Diskusijas somu un zviedru sabiedrībā par iestāšanos NATO ilgst vairākas desmitgades, taču pat Krimas okupācija un neidentificētas zemūdenes medības pie Zviedrijas krastiem nedeva abām valstīm impulsu kļūt par NATO dalībvalstīm.
“Atbalsts ir svārstīgs, taču pašlaik tas ir lielāks nekā pirms pieciem vai desmit gadiem. Jāņem vērā, ka politiskās partijas saistībā ar NATO nekad nav rīkojušas kampaņas. Tas varētu mainīties vēlēšanās, kas ir gaidāmas rudenī. NATO jautājuma iekļaušana priekšvēlēšanu kampaņās viennozīmīgi būs jaunums Zviedrijas politikā. Es gan neesmu pārliecināts, vai tas tik tiešām notiks,” norāda Zviedrijas Aizsardzības universitātes profesors Kjels Engelbrekts.
Neraugoties uz sarežģīto drošības situāciju, Somijas augstākās amatpersonas, piemēram, prezidents Sauli Nīniste, uzskata, ka ir svarīgi turpināt dialogu ar Maskavu. Arī sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka somi nav īpaši ieinteresēti kļūt par NATO dalībvalsti. Teju puse somu atbalsta ciešāku sadarbību ar NATO, tomēr vien 19% atbalsta ideju par Somijas reālu iestāšanos NATO.
Mediji Baltijas jūras reģionā, kā arī atsevišķi politiskie spēki atkal aktualizējuši jautājumu par Somijas un Zviedrijas iestāšanos NATO. Tomēr eksperti skaidro, ka šo valstu aizsardzības politika vismaz pagaidām neparedz dalību aliansē.
“Zviedrijas sevi ir dēvējusi par “nepiederošu” valsti. Nepiederošu militārai aliansei, taču ne obligāti neitrālu. Pēdējos desmit gadus Zviedrijas valdībā ir bijuši strīdi, ka valsts nav un nebūs neitrāla gadījumā, ja reģionā sāksies militārs konflikts. Mēs esam un būsim savu Eiropas Savienības kaimiņu pusē,” saka profesors Engelbrekts.
Tieši tādēļ Somija un Zviedrija stiprina bruņoto spēku savietojamību un sadarbības spējas ar kopīgām mācībām. Piemēram, pagājušajā gadā Zviedrijā notika mācības “Aurora 17”. Tajās iesaistījās 19 tūkstoši karavīru ne tikai no Somijas un Zviedrijas, bet arī no NATO valstīm.
Runājot par galvenajiem apdraudējumiem reģionā, tiek uzsvērta Krievijas klātesamība un tās nereti agresīvā rīcība Baltijas jūrā. Lai arī tiek runāts par konstruktīva dialoga nepieciešamību, Krievija turpina asimetriski “audzēt muskuļus”, kāpinot militārās spējas.
“Tika uzskatīts, ka Krievijas bruņošanās ir dabisks process pēc Aukstā kara beigām, jo Krievijai bija jāatjauno savas militārās spējas. Tā tomēr ir lielākā valsts pasaulē ar garākajām robežām. Veids, kādā šie spēki ir organizēti, kā arī tie tika pielietoti Gruzijā un Ukrainā, tas Zviedrijas varasiestādēm radīja nopietnas bažas.
Krievija pierādīja ne tikai savas spējas, bet arī vēlmi pielietot bruņotos spēkus savā reģionā,” saka profesors no Zviedrijas.
Diskusijas Somijā un Zviedrijā par nepieciešamību iestāties NATO turpināsies. Šajā gadījumā mazliet tuvāk kļūšanai par NATO dalībvalsti ir Zviedrija. Somijā ļoti būtisks ir sabiedriskais viedoklis – ņemot vērā šīs idejas zemo atbalstu, Somija, visticamāk, turpinās ciešo sadarbību. Zviedrija arī. Taču, ņemot vērā apdraudējumu līmeni, viedoklis šajā jautājumā var mainīties.
