Ar somu investoru sarunājās Latvijas Radio žurnālists Dīvs Reiznieks.

Kāpēc kara laikā būtu jārunā par Ukrainas jaunuzņēmumiem?

Dīvs Reiznieks: Labdien, Jussi.

Jussi Mūrikainens: Labdien.

Ļaujiet man sākt ar provokatīvu jautājumu. Kāpēc kara laikā, kad ukraiņi cīnās par savas valsts izdzīvošanu, mums būtu jārunā par Ukrainas jaunuzņēmumiem?

Es domāju, ka tie ir vairāki slāņi. Pirmkārt, protams, visiem eiropiešiem būtu jāpalīdz Ukrainai šīs krīzes laikā. Otrkārt, Ukrainas atjaunošanas process ir sācies jau pirms kara beigām. Tātad, ja jūs neesat tur jau šobrīd, tad pēc kara, kad tur saplūdīs visi veiksmes meklētāji, tad jau būs par vēlu. Treškārt, es teiktu, ka Ukrainas jaunuzņēmumu ekosistēma ir ļoti spēcīga, tāpēc tas ir tiešām labs iemesls, lai investētu Ukrainā, ja ne kara laikā, tad arī pēc tam.

Detaļās iedaziļināsimies nedaudz vēlāk, bet pirms tam palūgšu sniegt tādu ātru pārskatu par jaunuzņēmumu kopējo ainu Ukrainā.

ASV tika veikts pētījums par to, no kurām valstīm nāk visvairāk cilvēku, kas dibinājuši tā saucamos vienradžus – jaunuzņēmumus, kuru tirgus vērtība sasniedz vienu miljardu ASV dolāru. Ukraina šajā ziņā ir augstākajā līmenī. Kā piemēru varu minēt vienu no "WhatsApp" dibinātājiem. 

Iemesls tam varētu būt gan ļoti augstais izglītības līmenis programmatūras izstrādes jomā, gan fakts, ka Ukraina šobrīd ir viena no lielākajām, ja ne lielākā programmatūras ārpakalpojumu sniedzējvalsts Eiropā. Tā kā, ir daudz labu iemeslu, lai šai jomai pievērstu uzmanību.

Protams, ka mērogojamākie jaunuzņēmumi, proti, tādi, kuru darbību var ievērojami paplašināt bez proporcionāla pieauguma darbības izmaksās ir vairāk vai mazāk balstīti tieši programmatūrā. Ukrainā ir daudz labu uzņēmēju un viņi ir patiešām strādīgi cilvēki. Bez tam tur veidojas tiešām laba un aktīva jaunuzņēmumu ekosistēma, ir labi pasākumi un tā tālāk.

Vai jūs varētu man pastāstīt mazliet vairāk par savu iesaistīšanos šajā visā?

Kad sākās karš, es biju Portugālē, saņēmu zvanu, un man prasīja: "Jussi, vai mums nevajadzētu kaut ko darīt?" Es nekavējoties teicu – jā. Kara sākums kaut kā skāra manu sirdi. Sapratu, ka kaut kas ir jādara. Helsinkos izveidoju palīdzības centru ukraiņiem, palīdzēju Ukrainas armijai, kā arī meklēju darbu ukraiņiem, kuri iebrauca Somijā, gādāju pārtiku un citas lietas.

Pēc tam mani uzaicināja piedalīties vienā starptautiskā jaunuzņēmumu ideju žūrijā, jo tas ir mans pamatdarbs – novērtēt jaunuzņēmumu potenciālu. Pēc tā sekoja uzaicinājums uz tehnoloģiju konferenci "IT Arena" Ļvivā. Un pagājušajā gadā es noorganizēju pirmo "The Bridge of Trust" pasākumu, kas saved kopā investorus un ukraiņu jaunuzņēmumus.

Tā kā brīvprātīgais darbs pārvērtās par reālu darbu. Otro "The Bridge of Trust" pasākumu sarīkoju jau "Slush" konferences ietvaros, kas ir lielākais jaunuzņēmumu pasākums pasaulē. Šie pasākumi bija sekmīgi, tāpēc sadarbībā ar Eiropas Biznesa eņģeļu tīklu, kā arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas biznesa eņģeļu tīkliem, nolēmām kopā rīkot "The Bridge of Trust".

Nākamā "Slush" ietvaros jau plānojam sasaukt "The Bridge of Trust" dibināšanas sapulci. Tā kā brīvprātīgais darbs pārvērtīsies reālā organizācijā.  

Kāda ir jūsu pieredze jaunuzņēmumu jomā?

2008. gadā dibināju personīgo finanšu pārvaldības jaunuzņēmumu "Balancion" un kopš tā laika esmu palīdzējis kā konsultants, vai pildot visas citas iespējamās lomas dažādos Somijas jaunuzņēmumos. Kopumā šajā jomā man ir jau 18 gadu pieredze, un varētu teikt, ka šajā industrijā esmu soms ar vislielāko kontaktu tīklu. Tāpat esmu "Liquido.vc" dibinātājs. Esam uzņēmums, kas meklē labākos jaunuzņēmumus, kuros ieguldīt.

Jūs te piesaucāt dažādu pasākumu nosaukumus, kuri jūsu sfēras cilvēkiem ļoti labi zināmi, taču ne visi varētu zināt, par ko ir runa. Vai varat lūdzu īsumā pateikt, par ko runājāt?

Labi, protams. "Slush" ir audzis ļoti strauji un šobrīd ir lielākais jaunuzņēmumu pasākums pasaulē.

Un tas notiek Somijā.

Jā, Helsinkos, Somijā. Piemēram, šogad tas sāksies 20. novembrī un šķiet, ka pasākums jau izpārdots.  Savukārt "IT Arena" varētu teikt ir "Slush" Austrumeiropas versija. Šogad tas tika rīkots 11. reizi un šo pasākumu apmeklēja 5000 cilvēku. "IT Arena" ir tehnoloģiju konference, kurā ir arī jaunuzņēmumu virziens, un tajā esmu iesaistīts arī es. Savukārt "The Bridge of Trust" mēs rīkojam kā blakus pasākumu šīm abām pieminētajām lielajām konferencēm. Tādi bijuši jau trīs reizes.

Tātad "The Bridge of Trust" paredzēts Ukrainas jaunuzņēmumiem un starptautiskajiem investoriem, vai pareizi sapratu?

Jā, jā, tas ir pareizi. Bet varētu teikt, ka mēs veidojam vienotu platformu Baltijas, Ziemeļvalstu, Čehijas, Polijas un Ukrainas kopējam tīklam. Bet tagad mēs, protams, vispirms koncentrējamies uz Ukrainas jaunuzņēmumu ekosistēmu, jo tā ir sava veida palīdzība Ukrainai, pieliekot roku, lai to padarītu rietumnieciskāku.

Vispirms uzticība, pēc tam investīciju piesaiste

Vienā no intervijām jūs teicāt, ka šobrīd uzsvars tiek likts uz uzticības veidošanu, nevis uz tūlītēju investīciju piesaisti. Ko jūs ar to domājat?

Tieši tā. Jūs parasti neveicat ieguldījumus uzņēmumos, ar kuriem nav izveidojies kāds uzticības elements. Ir patiešām grūti veikt pārrobežu ieguldījumus, ja jums nav, piemēram, kāda, kurš iesaka konkrēto uzņēmumu, vai kam ir kaut kādi kopīgi kontakti ar jums. Tāpēc šis ir ilgtermiņa projekts. Mēs būtībā vēlamies izveidot uzticības tīklu, un tad tam seko arī ieguldījumi.

Dzirdēju, ka jaunuzņēmums, kurš uzvarēja konkursā vienā no "The Bridge of Trust" pasākumiem, jau ticis pie finansējuma. Domāju, pēc kādiem sešiem mēnešiem mēs aptaujāsim visus investorus, kas piedalījušies, atklāt, cik eiro viņi reāli ieguldījuši.  Katrā ziņā turpinām attīstīt šo platformu, tāpēc ceru, ka šie nebūs tikai daži pasākumi, bet attīstība desmitiem gadu garumā.

Tātad līdz šim ir bijuši trīs "The Bridge of Trust" pasākumi?

Jā, viens "Slush" un divi "IT Arena" ietvaros.

Un kāda ir bijusi šī pieredze, piemēram, vai esat sasniedzis to, ko bijāt iecerējis, vai arī tie ir tikai pirmie bērna solīši? Kāda bijusi šī pieredze?

Tas bijis iespaidīgi. Plaši mūs atspoguļoja presē, pēdējais pasākums jau nedēļu iepriekš bija pilnībā izpārdots, un kādi 50 līdz 100 cilvēki mēģināja tikt iekšā bez ielūguma. Tā kā sākums mums bijis lielisks. Paneļdiskusijā mums piedalījās arī Serhijs Pritula, kurš, kā saka daži, varētu būt nākamais Ukrainas prezidents. Tas cilvēku līmenis, kuri pievienojas šim projektam, ir iespaidīgs. Mums ir 30 partnerorganizācijas, tai skaitā Somijas Ārlietu ministrija.

Tikai paskaidrošu, ka Serhijs Pritula ir Ukrainas televīzijas personība, kurš bijis ļoti aktīvs līdzekļu vācējs Ukrainas armijai.

Piemēram, ar viņa palīdzību Ukrainas armijai ziedoti jau 18 000 dronu, tā kā viņš tur ir nacionālais varonis.

Bet pastāstiet mums, ko jūs tur redzējāt? Pats pieminējāt, ka pirms kara Ukraina starptautiskajā jaunuzņēmumu vidē bija zināma kā vieta ar gudriem cilvēkiem un lieliskām idejām, bet jau trešo gadu turpinās pilna mēroga karš. Kā tas ir ietekmējis visu šo ainu Ukrainā? Vai Ukrainā kāds vēl ir palicis, vai gaišākie prāti ir pametuši valsti un savas idejas turpina attīstīt jau ārzemēs?

Protams, arī tas ir noticis. Bet, patiesībā, Ukraiņu jaunuzņēmumiem jau tradicionāli ir kādas struktūras citās Eiropas valstīs, jo tas tīri fiziski atvieglo investēšanas procesu. Parasti, viņiem ir biroji Nīderlandē, Somijā, Zviedrijā, Spānijā, Portugālē un, protams, Polijā. Bet viņi arī grib būvēt savu valsti, viņi grib to redzēt dzīvu un veselīgu. Protams, ir dažas kara blaknes. Tā, piemēram, daudzi ir pārcēlušies uz dzīvi Ukrainas rietumu daļā – tiek atvērti biroji Ļvivā, Kijivā. Tad, protams, armija iesauc dienestā, un arī tas ietekmē procesus. Savukārt pozitīvais blakusefekts ir tāds, ka viņi ir kļuvuši starptautiskāki, rietumnieciskāki un saņem lielāku atbalstu no ārzemēm. Tāpat ir investori, kas meklē veidus, kā vienlaikus gan palīdzēt, gan investēt.

Kara dēļ dažas pārmaiņas, kas citkārt prasītu ilgu laiku, notiek daudz straujāk. Kā tas ir jaunuzņēmumu jomā? No jūsu teiktā saprotu, ka arī šajā nozarē izmaiņas bijušas ātrākas. Vai tas ir pareizs pieņēmums?

Jā, tas tiešām ir ļoti, ļoti pareizi. Starp citu, vai zinājāt, ka mūsu pasākums bija ierauts sava veida dezinformācijas kampaņā?

Krievijas dezinformācijas kampaņas mērķētas arī uz Ukrainas ekonomiskajām sadarbībām

Jā, es par to lasīju un gribēju jums par šo vēlāk prasīt. Domāju, ka tas, ja jūsu pasākumiem uzmanību pievērš dažādi troļļi, tas uztverams kā kompliments, ka esat pamanīti. Bet vai pats varētu pastāstīt, kas notika?

Jā, biju vasaras atvaļinājumā, kad kādā brīdī sāku saņemt ziņas no mūsu partneriem, ka: mēs saņēmām e-pastu, kuru bija parakstījusi Ukrainas valdība, un tajā bija rakstīts, ka jūs būtībā esat krievi. Ka riska kapitāla uzņēmumu "Liquido", kura dibinātājs es esmu, patiesībā dibinājuši krievi, un mums esot ciešas saiknes ar Krievijas valdību. 

Protams, vispirms es kārtīgi izsmējos, jo esmu soms, tāpat kā pārējie uzņēmumā. Mēs atbalstām Ukrainu visus šos pēdējos gadus un cilvēki visā Somijā to labi zina. Bet, protams, mūsu Ukrainas un citi starptautiskie partneri sāka uzdot jautājumus: kas tas ir? Un tad mēs devāmies pie lielākajiem Somijas medijiem, lai viņi saliek visu pa plauktiņiem. Šīs dezinformācijas kampaņas rezultātā mēs nezaudējām nevienu partneri. Mums ir spēcīgs atbalsts, tai skaitā no Somijas Ārlietu ministrijas. Tas, ka mūs atbalsta lieli, nopietni partneri, noteikti palīdzēja šajā situācijā.

Bet ko tas jums pasaka, ka šāda veida rīcība vērsta pret jums personīgi un pret jūsu pasākumu?

Es domāju, ka mēs esam bijuši pietiekami daudz sarunās, darījuši ko pietiekami nozīmīgu, lai iegūtu šo troļļu uzmanību. Tāpēc es domāju, ka tā ir pozitīva zīme.

Bet tomēr cilvēkiem, kuri nav tieši saistīti ar jaunuzņēmumu nozari, kas tad ir bijis šī projekta "The Bridge of Trust" nozīmīgākais sasniegums? Kāds varētu teikt: līdz šim notikuši tikai trīs pasākumi. Labi, kāds varbūt spējis piesaistīt jau pirmās investīcijas, bet citādi – tikai daži pasākumi, daži jaunuzņēmumi, daži investori. Kas tur tik svarīgs?

Jā, labs jautājums. Patiesībā es domāju, ka līdz šim lielākais panākums ir tas, ka bijusi iespēja citās valstīs atrast tādus cilvēkus kā es. Esmu sastapis daudzus, kuri ir sava veida vietējie varoņi, veidojot tādas pašas lietas, kādas es būvēju, esot Somijā. Iepazinos ar pāris vīriem no Polijas, kuri var palīdzēt mums augt. Tāpat arī manus līdziniekus Čehijā, arī Latvijā. Patiesībā, ir visai daudz investoru no Latvijas, par ko tiešām lepojos. No Igaunijas, no Lietuvas, Portugāles, Spānijas, Vācijas, Francijas. Es pat neatceros visas valstis… ASV, Lielbritānijas.  Tāpēc es domāju, ka lielākais panākums līdz šim ir bijusi izdevība atrast šos cilvēkus, kuri mums pievienojušies un nu varam augt jau kā vietējie šajās valstīs, organizēt lielas lietas un kopā augt.

Vai mēs runājam par Ukrainas jaunuzņēmumu attīstīšanu vai par jaunuzņēmumu attīstīšanas tīklojumu šajā reģionā kopumā?

Jā, mēs darām gan vienu, gan otru. Tātad galvenais fokuss noteikti  ir Ukrainas un Ukrainas jaunuzņēmumu ekosistēma, jo kopā esam sanākuši tieši kara dēļ. Taču, palīdzot Ukrainai, mēs arī savedam kopā dažādu valstu jaunuzņēmumu ekosistēmas. Tā kā esam atvērti visiem šī reģiona startapiem.

Uzsākot jaunu lietu parasti ir dažādi mērķi - lielāki un mazāki. Kas būtu tas mērķis, kas jums sagādātu lielāko prieku? Kas būtu tas mērķis, kuru sasniedzot, jūs varētu teikt: jā, esmu paveicis to, ko gribēju? Vai jums ir šāds mērķis?

Jā, protams, man ir ļoti skaidri mērķi, bet, lai tos sasniegtu, mums vispirms vajadzīgi cilvēki, kas mūs atbalstītu. Tāpēc šobrīd apzinām atslēgas cilvēkus, kuri varētu sanākt kopā "Slush" konferencē Helsinkos novembrī. Mans lielākais mērķis ir izveidot lielāko investoru, riska kapitāla, ģimenes biroju un biznesa enģeļu tīklu šajā reģionā. Tas palīdzētu vairot uzticību starp dažādu valstu spēlētājiem, kas savukārt varētu kalpot par pamatu, lai kļūtu par lielāko spēlētāju nozarē. Tas varētu prasīt pāris gadus, jo šāda attīstība prasa laiku. Piemēram, "IT Arena" tika dibināta pirms 11 gadiem, "Slush" pirms gandrīz 20 gadiem. 

Taču mūsu dienas kārtība ir visai skaidra. Piemēram, ģimenes birojiem parasti nav īpaši plaši kontakti…

Interesi par biznesu Ukrainā izrāda arī Latvijas investori

Paskaidrojiet, ko nozīmē "ģimenes biroji"?

Ģimenes, kas investē. Tātad, biznesa eņģelis ir privātpersona. Bet šiem "ģimenes birojiem", kas apkalpo konkrētas ģimenes vai dzimtas finanses, parasti ir nedaudz vairāk naudas, ko tērēt ieguldījumiem. 

Un tad mums ir riska kapitāla kompānijas ar vēl lielākiem budžetiem. Tātad, mēs tos visus savienojam kopā. Nav tā, ka tīklojas tikai biznesa eņģeļi, ģimenes biroji, vai tikai riska kapitāla uzņēmumi. Un tas ir tas, kas padara mūs varbūt mazliet īpašus Eiropā.

Tad sanāk, ka vispirms jūs viņus aicināt uzlūkot to, ko var piedāvāt Ukrainas jaunuzņēmumu sektors un ja šāda interese ir, tad tā dabīgi pāraug sarunā par to, ko vēl var piedāvāt šis konkrētais ģeogrāfiskais reģions apkārt Ukrainai?

Jā, tas ir visai precīzi teikts. Redziet, kad starp investoriem izveidojas savstarpēja uzticība, viņi sāk dalīties ar sava portfeļa uzņēmumiem un darījumu plūsmu. Tā kā, ja mums pievienojas jauns investors, tad tas uzreiz nokļūst pie lielas darījumu plūsmas. Tas notiek fonā, - ja pazīstat kādu, tad šis kāds ar jums padalīsies ar informāciju par labiem investīciju piedāvājumiem viņa valstī. Mūsu pasākumi ir vieta, kur veidojas šie kontakti. Un uzticamu cilvēku tīkls ir tas, kas tālāk jau spēlē lielāko lomu. 

Runājot par šiem dažādajiem investoriem, vai ir kāds vienots motīvs, kas viņus atvedis līdz "The Bridge of Trust"? Vai tā ir vēlme kaut kā palīdzēt Ukrainai, vai varbūt viņu biznesa "oža" saka, ka "mums jābūt tur tagad, jo kad karš būs beidzies, parādīsies milzīgas iespējas?" Kas jūsuprāt ir tie aspekti, kas cilvēkus piesaista jūsu rīkotajam "The Bridge of Trust" pasākumam? 

Es domāju, ka pirmkārt, kad sākās karš, neviens no mums nedomāja par biznesa iespējām. Vismaz es neesmu saticis nevienu, kurš būtu tik oportūnistisks un jau no paša sākuma būtu darbojies ar domu par panākumiem vēlāk. Mēs vienkārši gribējām palīdzēt Ukrainai. Mēs redzējām kā šī valsts cīnās un gribējām to atbalstīt. Tikai vēlāk cilvēki sāka pamanīt, ka Ukrainas jaunuzņēmumu ekosistēma patiesībā ir ļoti laba investīciju ziņā.

Piemēram, uzņēmumu vērtība sākuma posmā tur tiek noteikta zemāka nekā, tai pašā Somijā. Un ja ņem vērā valsts atjaunošanas aspektu, tad skaidrs, ka Ukrainā, dažādās sfērās ieplūdīs lielas investīcijas. Tā kā šobrīd jau var skatīties caur biznesa un investīciju prizmu. Taču saknē, tas pamata stimuls visiem mūsu investoriem dažādās valstīs bijis vienāds - mēģināt saprast kā labāk varētu palīdzēt Ukrainai.   

Jūs pieminējāt, ka interesi izrādījuši arī Latvijas investori. Kā viņi jūs atrada vai jūs atradāt viņus un kas ir tas, kāpēc izveidojusies sadarbība?

Egita Poļanska ir tas cilvēks, kuru aicināju jau tad, kad  "The Bridge of Trust" notika "Slush" ietvaros. Egita vēlāk organizēja braucienu uz "IT Arena", uz kuru atbrauca šķiet vairāk kā 20 investori no Latvijas.

Tas viss saistīts ar izaugsmi, ko vēlos radīt dažādās valstīs, atrodot tos īstos cilvēkus, kuri ir visvairāk tīklotie cilvēki savās valstīs un kuriem ir šī kopīgā vēlme palīdzēt Ukrainai. Un kad šie cilvēki ir atrasti, tad viņi jau kļūst par šo uzticības tiltu vietējā līmenī, spējot piesaistīt vairāk investoru un investīciju. 

Un, ja mūs klausās Latvijas investori, kāds būtu jūsu īsais vēstījums viņiem, kāpēc jāpievērš uzmanība Ukrainai kara laikā?

Investējot, darījumu plūsma ir galvenais. Tas ir tas, ko vienmēr saku. Tāpēc jums ir jābūt daudziem uzņēmumiem, lai atrastu labākās investīciju iespējas. Ar "The Bridge of Trust" palīdzību, iespējams iegūt tieši to - labāku darījumu plūsmu. 

"Tā rodas dimanti!"

Tagad parunāsim par sfērām, kurās Ukrainas jaunuzņēmumi ir spēcīgāki par citiem. Piemēram, ja paskatāmies uz armiju, nav jābūt militāram ekspertam, lai saprastu, ka kara dēļ, tās situācijas dēļ, kurā ir nonākusi Ukraina, ka viņi nesaņem nepieciešamos ieročus, viņi ir spiesti paši rast risinājumus. Tā rezultātā, esmu pārliecināts, ka pēc kara beigām Ukraina dronu ziņā būs pirmajā trijniekā pasaulē. Tas bijis nepieciešamības rezultāts. Bet, ja runājam par jaunuzņēmumiem Ukrainā - vai karš ir ietekmējis to, ko viņi dara. Vai, ja abstrahējamies no kara, ir kādas jomas, kur viņi butu īpaši spēcīgi, vai kuras ir jomas ar lielāko potenciālu?

Pēdējā Ļvivas apmeklējuma laikā pirms trīs nedēļām es, starp citu, apmeklēju arī vienu dronu rūpnīcu. Daudzi no šiem uzņēmumiem vienkārši nepastāvēja pirms kara. Tātad, ir vairāki aizsardzības tehnoloģiju un divējāda pielietojuma tehnoloģiju uzņēmumi, kas ir dibināti kara dēļ. Un, protams, karš dod īpašas iespējas reālajā laikā pārbaudīt dažādus risinājumus. Tas nozīmē, ka viņi attīstījušies tur, kur jau ir noieta tirgus viņu risinājumiem. Tā kā šī noteikti ir galvenā nozare. 

Veselības tehnoloģijas ir vēl viens piemērs, - viņiem ir iespēja apmācīt armiju, izmantojot dažādus paplašinātās realitātes (augmented reality) risinājumus un vienlaikus testējot tos. Tā kā, es teiktu, ka veselības tehnoloģijas un aizsardzības tehnoloģijas būtu tās visredzamākās jomas, bet ir arī citas jomas - izglītības tehnoloģijas, ko viņi jau izstrādājuši armijas lietošanai, tāpat arī rehabilitācijas un psiholoģiskie risināmi, kas jau iet veselības tehnoloģiju jomas virzienā.

Patiesībā, par šo neesmu tik daudz domājis, jo mēs nespecializējamies kādā konkrētā industrijā. Šobrīd meklējam labākos jaunuzņēmumus jebkurā nozarē. 

Runājot ar ukraiņiem, tu saproti, ka tas, kā viņi pēc vairākiem kara gadiem redz dzīvi diezgan atšķiras no tiem, kuri par karu lasa tikai ziņās. Viņi saprot, ka tas vai atnāks rītdiena nav nemaz tik zināms. Tas ir skumīgi, bet vienlaikus, ir cilvēki, kas dzīvo dzīvi vitālāk, ja tā varētu teikt. Piemēram, - ja vēlies apprecēties, precamies, jo pēc gada vai mēneša varbūt mums nebūs šādas iespējas. Es tik gribēju jums vaicāt vai jūsu, jaunuzņēmumu jomā, kad tiekaties ar šiem  ļoti uzņēmīgajiem ukraiņiem, kuri vēlas kaut ko darīt ar savu dzīvi, kuriem ir idejas, kuri vēlas tās attīstīt, vai viņi atšķiras no, teiksim, jaunuzņēmumu veidotājiem, piemēram, Somijā?

Jā! Pirmkārt gribu pieminēt viņu elastību, spēju pielāgoties dažādiem stresa izraisītājiem, un spēju turpināt virzību uz priekšu par spīti tiem. Tas ir tas, ko vienmēr gribas redzēt uzņēmējos.

Bet šiem cilvēkiem ir ne tikai stress, viņi spēj dibināt uzņēmumus bez finansējuma, laikā kad valstī notiek karš. Tā rodas dimanti!

Es teiktu, ka viena no svarīgākajām lietām ir tā, ka viņiem ir ambiciozāki mērķi, jo viņi, domājot par savas darbības attīstīšanu, neskatās tikai uz savu dzimto valsti. Viņi, krietni vairāk nekā Somijas jaunuzņēmumi, jau sākuma posmā meklē iespējas ārzemēs.

Viņi ātri izveido pārstāvniecības citās valstīs, vairāk meklē iespējas ārzemēs. Un tas ir skaidrs, jo mājas tirgus šobrīd ukraiņiem īsti nepastāv.

Tātad ukraiņi ir ambiciozāki par somiem?

Šo sarunas daļu varam izgriezt. Bet, jā. (smejas)

Jūs teicāt, - kad sākās karš, uzreiz sapratāt, ka vēlaties kaut kādā veidā palīdzēt Ukrainai. Kāpēc tā? Kāds bija iemesls jums personīgi?

Esmu domās mēģinājis meklēt pareizo iemeslu. Man šķiet, daļēji tas ir tāpēc, ka mūsu ģimenē skatījāmies visas tās dokumentālās filmas par Otro pasaules karu un nacistiem, kas nogalina ebrejus un tā tālāk. Tāpēc es domāju, ka tā ir daļa no mana stāsta. Kad biju mazs bērns, vienmēr domāju, kā cilvēki Eiropā nepalīdzēja ebrejiem. Kā tas bija iespējams un kā es pats rīkotos, ja kaut kas līdzīgs notiktu manā dzīvē, taču es nekad nespēju iedomāties, ka tā tiešām atkal arī notiks. Šis bija tas klikšķis manī - vai nu tūlīt rīkoties vai arī šādas iespējas izdarīt ko patiesi nozīmīgu tavā dzīvē var arī vairs nebūt. 

Un ko esat uzzinājis par sevi, par pasauli kā tādu vai par savu valsti, vai saviem draugiem, vai ukraiņiem? Ko esat sapratis šos divarpus, gandrīz trīs gadus aktīvi darbojoties un vispirms palīdzot ukraiņiem Somijā, pēc tam dodoties uz Ukrainu un darot to, ko mākat vislabāk? Kas ir tās mācības no šīs pieredzes? 

Es zināju kāds esmu krīžu laikā. Esmu viens no tiem, kuriem ir jārīkojas. Ir dažāda veida cilvēki, - daži pat nevēlas sekot ziņām par karu. Bet es tā nevaru. Visa notiekošā rezultātā es arī izšķiros un konstatēju, - ja tiešām ar kaut ko aizraujos, varu izdarīt visai labas lietas. Tāpat, uzzināju, ka daudzi brīvprātīgie ir ļoti jauki cilvēki, kas spēj paveikt pārsteidzošas lietas. Šo cilvēku iepazīšana man personīgi līdz šim ir bijusi varbūt pat vislielākā vērtība. Vienlaikus tu esi spiests atzīt, ka, karam turpinoties, cilvēki kļūst pasīvāki. Ziņās vairs nerunā par notiekošo Ukrainā tik daudz kā kara pirmajās fāzēs. Esmu sapratis, ka nepietiek paļauties uz lielajiem medijiem, jo šādās situācijās visu ziņo piecas dienas par vēlu. Notikumi Ukrainā arī parādījuši cik liela ietekme ir brīvprātīgo organizācijām. To parādīja jau pats kara sākums, kad viņi spēja sniegt palīdzību daudz ātrāk nekā nacionālā līmeņa spēlētāji. Politiskā sistēma ir lēna, bet cilvēki ir ātri.

Paldies par to, ko jūs darāt, un paldies, ka atklājāt šo Ukrainas stāsta daļu, kuru mēs patiesībā vēl nebijām dzirdējuši.

Es tikai vēl gribu pateikt vienu lietu visiem latviešiem, kuri klausās. Lepojieties ar sevi, jo jūs esat viena no valstīm, kas patiešām atbalstījusi vismaz manas darbības, lai palīdzētu Ukrainai. Esmu saticis apbrīnojamus jūsu cilvēkus. Sūtu lielas sirdis visiem latviešiem. 

Paldies.

Visu labu!