Uz interviju ar Latvijas Radio viņš ierodas ar Ukrainas karoga zīmotni uz vienas rokas, uz otras – viņa vadītās palīdzības organizācijas simbola zīmotne Ukrainas un Lietuvas karogu krāsās ar lāpu vidū. Organizācija ir sagādājusi palīdzību Ukrainai gandrīz pusmiljona eiro vērtībā – gan civiliedzīvotājiem, bet pārsvarā bruņotajiem spēkiem.
Ohmans gan atzīst - karš Donbasā pašlaik ir noderīgs gan Krievijai, gan Ukrainā pie varas esošajiem, katrai savu iemeslu dēļ.
- Baltijā ieradās kā romantiķis, tagad palīdz Ukrainai
- Piegādā ieročus Ukrainas armijai ne tikai Ukrainas un Baltijas, bet visas Eiropas dēļ
- Lietuva ir aktīvākā Ukrainas atbalstītāja un gribētu, lai arī Igaunija un Latvija būtu godīgākas
- Vilšanās pārlieku samierinieciskajos Rietumos un neizlēmīgajā Ukrainā
Brīvība un neatkarība - personīgi svarīgs jautājums
Gints Amoliņš: Jūs esat zviedrs, bet jau daudzus gadus pārsvarā dzīvojat Lietuvā, tomēr protat arī latviešu valodu.
Ohmans: Mazliet. Es nevaru teikt, ka runāju labi latviski, es gribētu labāk. Dzīvoju Latvijā pirms kādiem 10 gadiem, strādāju. Ja zini lietuviešu valodu, latviešu valoda nav tā sarežģītākā. Lietuviski es runāju brīvi.
Kas jūs atveda uz Baltijas valstīm?
1989.gadā kā students es biju Polijā un Čehoslovākijā, un tā es Polijā satikos ar lietuviešiem. 1990.gadā aprīlī aizbraucu uz Lietuvu. Tas bija ļoti superīgi, sarunas ar cilvēkiem. Protams, mēs Zviedrijā arī zinājām par Padomju Savienību utt. Cilvēki šeit Baltijas valstīs gribēja brīvību un neatkarību. Un es tāds romantiķis, revolucionārs var teikt, un tas bija ļoti iespaidīgi.
Tagad es dzīvoju Lietuvā vairāk nekā 10 gadu. Esmu kā žurnālists, kinocilvēks, man brīvības un neatkarības jautājums ir ļoti personīga lieta.
Šobrīd [nodarbojos] ar situāciju Ukrainā, es ļoti aktīvi iesaistos Ukrainā kopā ar draugiem un cilvēkiem Lietuvā. Palīdzam Ukrainai ļoti daudz.
Kolīdz redzēju «zaļos cilvēciņus», sapratu - nāk Putins
Šeit mēs varētu pārietu uz angļu valodu. Daži saka, esat pazīstamākais lietuvietis Ukrainā, jo to daudz atbalstā. Lietuvā esat dibinājis palīdzības organizāciju „Zils/Dzeltens” (Blue/Yellow), kas kopš 2014.gada atbalsta ukraiņu civiliedzīvotājus un arī karavīrus. Esat pat piegādājuši aprīkojumu tā dēvētajiem „kiborgiem” – ukraiņu karavīriem, kas cīnījās Doņeckas lidostā. Kādēļ izlēmāt ieskaitītes Ukrainā?
Pirmkārt, es domāju Maidana notikumus Baltijas valstīs izprata citādi nekā citur Eiropā. Īpaši Lietuvā, ņemot vērā traumatiskos notikumus 1991.gada janvārī. Maidans bija daudzos veidos unikāls, tas noteikti pievērsa manu uzmanību.
Kad sākās notikumi Krimā, tas bija nepatīkams šoks, bet es par to nebiju ļoti pārsteigts. Zviedrijas armijā es dienēju stratēģiskās izlūkošanas vienībā, kara gadījumā biju sagatavots desantam ar izpletni Padomju Savienībā. Es pārzinu šīs lietas.
Kad redzēju šos „zaļos cilvēciņus” Krimā, es sapratu, kas viņi ir, es sapratu, ka nāk Putins. Un sapratu, ka šeit tas nebeigsies, ka tas izvērtīsies par kaut ko vēl daudz nopietnāku.
Kad sākās sadursmes Donbasā, uzreiz sapratu, ka kaut kas ir jādara. Tas neskar tikai Ukrainu, tas skar visu Eiropu, tas skar Baltijas valstis, kur es dzīvoju. Ar dažiem draugiem sākām domāt, ko mēs varētu darīt. Tas ir garš stāsts ar dažiem ļoti dramatiskiem brīžiem. Bet īsumā – 2014.gada vasarā mēs sākām piegādāt aprīkojumu Ukrainas bruņotajiem spēkiem un darām to joprojām.
Vai jūs koncentrējaties uz palīdzību civiliedzīvotājiem vai..?
Nē, tie ir bruņotie spēki. 70%-80% mūsu darba koncentrējas uz bruņotajiem spēkiem, bet mēs strādājam arī ar civiliedzīvotājiem, un šī mūsu darba daļa laikā gaitā izaugusi lielāka. Jo ir arī politiskais un psiholoģiskais aspekts. Protams, mēs nevaram darīt visu un palīdzēt visiem, bet, darot nopietnas lietas, tu cilvēkiem liec saprast, ka mēs šeit neesam tikai sava prieka pēc, ka mēs saprotam jūsu situāciju un būsim kopā ar jums līdz galam.
Šodien cilvēki Ukrainā ir nomākti. Daudzu iemeslu dēļ – iekšējās situācijas dēļ, kara dēļ, viņi jūtas aizmirsti. Un es diezgan bieži dzirdu – „jūs esat mūsu vienīgie draugi”.
Tagad es to dzirdu biežāk nekā pirms gada – tas liek padomāt.
Mēs esam spējuši lietas izdarīt ātri, dažkārt esam paveikuši iespaidīgas lietas, tostarp sagādājot visu, kas nepieciešams, arī ieročus.
Kādus ieročus?
Optiskos tēmekļus, nakts redzamības ierīces, rācijas, dronus. Jebko. Bruņucepures, bruņuvestes un tā tālāk. Esam pat iesaistīti jaunu taktiku un aprīkojuma izstrādē.
Vai bieži braucat uz Donbasu?
Varbūt reizi mēnesī, tagad mazāk. Bet savulaik braucu divas reizes mēnesī, īpaši 2015.gada ziemā, kad situācija bija ļoti dramatiska. Mums Ukrainā ir arī izveidots ļoti labs sadarbības tīkls, un dažreiz pašiem nemaz nav jābrauc – kāds paņem sūtījumu un nogādā, kam vajag.
No kurienes finansējums?
Mums ziedo dažādi cilvēki. Daži varbūt 20 eiro mēnesī, tikai pirms pāris dienām kāds Lietuvā man iedeva 500 eiro vienkārši uz ielas – Lietuvā esmu diezgan pazīstams. Mums ir sponsori no ārzemēm. Rīkojam arī ziedojumu vākšanas pasākumus, piemēram, koncertus nacionālajā televīzijā, kur savācam diezgan daudz naudas. Drīzumā būsim sagādājuši Ukrainai dažādu aprīkojumu un citu palīdzību jau 500 000 eiro vērtībā.
Nav iesaldēta konflikta, ir karš, kas izdevīgs gan Krievijas, gan Ukrainas elitei
Konflikts Donbasā liekas pieklusis, salīdzinot ar situāciju pirms dažiem gadiem. Vai jūtat, ka atbalsts Ukrainai Lietuvā, Baltijas valstīs kaut kādā veidā ir mazinājies?
Atkarīgs, par ko tieši runājam, bet tas ir mainījies.
Atļaušos teikt, ka Lietuva ir redzamākā un aktīvākā Ukrainas atbalstītāja Baltijas valstīs, nemaz nerunājot par Eiropu.
Tostarp Lietuva sūta ieročus, valdība nesen nolēma ukraiņiem nosūtīt tūkstošiem kalašņikovu. Es apspriežos ar valdību un citiem Lietuvā – ir lietas, kas mainījušās, bet atbalsts nav mazinājies.
Attiecībā uz Latviju un Igauniju situācija ir nedaudz citāda. Es ceru.. Teiksim tā – es gribētu redzēt vairāk Baltijas valstu mēroga pieeju. Šīs ir nopietnas lietas. Ceru, ka izdosies radīt iniciatīvas, kas iesaistīs Baltijas valstis kopumā.
Runājot par Eiropu un pasauli, šis ir sarežģīts jautājums. Ir arī citas problēmas, un cilvēki nejūt tūlītējus draudus. Bet Baltijas valstīs tā ir tieši un atklāti bīstama situācija.
Esmu priecīgs būt Lietuvā, kur valdība, prezidente, pilsoniskā sabiedrība – visi atzīst, ka tas ir bīstami. Es gribētu, lai arī latvieši un igauņi pret to attiektos godīgāk.
Protams, es saprotu iemeslus – Lietuvai ir cita demogrāfiskā situācija, vēsture un tā tālāk. Bet tomēr..
Ko domājat par situāciju Donbasā šobrīd? Ir pagājuši četri gadi, kopš sākās kaujas, ir parakstītas Minskas vienošanās, lai atrisinātu konfliktu. Tomēr īpaša progresa nav, daudzi saka – tas tagad ir iesaldētais konflikts. Vai redzat izeju?
Pirmkārt, tas nav iesaldētais konflikts, tas ir karš.
Ir zemas intensitātes karš katru dienu. Tas nav iesaldēts konflikts, gluži vienkārši tas nevirzās, jo tas ir tranšeju karš. Savā ziņā tas ir līdzīgi Pirmā pasaules kara situācijai.
Visā šajā lietā var just politiku.
Pašreiz šis karš ir noderīgs gan Krievijai, gan – būsim godīgi – arī Ukrainā pie varas esošajiem. Katrai pusei savu iemeslu dēļ.
Krievijai tas ir viens no veidiem, kā izmantot hibrīdinstrumentus. Krievija to izmanto saviem mērķiem, konfliktu var uzkurināt vai piebremzēt, var šaut vairāk, var šaut mazāk – ļoti noderīgi.
Ukrainas gadījumā – tā ir ļoti nestabila iekšpolitiskā situācija, cilvēki ir ļoti neapmierināti un dusmīgi, ir daudz korupcijas. Pamatā tā ir nekad nereformēta postpadomju sistēma. Šajā situācijā Ukrainas pašreizējai valdībai karš ir sava veida izeja. Un cilvēki protams nav stulbi, viņi saprot, ka nevar atļauties radīt jukas Ukrainā, tā tikai būtu dāvana Krievijai.
Tādēļ izveidojusies situācija, kad karš ir izdevīgs abām pusēm katrai savu iemeslu dēļ.
Vai redzat izeju no konflikta?
Tas turpināsies vēl ilgu laiku. Es lēšu, ka runājot par aktīvas karošanas fāzi tagad esam konflikta vidū – varbūt tā turpināsies vēl trīs, četrus gadus. Tad tas mainīsies uz kaut ko citu. Uz ko tieši, es neprognozēšu. Bet ģeopolitiskā situācija ārkārtīgi pasliktinās, ir iesaistīts daudz interešu gan valsts iekšienē, gan starptautiski. Kopumā tā ir katastrofa. Pašlaik nesaskatu jebkādu pozitīvu iznākumu no šī visa. Ukrainai, protams, ir jāuzvar. Tas ir skaidrs.
Katru reizi, kad pie viņiem braucu, saku – „Ir jāuzvar”, „Kopā līdz uzvarai”. Jo, ja viņi neuzvarēs, situācija Eiropā būs daudz, daudz sliktāka.
Nav iespējams vienoties ar gangsteru valsti
Martā apritēs četri gadi, kopš Krievija anektēja Krimu. Tajā pašā dienā, 18.martā, būs arī Krievijas prezidenta vēlēšanas. Maz kurš apšauba, ka būs vēl seši gadi ar Putinu kā prezidentu. Rietumvalstis, Ukraina, Krievija mēģinājušas uzturēt dialogu. Vai spriedzi izdosies mazināt? Vai būs iespējams atjaunot savstarpējo uzticību starp valstīm?
Nē. Tas nav iespējams. Ir svarīgi saprast, ka ar mūsdienu Krieviju nevar vienoties. Tas ir režīms, kas izmanto hibrīdinstrumentus gan iekšpolitikā, gan starptautiski. Tas spēlējas ar bailēm un cerībām.
No rietumvalstu perspektīvas – ar Krieviju nevar vienoties, jo Krievija tagad ir kā gansteru-boļševiku valsts.
Tā nav normāla valsts šī vārda izpratnē. Viņi visu laiku spēlē netīri, arī Eiropā un ASV, un mēs ļaujam viņiem palikt nesodītiem. Mēģināt panākt vienošanos ar šāda veida pretinieku - tas jūs nogalinās.
Esmu tiešām vīlies par Rietumiem, kas ļoti cenšas neiesaistīties, izvairīties no konfliktiem, palikt maliņā, mēģināt panākt vienošanos un tā tālāk. Minskas vienošanās – tās ir blēņas.
Tas neko neapturēs. Krievija to izmantos dažādos veidos, lai manipulētu.
Rietumi ir pārāk diplomātiski. Sankcijas ir labi, bet ar Krieviju ir jārunā daudz stingrākā balsī. Mums šeit ir darīšana ar huligānu. Mums ir jāatrod veids, kā pateikt Krievijai, lai tā atšujas.
Kā ar pašu Ukrainu? Pēc gada Ukrainā būs vēlēšanās, cilvēki ir neapmierināti, politiķiem neuzticas. Kijeva ieņēmusi rietumu kursu uz Eiropas Savienību, NATO, bet tur nav lielas gribas uzņemt Ukrainu. Kā redzat valsts nākotni?
Salīdzināsim ar Baltijas valstīm. 1990. gadu sākumā Baltijas valstis izvēlējās citu ceļu. Tās izvēlējās Eiropu, NATO un tā tālāk, un šajā procesā dažām lietām arī pateica „nē”.
Problēma Ukrainā, īpaši varas gaiteņos, ir, ka viņi grib abas lietas. Viņi grib gan Eiropas labumus, gan drošības garantijas no ASV. Bet būsim godīgi, viņi grib saspēlēties arī ar krieviem.
Īpaši tas jūtams, kur iesaistītas finanšu intereses, oligarhi. Ikvienam oligarham ir gali gan Kijevā, gan Maskavā. Tas ir jautājums par naudu, bet arī par ietekmi un kontroli, par spēlēšanu abās pusēs. Tā nevar darīt, bet šie cilvēki to dara tik un tā.
Ko tas nozīmē Ukrainai – ģeopolitiski?
Ukrainai ir jāizdara izvēle, ko izdarīja Baltijas valstis 1990. gados. Ir jāizvēlas viens ceļš. Ukraina četrus gadus pēc postoša kara un visām pazīmēm par Krievijas iejaukšanos joprojām nespēj norauties no āķa.
Ukrainas likumdošana nemainās. Reformas ir imitācija.
Ir daži labi piemēri, bet kopumā reformas ir imitācija un nerada patiesas pārmaiņas. Valstī kā Ukraina ar ļoti dziļām saknēm un saitēm postpadomju sistēmā ir nepieciešamas radikālas izmaiņas. Turklāt ir finansiālās intereses, kas varbūt politiski nav redzamas, bet tās pastāv, un tās bremzē Ukrainu.
Ukrainai priekšā ir smagas izvēles.
Bez šaubām. Un tās būs smagas izvēles visiem. Visu nevar dabūt.
Baltijā 90. gados es redzēju, kā valsts izvēlas brīvību un savu ceļu, un šo ceļu arī iet.. Protams, tas bija sarežģīti - gan Lietuvā, gan Latvijā, gan Igaunijā. Bet jūs izdarījāt šīs izvēles un tām arī sekojāt. Tas, kas notika Baltijas valstīs 90. gados, tas bija milzīgs notikums Eiropas vēsturē. Šajās mazajās valstīs kaut kas izmainījās Eiropas pamatos.
