Kā pandēmijas laikā klājies mūsu tautiešiem? Ar Zviedrijas latviešiem tikās LTV žurnāliste Odita Krenberga.
Mājsēdes nekad nav bijis
Stokholmas ielās dienas vidū izskatās gluži tāpat kā pirms pandēmijas. Daudz ļaužu, ierobežojumu nav. Strādā viss – krodziņi, bāri un kafejnīcas uzņem ikvienu, veikalos var iepirkties brīvi, maskas valkāt neprasa. Un ar pilnu jaudu skatītājus var uzņemt izklaides vietas. Visapkārt jūt dzīvi.
“Tas ir noticis! Beidzot dzīve ir sākusies! Pēdējo mēnesi katru nedēļas nogali atkal ir koncerti!” stāsta Zviedrijas latviete Anna Petraškeviča. Viņa priecājas par koncertdzīves atsākšanos, jo pati spēlē flautu kādā mūzikas grupā.
“No savas puses man ir tik daudz, ko dot publikai. Viņiem ir tik daudz, ko saņemt. Man šķiet, ka publikas prieks ir daudz lielāks nekā pirms pandēmijas. Jā, viss ir sācies, viss ir baigi forši!”
Zviedrija cīņā ar pandēmiju uzsvaru likusi nevis uz aizliegumiem, bet rekomendācijām. Mājsēdes šeit nekad nav bijis.
Skolotāji negaudās, bet izturēja
Gunta Enerūta ir “Latvijas Avīzes” korespondente Zviedrijā, viņa arī atbild par komunikāciju Latviešu apvienībā un māca latviešu valodu. Pēc viņas domām, Zviedrijas valdības paļaušanās uz sabiedrības pašdisciplīnu un uzticēšanos speciālistu sniegtajiem padomiem bija pareizais ceļš.
“Zviedrijas valdība uzdevumu uzrunāt cilvēkus, izglītot cilvēkus, stāstīt cilvēkiem, skaidrot cilvēkiem nodeva Veselības aizsardzības aģentūras rokās. Pēc likuma Zviedrijas valdība to nedrīkst ietekmēt. Tā ir neatkarīga iestāde, kas ar savām zināšanām, pieredzi un ekspertiem izstrādā stratēģiju. Domāju, ka tas bija pareizi.”
Covid-19 slimnieku mirstība Zviedrijā bija daudz lielāka nekā Norvēģijā vai Somijā, tomēr mazāka nekā, piemēram, Latvijā un Lietuvā. Zviedrijas spēcīgā veselības aprūpes sistēma gan arī vairākkārt signalizējusi, ka ir “nolikta uz ceļiem”.
Taču valdība lokdaunus neieviesa. Zviedrijas skolas klātienē strādāja gandrīz visu laiku. Arī tā, kur Anna ir pamatskolas klašu skolotāja.
“Skolas tā arī neaizslēdza, un mēs esam darbojušies visu visu pandēmijas laiku. Bija viens brīdis, kad es sapratu, ka galīgi nav nekādu iespēju izvairīties no saslimšanas. Jo es braucu ar sabiedrisko transportu, nāku uz skolu, mums ir daudz bērnu, un tā es arī saslimu. Jā, bija tāda lieta,” stāsta Anna.
Toties bērniem neradās “caurumi” izglītībā un vecākiem nebija uzkrauts attālināto mācību slogs. Skolotāji, viens otru aizstādami, izturējuši visu laiku klātienē.
“No saviem kolēģiem es nedzirdēju nekādu gaušanos, ka mums tagad grūti. Bet – nu OK, nu darām!”
Slimoja puse klases
Guntai grūtākais bijis labprātīgi atteikties no ierastajiem braucieniem uz Latviju.
“Ar cieņu un respektu pret maniem mīļajiem radiem Latvijā es nebraucu pusotru gadu. Jo mēs bijām sarkanajā sarakstā. Domājot par saviem mīļajiem Latvijā, es izvēlējos nebraukt.”
Latvijas ļoti pietrūcis arī Mankopu ģimenei. Jau gadu nav bijuši dzimtenē. It īpaši sailgojušies pēc rupjmaizes. Bet beidzot iemācījušies cept paši.
“Kad pandēmija sākās, gaidījām mūsu jaunāko meitu un nopirkām māju. Līdz ar to mums bija ikdiena pilna ar jaunām lietām, ko darīt,” stāsta mamma Elza Mankopa.
“Bija patīkami, ka veikali tukši. Remontējot māju, varēju brīvi iet, izvēlēties, un neviens neskrēja virsū,” atceras tētis Jānis Mankops.
“Kad sākās pandēmija, skolā sākām daudz mazgāt rokas. Un nedrīkstēja satikties ar draugiem pēc skolas. Sākumā gandrīz neviens nebija slims, bet kādu pusgadu vēlāk, tad bija tā, ka gandrīz puse klases slimoja,” stāsta meita Emīlija.
Dzīve atgriezusies normālās sliedēs
Galvenais bijis personiska atbildība – paliec mājās, ja ir simptomi. Un arī ja nav – uz veikaliem gājuši retāk, tikušies vien ar pāris draugiem un iztikuši bez sabiedriskā transporta.
“Kopumā viss tā ļoti mierīgi. Man patīk tas, ka Zviedrijā valdība nekādā mērā nebiedēja tautu. Lēmumi strikti. Iesaka – darīt tā, dariet tā, dariet tā – visi ievēro,” secina Zviedrijas latviete Ilze Ligere.
“Sevī psiholoģiski esmu palaidusi vaļā, braucu ar metro Labi, vēl neesmu aizgājusi ne uz vienu teātra izrādi, bet domāju, ka ir pēdējais laiks iegādāties kādu biļeti,” stāsta Elza.
“Bērni brauc ar autobusiem. Man vairs nav domas, ka nevajadzētu satikties vai vajadzētu izvairīties no liela pūļa. Dzīve atgriezusies normālās sliedēs!”
Par to, ka vēl jāuzmanās, tomēr atgādina vakcinācijas busiņi pilsētu ielās. Līdz šim Zviedrijā vakcinājušies 68% iedzīvotāju. Tas ir mazāk nekā Dānijā un Somijā, bet par 14% vairāk nekā pie mums Latvijā.
