Ekspedīcijas dalībnieki uzklausīja liecības un vāca materiālus dokumentālās filmas “Kur palika tēvi?” turpinājumam. 600 kilometrus no Astanas, Žeskazganā bija trīs izsūtīto nometnes. Viena no lielākajām, kur bija ieslodzīti 20 tūkstoši dažādu tautību cilvēki, bija Kengiras nometne.
Tur bija arī 1074 latvieši. Maijā aprit 60 gadi kopš ieslodzītie nometnē sacēlās pret necilvēcīgajiem apstākļiem un vergu darbu raktuvēs.
"Kengiras sacelšanās, kad sagāja kopā visas nometnes, noturējās 40 dienas, un pēc tam ar tankiem ļoti daudzus iznīcināja. Tūkstotis sacelšanās dalībnieku gāja bojā. Sacelšanās piedalījās arī mans tēvs, kurš izdzīvoja un atgriezās," stāsta kinorežisore Dzintra Geka.
Ekspedīcijā devās arī cilvēki, kuru vecāki vai radinieki neatgriezās no izsūtījuma, un tiek meklētas viņu atdusas vietas. Starp viņiem arī mūziķis Zigrīds Muktupāvels, cerot atrast tēva brāļa kapu un māsīcas, ar kurām kontakti pazuda 90.gadu sākumā. Uz Akžalas pilsētu sūtītās vēstules palika bez atbildes. Kā noskaidrojās, Kazahstānā visām ielām bija nomainīti nosaukumi un vietējais pasts aploksnes ar vecajām adresēm iznīcināja.
"Kad es iegāju vietējā veikaliņā, tad pārdevējas uzreiz atcerējās manu tēva brāli un teica, ka viņa meita šeit dzīvo.
Tas man bija šoks, kam es nebiju gatavs. To es nebiju ne cerējis, ne rēķinājies. Pārdevēja aizslēdza veikalu un aizveda pie viņas uz māju. Tad es satiku savu māsīcu. Bet pārdevēja paspēja piezvanīt arī otrai māsīcai, kas dzīvo 200 kilometru attālumā, un viņa metās mašīnā, lai kaut uz minūti satiktu," emocijās dalās mūziķis un žurnālists Zigfrīds Muktupāvels.
Zigfrīds nebija redzējis māsīcas kopš septiņu gadu vecuma. Ja nebūtu sastapis radinieces, onkuļa kapu diez vai izdotos atrast. Kapsēta atrodas stepes vidū, aiz milzīgām raktuvēm. Zigfrīda tēva brāli izsūtīja divas reizes, un mūziķim vārds dots par godu viņam.
"Izdevās piepildīt to, uz ko es necerēju. Jauki, jocīga sajūta - tu satiec cilvēkus, kas nerunā latviski, bet vaigā ir atpazīstami, līdzīgi. Un arī raksturā viņi kontrastē ar vietējo kolorītu. Mēs tagad nepazudīsim, esam jau pēc brauciena sazvanījušies," turpina Zigfrīds Muktupāvels.
"Tas atstāj pēdas uz visu dzīvi, ir ko pārdomāt. Lielākais pārdomu objekts ir tas, ka kārtējo reizi var apliecināt, ka šeit čīkstēdami un pīkstēdami mēs varam būt laimīgi, ka mēs te esam un dzīvojam Latvijā," pārdomās dalās mūziķis.
Ekspedīcijas dalībnieki ierosinājuši Latvijas vēstniekam Kazahstānā Jurim Maklakovam izveidot Žeskazganā piemiņas vietu izsūtītajiem latviešiem. Padomju režīmam izsūtītie bija vajadzīgi kā strādnieki derīgo izrakteņu raktuvēs. Smago darbu varēja izturēt vien pāris mēnešus.
"Ļoti necilvēcīgi. Taigā ir koki, kur tas var būt draugs, tundrā ir sūnas, bet stepē nav nekā," spriež kinorežisore Geka.
Lielākais šoks bija ieraudzīt stepē šo mazo kapsētu, kur atdusas arī latvieši. Uz šīm kopiņām, kur ir susliku alas, nav neviena ziediņa, jo ziemā ir mīnus 45 un vasarā plus 50 grādu.
“Sibīrijas bērni“ saziedojuši 1000 eiro, lai uzstādītu piemiņas zīmi Alžiras pilsētā. Tur atradās īpaša nometne sievietēm, kurā bija ieslodzītas arī 102 sievietes no Latvijas.
