Zīmēšana kā glābiņš Krievijas cietumos. Intervija ar atbrīvoto ukraiņu politieslodzīto - žurnālistu Suščenko

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Šajā nedēļā Latvijā ieradās decembrī Krievijā atbrīvotie ukraiņu politieslodzītie, lai rehabilitācijas programmā Vaivaros atgūtos no piedzīvotā. Šo ukraiņu vidū arī ukraiņu informācijas aģentūras "Ukrinform" žurnālists Romans Suščenko. Krievijas Federālais drošības dienests žurnālistu aizturēja 2016. gada septembrī Maskavā, nosaucot viņu par Ukrainas izlūkdienesta darbinieku un apsūdzot spiegošanā. Par ieslodzījumā pavadītajiem trīs gadiem, par starptautisko attieksmi, kā arī par žurnālista skatījumu uz patlaban notiekošo Ukrainas Krievijas attiecībās Latvijas Radio žurnālistes Sintijas Ambotes intervijā ar Romānu Suščenko.

ĪSUMĀ no Romāna Suščenko intervijā teiktā:

  • Ukrainas žurnālistam "virtuves sarunas" ar paziņu par karu rezultējās apsūdzībās par spiegošanu.
  • Žurnālists aizturēts 2016. gada rudenī; Krievijas tiesa 2018. gadā piesprieda 12 gadu ieslodzījumu kolonijā.
  • Līdz tam viņš divus gadus turēts izmeklēšanas izolatorā Maskavas cietumā.
  • Krievijas cietumos glābiņš – grāmatas, zīmēšana, arī joki.
  • Pēc negaidītās atbrīvošanas šoruden žurnālists atgriezies darbā.
  • Suščenko: Eiropā ir sapratne par to, caur kādiem pārbaudījumiem patlaban iet Ukraina.
  • Meklē dzirdīgas ausis Eiropā, lai panāktu visu politieslodzīto atbrīvošanu.
  • Ukrainas žurnālists un viņa ģimene pateicas par Latvijas atbalstu – rehabilitāciju.

Intervija ar atbrīvoto ukraiņu politieslodzīto-žurnālistu Romānu Suščenko
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Sintija Ambote: Vispirms pastāstiet nedaudz par sevi pirms notikušā?

Romans Suščenko: Es esmu ukraiņu žurnālists. Esmu tur piedzimis un uzaudzis, pāris gadus biju ārpus dzimtenes, kad strādāju par speciālkorespondentu Parīzē. Es strādāju nacionālajā informācijas aģentūrā "Ukrinform" jau 17 gadus. Iepriekš Kijevā ieguvu žurnālistikas izglītību, bet vēl pirms tam biju ieguvis arī izglītību kara inženierijā. Kijevā es mācījos, tur arī satiku savu sievu, un mums ir divi bērni.

Taču 2016. gadā es braucu pie sava brālēna uz Maskavu, kam bija veikta operācija. Es izlēmu viņam palīdzēt un pāris reizes privātā kārtā devos turp. Tāpat man tur ir arī pāris seni paziņas vēl no studiju laikiem, kurus pazīstu kopš deviņdesmitajiem gadiem. Un tad, kad devos uz Krieviju, mēs arī reizēm kontaktējāmies sociālajos tīklos un satikāmies ar šiem draugiem.

Šo paziņu vidū bija arī kāds draugs, mūsu ģimenes arī bija savstarpēji pazīstamas, un arī viņi mēdza braukt uz Ukrainu, un viņa sieva ir no Kijevas. Mēs pēdējo reizi bijām redzējušies 2013. gadā vēl pirms Maidana notikumiem. Taču mēs šad tad turpinājām komunicēt sociālajos tīklos arī pēc tam.

Attiecīgi, kad 2016. gadā devos pie sava brālēna, tad satiku arī šo draugu. Mēs runājām un viņš bija lietas kursā, ka es esmu žurnālists, un es arī zināju, ka viņam ir saistība ar militārām struktūrām Krievijā.

Un tad, kad es viesojos tur un mēs satikāmies, es reizēm arī tā tieši un vienkārši pavaicāju - kad jūs bombardēsiet Kijevu vai arī neplānojat to darīt.

Viņš man atbildēja, ka viņa pārstāvētā vienība ar to nenodarbojas un viņš neko nezina. Un es arī viņu vairs netaujāju par to, mēs vienkārši turpinājām sarunāties par ikdienas lietām, par ģimenēm un tā tālāk. Taču pēdējā, trešajā reizē, kad viesojos Maskavā un satiku arī šo draugu, mani vienkārši arestēja.

Kā tas notika, proti, kur jūs arestēja?

Dažas reizes, kad braucu pie brālēna, es paliku pie šī drauga pēc viņa uzaicinājuma, jo es labi pazinu arī viņa ģimeni – sievu un bērnus. Tagad man ir aizdomas, ka arī no tā brīža pie viņa vērsās Krievijas Federālais drošības dienests vai viņš vērsās pie viņiem. Taču es varu tikai minēt, kā tas notika.

Pamatā es paliku pie sava brālēna, un mēs reizēm tikāmies pie šī paziņas. Un vienā no reizēm viņš piedāvāja satikties un papļāpāt viņa mašīnā. Es atceros, tas bija 2016. gada 29. septembrī, es no rīta izrunājos ar savu brālēnu, tad vēl iegāju aptiekā nopirkt tēvam zāles un gatavojos nākamajā dienā lidot uz Parīzi. Taču pirms tam vēl satikos ar šo cilvēku, viņš mani paaicināja uz mirkli saskrieties, iekāpu viņa mašīnā, braucām un runājām, kā mums katram iet. Tad viņš man teica, ka kaut kas noticis ar riepu, apstājās un izkāpa. Tieši šajā brīdī skrien kaut kādas speciālās vienības, kliedz, ka viņi ir no Drošības dienesta, un izrāva mani no auto.

Lai arī esat žurnālists un pieradis ātri un racionāli reaģēt, taču – kas patiesībā notiek galvā tādā mirklī?

Tas bija šoks, es to vispār negaidīju. Pēc tam, kad analizēju un atsaucu atmiņā to mūsu sarunu ar paziņu pirms šī notikuma, es sāku saprast, ka viņš taču bija dīvains un satraukts tajā dienā, bet es nevarēju paredzēt to, kas notika pēc tam. Pēc tam jau, kad sāku iepazīties ar savu lietu un pierādījumiem, biju šokēts par to, kā tur iepriekš visi soļi bija plānoti, bet to visu es uzzināju vēl tikai pēc gada.

Savukārt aizturēšanas laikā es biju pārsteigts, iebiedēts, tā bija panika, kad tevi pēkšņi izrauj no mašīnas un nosauc apsūdzības par spiegošanu.

Par to, ka es esot vācis kaut kādu informāciju par iekšējām militārajām lietām, par Krievijas bruņotajiem spēkiem. Un tālāk jau šis mans paziņa arī uzstājās kā galvenais apsūdzības liecinieks.

Tad jūs tās sarunas bijāt uztvēris kā parastas virtuves sarunas ar senu draugu?

Jā, es vienkārši kaut kādās virtuves sarunās pavaicāju, vai jūs plānojat sākt karu. Pēc tam jau lasīju, kā tas viss tika safabricēts un interpretēts tā, it kā es būtu ievācis īpašu informāciju un liecības.

Runājot jau par ieslodzījumu, cik ilgu laiku pavadījāt Krievijā cietumos un vai tā bija viena vai vairākas vietas?

Tikai 2018. gada maijā bija tiesa pirmajā instancē un tiesa pieņēma lēmumu piespriest man 12 gadu ieslodzījumu stingra režīma kolonijā. Mēs lēmumu pārsūdzējām, bet Krievijas Augstākā tiesa lēmumu nemainīja un oktobrī mani no Ļefertova cietuma Maskavā pārveda uz koloniju Kirovas apgabalā. Ceļš uz turieni bija īpašā vagonā. Tas ir tāds metāla vagons, sāni ir vaļēji ar metāla restēm. Es braucu 28 stundas, mēs tur bijām astoņi ieslodzītie vienā vagonā, apstākļi bargi un visas mūsu darbības tika filmētas. Tiesa gan, divas, trīs reizes deva vārītu ūdeni, labierīcības arī varējām apmeklēt. Pēc tam mani ielika izolatorā uz 10 dienām, tad ielika kolonijā, kas ir bijusī gulaga nometne, tur visapkārt ir mežs un stingrs režīms.

Romāns Suščenko tiesā Maskavā, 2018. gada jūnijs
Romāns Suščenko tiesā Maskavā, 2018. gada jūnijs

Kad tur nonācu, mani atkal ielika karantīnā. Tad bija administrācijas komisija, kas mani pārlika uz citu struktūru, un man jau likās, ka mani pārvietos uz nometni, bet tomēr mani ielika karcerī, kur ir īpaši sūri apstākļi. Tajā kamerā ir betona sienas, griesti un grīda, ļoti zems metāla soliņš un galdiņš. Kamerā bija jāpavada 23 stundas diennaktī. Pastāvīga videonovērošana un nedrīkstēja noģērbties vai atgulties, nebija karstā ūdens, bet ārā jau bija mīnusi un kamerā ap 13 grādu vēss, man bija tikai tas, kas mugurā.

Ko garajā ieslodzījuma laikā domā politieslodzītais, kas vienā brīdī ir bijis brīvībā un negaidot nokļuvis cietumā?

Es iepriekš izstāstīju tikai par laiku kolonijā, bet līdz tam no 2016. gada mani divus gadus turēja izmeklēšanas izolatorā Maskavas cietumā. Tā bija pilnīga izolācija, divvietīgajā kamerā ir četri cilvēki un tu esi pilnībā norobežots. Izmeklētājs uz kādu saraksti vai zvanu maniem tuviniekiem deva tiesības tikai pēc četriem mēnešiem.

Taču tur bija lielisks bibliotēkas fonds un es varēju brīvi dabūt un lasīt grāmatas. Tas mani novērsa no notiekošā, jo pirmajā aizturēšanas nedēļā es biju šokā, nespēju racionāli domāt, runāt un spriest. Bet biju atvieglots, tikko es ieraudzīju, ka mani neaizveda uz kaut kādu dzīvokli vai pagrabu, kurā varētu spīdzināt. Mani ieslodzījumā nesita, bija tikai morāls un psiholoģisks spiediens. Man pašam šķiet, ka man šādi paveicās, jo esmu žurnālists un viņi nobijās no lielas mediju rezonanses.

Vienlaikus tāpat es pārdzīvoju par ģimeni, jo nezināju, vai viņi zina, kur esmu. Sākotnēji man draudēja ar 20 gadu cietumsodu, tad es palēnām sāku rēķināt un domāt, cik gadu jau tad būs man un cik manam dēlam un meitai, kad atkal redzēsimies. Un tu tajā mirklī neredzi nekādu savu vainu, bet tā netaisnība, panika un nesaprašana radīja psiholoģisku spriedzi uz histērijas robežas.

Kā jums izdevās nesalūzt?

Es pazaudēju svaru, kādus astoņus kilogramus pirmajās nedēļās. Tad vēlāk pie manis ieradās kamerā divas sievietes uz izjautāšanu, bet ieslodzījuma administrācija man piekodināja neko nestāstīt par izmeklēšanu. Tā izrādījās Krievijas aktīviste, žurnāliste Zoja Svetova un viņa tolaik bija Sabiedrības uzraudzības komisijas locekle. Es viņai izstāstīju par ieslodzījuma apstākļiem. Pēc tam viņa uzrakstīja rakstu, ka apcietinājumā atrodas Ukrainas žurnālists un pasaule jau to uzzināja un prese reaģēja. Tad jau radio es dzirdēju, ka manu lietu uzņēmies jauns pazīstams advokāts, kas aizstāvējis "Pussy Riot" un citus. Mēs sākām apspriest aizstāvības taktiku, un tas jau man deva pirmo cerību, ka mani nemocīs un ka kādreiz būs atrisinājums.

Vēl man palīdzēja vēstules, man rakstīja ukraiņi no Latvijas, Lietuvas, ASV, Kanādas, Polijas, Francijas.

Un vēl es sāku zīmēt cietumā. Tur gan nav pieejamas krāsas, ir tikai zīmulis un pildspalva. Es zīmēju tikai ar tinti, bet vēlāk sāku pats taisīt krāsas no tā, kas cietumā pieejams – ņēmu tējas biezumus, vārīju sīpolu mizas un biešu nolējumu, izmantoju kečupu.

Zīmēju panorāmas, pārzīmēju fotogrāfijas un kartiņas. Kolonijā izmantoju arī ķīseli un citas dabiskas krāsas.

Tas bija glābiņš?

Jā, pateicoties grāmatām un zīmēšanai, es sevi baroju, centos daudz jokot. Tādā veidā bloķēju visas tās emocijas.

Kas bija pirmais, ko darījāt pēc atbrīvošanas šajā septembrī?

Mūs negaidīti atbrīvoja 7. septembrī, Kijevā sagaidīja Ukrainas prezidents, žurnālisti un radinieki. Pēc lidmašīnas nolaišanās es pateicu paldies prezidentam, tad ieraudzīju tuvos un draudzīgi visi apskāvāmies. Taču, kamēr es sēdēju Krievijas cietumos, mans tēvs smagi saslima un nomira, es nepaguvu no viņa atvadīties un apglabāt. Tāpēc otrā mana doma bija doties pie mātes, atbalstīt viņu un aiziet līdz tēva kapam, lai atvadītos. Tāpat ar bērniem jau devāmies nelielā atpūtā kalnos, tad es atgriezos savā žurnālista darbā un esmu jau paguvis sataisīt pāris materiālus.

Šobrīd esat Latvijā uzaicināts uz rehabilitāciju, bet kopumā – kā jūs vērtējat, vai starptautiskā uzmanība un palīdzība ir pietiekama šajā Krievijas-Ukrainas konflikta sakarā?

Jau pēc daudzām sarunām, kurās esmu tagad paguvis piedalīties, esmu secinājis, ka Eiropā ir sapratne par to, caur kādiem pārbaudījumiem patlaban iet Ukraina. Tāpat ir arī palīdzība un atbalsts, neskatoties uz to, ka arī Eiropas struktūrās viss mainās – gan deputāti, gan citas amatpersonas. Taču tik un tā šī konflikta risinājums joprojām ir prioritāšu sarakstā. Vienīgais, kas visiem liek vilties, ir tas, ka Krievija joprojām nevēlas nekādus kompromisus un nepiekāpsies. Joprojām šī valsts tur līdzšinējo kursu, kas rada lielas sekas mūsu valstij un citām postpadomju telpas valstīm.

Tā jau ir atsevišķa tēma – kā piespiest šo režīmu atteikties no politikas, ko tas īsteno. Vienīgais ceļš ir ekonomiskās sankcijas.

Vai sankcijas būtu jāpastiprina, jūsuprāt?

Es domāju, humanitārā kontekstā noteikti jānostiprina. Tas ir par šīm safabricētajām lietām, par gūstekņiem. Jānostiprina tādi saraksti kā Magņitska saraksts, tāpat jāsasaista ekonomikas apspriešana ar uzstādījumu par politieslodzīto atbrīvošanu. Es saprotu, ka valstīm ir nacionālas intereses, taču, ja šādi tēmas tiktu sasaistītas, manuprāt, tas strādātu. Es šādu priekšlikumu esmu izteicis starptautiskā pasākumā. Mēs kopā ar arī nupat atbrīvoto Oļegu Sencovu runājām par to, ka jāmeklē iespēja atbrīvot visus politieslodzītos, arī Krimā esošos, jo tur ir teju 90 politieslodzīto. Viņi ir jāatbrīvo, un Eiropā es sadzirdēju sapratni un vēlmi atbalstīt, kā arī ietekmēt procesu. Cik tas būs efektīvi, mēs redzēsim.

Kā Jūs no malas vērtējat nesen notikušās Normandijas sarunas, kur panākts kārtējais deklaratīvais pamiers Austrumukrainā? Vai tur ir kādas vēsmas par konflikta reālu izbeigšanu?

Es esmu ļoti atturīgs optimismā un situācijas vērtēšanā. Jā, par kaut kādiem elementiem ir noruna, bet tāpat uz pāris mēnešiem saglabājas "status quo" līdz nākamajai tikšanās reizei. Jā, kaut kādi pārrunu panākumi ir redzami vārdos, bet ne darbos. Tad jau redzēsim, kas būs tālāk. Esmu lasījis ekspertu viedokļus par to, ka tuvākajā laikā varbūt būs ieslodzīto apmaiņa, bet tam sekošot kāda eskalācija Ukrainas austrumos, un mani tas nepārsteigtu.

Noslēgumā pastāstiet, kādi novērojumi un pārdomas jau šajā mirklī, esot šeit, Latvijā, rehabilitācijā pēc visa pārdzīvotā?

Mēs ar ģimeni esam ļoti pateicīgi, ka Latvija mūs uzaicināja uz rehabilitāciju. Mēs esam satikuši labus speciālistus fiziskās un psiholoģiskās veselības sakārtošanai. Šī ir ļoti silta satikšanās, un ne jau karstasinīgas mentalitātes izpratnē, bet šeit tieši ieturēta, saprotoša, ar lielu uzmanību un interesi gan cilvēku acīs, gan vārdos. Tas man lika saprast, kā Latvija attiecas pret šo problēmu un ne tikai augstā valsts līmenī, bet arī sabiedrībā. Turklāt runa nav par naudu, bet tieši par morālo atbalstu, tam ir ļoti augsta cena.

Lai arī no rītiem, kad pamostos, vēl ir trauksmes sajūtas un atmiņas, bet tās rūpes un sapratne atgriež pie dzīves, piezemē un atstumj visas tumšās domas. Nāks jauns gads, cerēsim, ka kaut kas mainīsies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti