Svētdien, 9.septembrī, aptuveni septiņiem ar pusi miljoniem Zviedrijas pilsoņu būs iespēja izvēlēt nākamo parlamenta Riksdāga sastāvu, 349 deputātus. Pēdējos četrus gadus Zviedrijā valdījusi premjera Stefana Levēna vadītā kreisi noskaņotā mazākuma koalīcija. Viņš sevi pozicionējis kā Zviedrijas labklājības valsts sistēmas garantu, ņemot vērā, ka iedzīvotāji kā vienu no galvenajām vēlēšanu tēmām izvirzījuši veselības aprūpi. No otras puses ir opozīcijā esošais centriski labējais partiju bloks "Alianse" ar konservatīvo Moderātu partiju un tās līderi Ulfu Kristersonu galvgalī. Tas uzsvaru licis uz nodokļu mazināšanu, bruņoto un policijas spēku stiprināšanu, vēl ciešāku sadarbību ar NATO – Zviedrija nav alianses dalībvalsts.
Tomēr viens no centrālajiem priekšvēlēšanu tematiem bijusi imigrācija, imigrantu integrācija, kā arī likuma ievērošana, ņemot vērā piedzīvotas nekārtības pārsvarā imigrantu apdzīvotos rajonos tādās pilsētās kā Malme un Gēteborga, piemēram, automašīnu dedzināšana.
Uz šī fona aptaujās lielu atbalstu bauda pret imigrāciju noskaņotā, par galēji labējo dēvētā partija „Zviedrijas demokrāti”, kuras saknes meklējas Zviedrijas neonacistu kustībā. Pirmo reizi parlamentā tā iekļuva 2010.gadā, vēlēšanās pirms četriem gadiem uzlaboja rezultātu, kļūstot par trešo lielāko partiju parlamentā, bet tagad tā varētu kļūt jau par otro lielāko spēku Riksdāgā. Pēdējās aptaujas liecina, ka „Zviedrijas demokrātus” atbalsta katrs piektais vēlētājs jeb 20%. Lai sevi padarītu pieņemamāku vēlētājiem, partija no savām rindām izslēgusi biedrus, kas ir atklāti rasisti un neonacisti. Bez imigrācijas politiskā spēka līderis Džimijs Okesons pacēlis jautājumu arī par referendumu par Zviedrijas dalību Eiropas Savienībā.
Partijas popularitāti skaidro Zviedrijas Radio politikas korespondente Ingera Arenandera:
„Imigrācija ir viņu svarīgākais jautājums, un to kā tādu redz lielākā daļa viņu atbalstītāju. "Zviedrijas demokrāti" uzskata, ka valsts imigrācijas politika bijusi pārāk vāja un Zviedrija ielaidusi pārāk daudz cilvēku no citām valstīm. Daļēji viņu popularitātes pieaugums skaidrojams arī ar vilšanos tradicionālajās partijās kā sociāldemokrātos un Moderātu partijā. Piemēram, dodoties uz vietām Zviedrijā, kas ir mazapdzīvotas, kurās jāpārvar lieli attālumi uz slimnīcām un skolām, kas ir dārgi, jo nav sabiedriskā transporta un vajadzīgs auto. Šie cilvēki ir vīlušies vecajās partijās. "Zviedrijas demokrāti" gūst atbalstu no cilvēkiem, kas vīlušies, ka Zviedrijas labklājības sabiedrība nav tāda, kādu viņi bija gaidījuši. Tādēļ domāju, ka ar to skaidrojama daļa šīs partijas pievilcības, taču galvenā lieta ir imigrācija.”
Galvenā atšķirība starp iepriekšējām un šīm vēlēšanām ir, ka tagad šāda veida partijas Eiropas mērogā ietekmējas, mācās un kopē viena no otras, un šī Zviedrijai ir jauna situācija. Tā komentē Zviedru laikraksta "Svenska Dagbladed" žurnāliste Terēza Kuhlere:
„"Zviedrijas demokrāti" pirms pieciem gadiem bija pret imigrāciju un ir joprojām. Taču šogad viņi ir arī pret Džordžu Sorosu, un viņi atbalsta Krieviju. Viņi skatās uz Viktoru Orbānu, viņi skatās uz partiju „Alternatīva Vācijai”, viņi skatās uz Marinu Lepēnu, un viņi viens no otra kopē.”
Pārējās partijas gan atsakās sadarboties ar „Zviedrijas demokrātiem”, taču vēlēšanu rezultāti tradicionālajiem politiskajiem blokiem var būt nopietns pārbaudījums dzīvotspējīgas koalīcijas izveidē. Jaunās valdības izveide var izrādīties ilga un sarežģīta – centriski kreisā un labējā koalīcija katra bauda aptuveni 40% atbalstu. Abas puses nevēlas veidot tā dēvēto lielo koalīciju pēc Vācijas parauga. Kuhlere norāda, šādā situācija viens no lielajiem jautājumiem būs – ja pretimigrācijas „Zviedrijas demokrāti” iegūs vērā ņemamu vietu skaitu parlamentā, vai tradicionālās partijas tomēr apsvērs iespēju piedāvāt „olīvas zaru”?
Turpina Zviedrijas Radio korespondente Arenandera:
„Ja nākamā valdība izrādīsies vāja kā mazākuma valdība, kas atkarīga no citu partiju atbalsta katrā balsojumā, un parlamentā ir liela partija, ar kuru tie nevēlas sadarboties – tas nozīmē nestabilitāti. Lieta, kas visvairāk nepatīk Zviedrijas uzņēmumiem un investoriem, ir nestabilitāte. Tas var atstāt iespaidu gan uz politiku, gan ekonomiku. Citas partijas arī baidās, ka "Zviedrijas demokrāti", ko tās uzskata par ksenofobiem, audzēs savu atbalstu, un tas mainīs pašas Zviedrijas kā valsts izturēšanos. Tradicionālās partijas saka, ka šīs ir vēlēšanas par morāli, par to, kāda valsts mēs esam, kādu tālāko ceļu gribam izvēlēties.”
Vienlaikus jāpiebilst, ka imigrācija un labklājība, kaut redzamākie diskusiju jautājumi, protams, nav vienīgie, norāda laikraksta "Svenska Dagbladed" žurnāliste Kuhlere:
„Priekšvēlēšanu debatēs iekļuva arī negaidītas tēmas. Šovasar Zviedrijā bija simtiem mežu ugunsgrēku un mokošs karstums, un Zviedrija līdzīgi kā Latvija ir valsts ar diezgan vēsu klimatu. Līdz ar to klimata izmaiņas nokļuva starp galvenajiem debašu jautājumiem, un reitingos vērā ņemamu kāpumu piedzīvoja zaļo partija. Cilvēki teica – lūk, klimata izmaiņu pierādījums, šādas būs mūsu vasaras nākotnē, un būs tāpat kā Grieķijā un Spānijā, kur katru vasaru ir lieli mežu ugunsgrēki.”
Gatavojoties balsojumam, Zviedrijai nav sveša arī citviet pasaulē piedzīvotā problēma – centieni ietekmēt vēlēšanas. Zviedrijas drošības dienests „Sapo” pirms dažām dienām brīdināja, ka aktivizējušies centieni vērsies pret parlamenta vēlēšanu kampaņu, tostarp veidojot viltus profilus sociālajos medijos un mēģinot uzlauzt vēlēšanās iesaistīto politisko partiju datorsistēmas. Drošības dienests gan teica, ka jau ilgi tiek īstenots preventīvs darbs un šīs aktivitātes nerada draudus vēlēšanu iznākumam. Vienlaikus „Sapo” norādīja uz piemēriem, kad kāda ārvalsts gribējusi „polarizēt un radīt šķelšanos, attēlojot Zviedriju negatīvā veidā”. Iepriekš Stokholma nav slēpusi, ka šādus draudus saista galvenokārt ar Krieviju.
