"Latvijas iedzīvotājiem, ja paskatāmies uz kopējo skaitli, uz noguldījumiem komercbankās, tad šis skaitlis ir ļoti liels. Kopumā tie ir vairāk nekā 10 miljardi eiro," stāstīja bankas "Citadele" meitas uzņēmuma "CBL Asset Management" valdes priekšsēdētājs Kārlis Purgailis. Viņš norādīja, ka pērn gada vidū uzkrājumi samazinājās un nokritās zem desmit miljardiem eiro, bet šobrīd uzkrāto līdzekļu apjoms nedaudz palielinājies.
"Teiksim, astoņi miljardi no šiem desmit miljardiem eiro tiek turēti norēķinu kontos vai karšu kontos, un principā ir pieejami iedzīvotājiem uzreiz. 700 miljonus iedzīvotāji tur krājkontos. Un 1,3 miljardus eiro termiņa depozītos, kur populārākais termiņš ir līdz 12 mēnešiem," skaidroja Purgailis.
Tomēr uzkrājumi nebaltai dienai jeb finanšu drošības spilvens situācijā, kad rodas neparedzēti izdevumi, ir izveidoti vien niecīgai daļai Latvijas iedzīvotāju un kopumā aina nav iepriecinoša:
"Varētu teikt, ka līdz 20 % iedzīvotāju pieder līdz pat 90 % no visas šīs sakrātās naudas."
Faktu, ka Latvijas iedzīvotāju iekrājumi nebaltām dienām nav pietiekamā apjomā, apliecināja arī "Swedbank" Finanšu institūta vadītājs Reinis Jansons.
"Vēlme krāt ir spēcīgāka nekā rīcība. Ja mēs vērtējam, cik cilvēkiem ir izveidoti pietiekami iekrājumi, ja tā var vispār definēt, kas parasti tiek lēsti trīs mēnešu ienākumu apmērā, tad šādi cilvēki sabiedrībā ir ap vienu trešdaļu. Tātad divām trešdaļām sabiedrībā nav šāda veida uzkrājumu. Tas nozīmē, ka viņi ir ceļa sākumā, kāds pusceļā. Tas nozīmē, ka lielai daļai cilvēku šo uzkrājumu nav pilnvērtīgi," vērtēja Jansons.
Banku eksperti ir vienisprātis, ka cilvēku iespējas krāt naudu nebaltai dienai iet roku rokā ar finanšu iespējām.
"Manuprāt, vēlme uzkrāt vismaz kaut kādu drošības spilvenu būtu jebkuram, taču lielākajai daļai iedzīvotāju ienākumu līmenis vēl joprojām ir salīdzinoši zems un izdevumi, kas ir pretējā pusē, ikmēneša dzīvošanas nodrošināšanai, komunāliem maksājumiem, ir ļoti lieli, un līdz ar to nav iespējas atlikt šo naudiņu," sacīja Purgailis.
Domājot par drošības spilvena veidošanu un to, kur prātīgāk naudu glabāt, eksperti uzsvēra, ka nebaltā diena nav paredzama, kā tas ir, piemēram, pensijas gadījumā, līdz ar to ir svarīgi, ka vajadzības gadījumā pie naudas var tikt ātri un bez papildu izmaksām.
"Parasti ir ieteikums naudu neparedzētiem gadījumiem turēt depozītā, īstermiņa vai kādā risinājumā, kas ir ātri sasniedzams. Krājkonts būtu vispopulārākais, jo tam var tikt ātri klāt. Un nauda nav ieguldīta finanšu tirgos, kas kādos brīžos piedzīvo īstermiņa svārstības. Un nav jāzaudē nauda finanšu tirgos tikai tāpēc, ka tev ir īstermiņa ķibele," norādīja Jansons.
Ja aplūko Latvijas iedzīvotāju kopējos finanšu aktīvus, neņemot vērā nekustamo īpašumu, ieguldījumus uzņēmumos, tad redzams, ka 85% no finanšu aktīviem ir noguldījumu veidā komercbankās, stāstīja Purgailis: "Šie noguldījumi parasti ir vai nu uz pieprasījumu kontos, vai nu krājkonti, vai termiņnoguldījumi."
Aptuveni 16% no iedzīvotāju finanšu aktīviem ir ieguldīti citos instrumentos, kas ir piesaistīti finanšu tirgiem: "Pēdējos pāris gados popularitāti ir ieguvušas Latvijas valsts krājobligācijas, kur šobrīd aptuveni astoņi tūkstoši iedzīvotāji ir veikuši ieguldījumu, un kopējais apjoms ir gandrīz 300 miljoni eiro."
Savukārt "Investoru kluba" izpilddirektors Kaspars Peisenieks mudināja izveidot neparedzētu gadījumu fondu, lai situācijas, kad saplīst, piemēram, ledusskapis vai automašīna, cilvēkam ir iespēja ķibeli atrisināt pašam, neņemot bankā patēriņa kredītu.
"Kad tas ir izveidots, tālāk es tomēr aicinātu ne gluži uzreiz ķerties klāt drošības spilvena veidošanai, bet dārgo kredītu atmaksai – visi patēriņa kredīti, kredītkartes, dārgi auto līzingi. Es domāju likmes 8, 10, 15, 20, 25%. Tos no sākuma vajadzētu nomaksāt. Tad, kad šie kredīti būs atmaksāti, tad, visticamāk, būs arī līdzekļi, no kuriem veidot drošības spilvenu," stāstīja Peisenieks.
"Investoru kluba" izpilddirektors lēsa, ka cilvēkam, kuram ir nodrošinātas sociālās garantijas, drošības spilvens trīs mēnešalgu apmērā būtu pietiekams, lai, piemēram, darba nespējas vai bezdarba situācijā varētu dzīvot vismaz pusgadu, gandrīz nemainot ikdienas paradumus.
