ES ieviestās sankcijas pret Āfrikas valsti Zimbabvi un tās ilggadējo līderi Robertu Mugabi stājās spēkā jau 2001.gadā. Šādi Eiropas valstis protestēja pret balto fermeru padzīšanas no viņu lauksaimniecības zemēm. 1979.gadā, vēl pirms Zimbabves neatkarības pasludināšanas no Lielbritānijas, abu valstu starpā tika panākta vienošanās, ka britu kolonistu pēctečiem tiks samaksāts par viņu zemju atpirkšanu, turklāt naudu šīm kompensācijām piešķirtu pati Londona.
Taču 2000.gadu sākumā Zimbabves varas iestādes apsūdzēja britu valdību par to, ka nauda netiek piešķirta. Tāpēc tika uzsākta balto fermeru apspiešana un viņu īpašumā esošo zemju nodošana melnādainajiem Zimbabves iedzīvotājiem bez jebkādas kompensācijas.
Reaģējot uz šiem notikumiem, ES ieviesa ekonomiskās sankcijas pret vairāk nekā 80 Zimbabves vadošajiem politiķiem, ieskaitot prezidentu Robertu Mugabi, uzņēmējiem, kā arī astoņām lielākajām kompānijām. To vidū bija uzņēmumi, kas nodarbojās ar derīgo izrakteņu, tostarp dimantu, ieguvi.
Ņemot vērā to, ka Zimbabve ir viena no resursu ziņā pasaulē bagātākajām valstīm, sankciju ietekme ir bijusi ļoti vērā ņemama.
Neoficiālas aplēses liecina, ka Zimbabvei nodarītie zaudējumi var pārsniegt 40 miljardus ASV dolāru.
Šī gada sākumā pēc tam, kad Zimbabvē tika sarīkots konstitucionāls referendums par jaunās konstitūcijas izstrādi un prezidenta pilnvaru termiņš tika samazināts līdz diviem piecu gadu termiņiem, lielākā daļa no šīm sankcijām tika atceltas. Taču daļa no tām, tostarp pret Mugabi un vairākiem vadošiem valdošās Zanu-PF partijas biedriem, joprojām ir spēkā.
Vēršoties ar prasību ES tiesā, Zimbabves valdība tagad vēlas panākt, lai ES īstenotās sankcijas tiktu atceltas pilnībā, bet radītie zaudējumi kompensēti. Kā intervijā Zimbabves vadošajam laikrakstam „Herald" paziņojis valsts ģenerālprokurors Johanness Tomana, sankcijas ir nodarījušas lielu kaitējumu visiem valsts iedzīvotājiem, turklāt tās pārkāpj Kotonu vienošanos, kas regulē ES attiecības ar Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona valstīm. Zimbabves juristi arī norāda, ka ES pārkāpj ne tikai savus iekšējos noteikumus, bet arī starptautiskos likumus, pagarinot sankcijas ārpus ANO statūtiem.
Lai arī ES uzskata, ka šīs sankcijas nav vērstas pret valsti kopumā, bet gan pret atsevišķām amatpersonām, jautājums par to atcelšanu ir izraisījis asas diskusijas vairāku dalībvalstu starpā. Tā, piemēram, Lielbritānija iestājas pret sankciju atcelšanu, norādot uz nepieciešamību īstenot demokrātiskās reformas. Savukārt Beļģija, kas gūst ievērojamus ienākumus no Āfrikā iegūto dimantu tirdzniecības, sankciju atcelšanu atbalsta.
Kā intervijā radiostacijai Voice of America norādījis starptautisko attiecību eksperts Deivids Monjae, Zimbabves jautājums arī turpmāk šķels Rietumu sabiedrību: „Manuprāt, mēs saskaramies ar nopietnu dilemmu, kur starptautisko attiecību centrā atkal ir nonākusi Zimbabve."
„Šī situācija sadala pasauli baltajā un attīstītajā Rietumu pasaulē un Āfrikas pasaulē jeb melnajā pasaulē. Galvenokārt domstarpības ir jautājumos par brīvām un godīgām vēlēšanām," pauž eksperts.
„Man šķiet, ka galu galā Āfrikas pasaule gūs virsroku, jo Zimbabvei ir morāls pamats teikt, ka to nedrīkst pakļaut sankcijām Rietumu valstu naida dēļ pret vienu konkrētu cilvēku, proti, prezidentu Robertu Mugabi. Tāpēc, manuprāt, Rietumvalstis drīz sasniegs punktu, kad sankcijas būs jāatceļ, galvenokārt Zimbabves un tās iedzīvotāju interesēs," saka Deivids Monjae.
Citi eksperti gan uzskata, ka Zimbabves izredzes uzvarēt ES tiesas prāvā ir ļoti niecīgas. Vienlaicīgi tiek atzīts, ka ar šādu rīcību Zimbabves valdošais režīms vismaz saviem vēlētājiem liek saprast, ka nekādas negodīgas Rietumu sankcijas uz valsti un tās prezidentu nopietnu iespaidu atstāt nevar.
