā, kas atbilst Eiropas rūpnīcu darbaspēka vajadzībām, ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju novecošanos un priekšrocības, ko dod jauni un izglītoti Āfrikas iedzīvotāji.

Otrkārt, tas pieļauj ietvarus, kas nodrošina cirkulāro migrāciju. Un, treškārt, daļai no risinājuma ir jābūt naudas pārvedumiem, jo daudzi no šiem migrantiem dodas ceļā, lai varētu uzturēt savas ģimenes kontinentā. Un, ja šī barjera pārvedumiem ir pārāk augsta, viņi nesasniedz savu mērķi.

Mēs zinām, ka naudas pārvedumi vismaz pēdējo divu gadu laikā ir augstāki nekā ārvalstu palīdzība. Tātad visaptveroša pakete, ko tad varētu divpusēji parakstīt starp Eiropas valstīm un Āfrikas valstīm, patiešām nebūtu problēma, ja tā būtu visaptveroša.

Klimata pārmaiņas ir arvien lielāka problēma, un attīstības valstis tas skar vairāk. Cik liela ir Rietumu spēja mobilizēties Āfrikas valstu atbalstam šajā ziņā, un cik nopietni šos draudus uztver pašas Āfrikas valstis?

Klimata jautājums kontinentā ir gan iespēja, gan izaicinājums. Bet tas ir jārisina arī caur enerģētikas prizmu. Un tās ir arī debates gan par klimata pārmaiņu mazināšanu, gan pielāgošanos tām. Tas, ko tas nozīmē ir, ka klimata jautājumu varam skatīt caur prizmu, kurā notiek kādas klimata katastrofas, kas noved pie cilvēku pārvietošanas, vai arī varam skatīties caur prizmu – cik liela ir Āfrikas kapacitāte izveidot oglekļa piesaistītājus, kas gūst labumu no oglekļa nodokļa visā pasaulē, lai faktiski finansētu zaļos projektus.

Otra lieta ir tas, cik lielā mērā varētu veicināt vietējos klimata saglabāšanas procesus, lai nodrošinātu iespējas kontinentā. Trešais faktiski ir veidi, kā jūs virzāt zaļo ražošanu, tajā pašā laikā nesodot Āfrikas valstis par to dabiskajām fosilajām bagātībām.

Tur ir jābūt kompensācijai. Un viss, kas tam vajadzīgs, ir racionāla, bezkaislīga iesaistīšanās, kas nestiprina naratīvu par jaunu ekoloģisko koloniālismu, jo šis naratīvs jau parādās dažās kontinenta vietās.