Latvijas Radio Vidzemes korespondentei ierodoties "Gredzenos", vispirms saimniece Dace aicina līdzi uz kūti, lai apskatītu pavasara papildinājumu kazu saimei: "Šeit ir pagājušā gada madāmas – 45 jaunkundzītes kopā ar mazajiem kazlēniem, kas šopavasar atskrējuši."
Sākums kazu audzēšanai šajā saimniecībā meklējums pirms gadiem sešiem, kad dēla veselībai vajadzēja kazas pienu. Sākumā tās bija tikai pāris kazas.
Apgūt kazkopību nācies pašmācības ceļā. "Piemēram, slaukšanu es no "YouTube" iemācījos. Pavēro, kā tur ir, tad tā kā izjūt to spiedienu, un, re kur, piens ir. Vēl es arī Ozolniekos un Latvijas Lauksaimniecības universitātē [mācījos] – tur kursus rīkoja par siera lietām, gan kazu lietām," stāsta Dace.
Pirmo reizi ar Daci un Jorenu Latvijas Radio tikās Valmiermuižas tirdziņā, kad viņu stendā uzmanību piesaistīja interesants produkts – kazas piena karameles. "No gotiņas var būt "Gotiņa", no kaziņas var būt "Kaziņa", nu tā končiņa," smejas Dace.
Jorens papildina: "Mums tā ir smērējama, smēriņa veidā. Bet uz kociņa ir tā kā bērniem čupačups."
"Mēs skatāmies no sevis – mums garšo svaigais kazas siers, to mēs esam sākuši jau pagājušajā sezonā piedāvāt. Pamatā tas ir bez piedevām, lai var izgaršot tā īstā siera garšu. Tā viennozīmīgi ir mājražošana, jo mēs uz tādiem apjomiem, kas būtu lielāki nekā mājražošana, neesmu droša, ka tas būtu kā mērķis. Mēs laikam neesam tradicionāli domājoši, man pa priekšu ir sirds un tad ir tā rēķināšana. Tas droši vien daudz kur ir novedis tā kā dimbā," atzīst Dace.
Saimnieki pašlaik negrasās savu kazu ganāmpulku veidot daudz lielāku. Turklāt nav īsti, kur nodot kazu pienu lielos apjomos.
"Kazkopība Latvijā, es tā domāju, nav tāpēc, ka nav tās pārstrādes. Bija centieni, mēģinājumi Cesvainē, bet tad uznāca kaut kādi iepriekšējie apgrūtinājumi un tagadējie apgrūtinājumi, tas tā arī ir palicis. Ja ir kazas, tad automātiski tas produkts pašam arī ir jāpārstrādā, un ne visi ir gatavi," skaidro Dace.
"Lai dotu to pienu kaut kur, tad ir jābūt ļoti daudz tām kazām, tad jau simtos jārēķina, lai tas atmaksātos," saka Jorens.
Saimniecībā ir arī dažas angoras kazas. Taču Latvijā esot problemātiski ar šīs vilnas apstrādi, tāpēc šajā ziņā vēl esot tikai tāds izmēģinājumu laiks.
"Vilnu mēs paši novērpjam, to visu apstrādāt. Es tā kā mācētu, bet man īsti nav ne laika, ne vietas. Tad mēs meklējām, meklējām, un, es tā kā Latvijas patriote, gribētu, lai tas Latvijā notiek. Bet mums ir laiks taustīties, mums nav tas apjoms, tas lielums," stāsta Dace.
Pirms pusotra gada Dace un Jorens no Kurzemes pārcēlās uz Burtniekiem. Viņu īpašumā tagad liela lauku māja, kura gan prasa pamatīgu remontu.
Dace neprognozē, kad tā būs gatava: "Šajā mājā, pēc nostāstiem, nav 20 gadus jau dzīvots. Šeit ir divas mājas: kungu māja un kalpu māja. Mēs pašlaik kalpu mājā mitināmies. Tā lielā māja, uz kuru ceram pāriet, ir tiem laikiem ļoti gudri taisīta. Šajos laikos varētu tikai mācīties, kā enerģiju taupīt, vispār to pat neradot. Ļoti, ļoti pārdomāts, lai būtu tā gaisa cirkulācija, elpošana."
"Jā, gudri būvētas krāsnis un viss kaut kas. Tur jau ir padomju laikos sabojāts. (..) Mēs jau paši būvējam bez darbiniekiem, tāpēc tas neiet tik ātri," sacīja Jorens.
Jāpiebilst, ka Daces un Jorena ģimene ir arī aktīvā dzīvesveida piekritēji. Gada sākumā viņi saņēma balvu "Gada ģimene sportā 2022".
Bet par savu izvēli dzīvot un saimniekot laukos "Gredzenmuižas" saimnieki saka tā bija apzināta un pareiza.
"Brīvība dvēselei! Es varu darīt, ko es gribu, varu pat iznākt plika ārā pastaigāties. Liepājā dzimusi, augusi, Rīgā mēs satikāmies studējot, 20 gadus nodzīvojām Rīgā. Mēs jau tāpat bez vārdiem jau zinājām, ka nav mērķis dzīvot pilsētā," saka Dace.
"Ja gribas "Lexus", tad diez vai nopelnīsi ar 18 hektāriem. Bet, no otras puses skatoties, izdzīvot varētu no sava," norāda Jorens.
Tagad tātad priekšā mājas remonts, liels darbs jau paveikts, lai sakoptu apkārtni, un iecerēs ir nākotnē "Gredzenmuiža" uzņemt arī tūristus.
